Guntis Ungurs: „Krāslavā ir viss, ko dzīvei vajag!”

Pievienots: 27.09.2022

Izglītība ir vērtība, kuru neatņemt, un laba izglītība dara cilvēku laimīgu tur, kur tas dzimis, audzis, skolojies un strādā. To visā pilnībā var attiecināt uz mūsu novadnieku Gunti Unguru, kurš šogad absolvēja Krāslavas Varavīksnes vidusskolu, uzsāka studijas Daugavpils Universitātes Izglītības un vadības fakultātē un strādā savā bijušajā skolā par datorikas skolotāju.

Guntis ir vienīgais bērns saviem vecākiem, tāpēc, kā pats uzskata, viņam paveicies ar laimīgu bērnību, jo vecāki un vecvecāki nekad neļāva garlaikoties, vienmēr sildīja ar savu mīlestību un rūpēm. Līdz piecu gadu vecumam viņš auga Krāslavas novada Lielās Indricas ciemā, tāpēc par savu dzimteni sauc Krāslavas novadu, nevis pilsētu, uz kuru ģimene savulaik pārcēlās, lai nodrošinātu dēlam labu izglītību un arī pašiem nebūtu ik dienu jābraukā uz darbu pilsētā un mājup. Krāslavai jaunieša sirdī tomēr ir īpaša vieta - par godu savai mīļotajai pilsētai viņš ir sacerējis nelielu dzejoli, ar kuru lepojas. Par dzejnieku viņš gan nekļuva, jo šīs palika vienīgās pašsacerētās dzejas rindiņas. Guntis atzīst, ka viņam būtu ļoti grūti uz ilgu laiku pamest dzimto pilsētu, tāpēc arī izvēlējās studēt tuvāk mājām. Tajā paša laikā viņa sekmes, pabeidzot skolu, bez bažām ļautu doties uz jebkuru citu Latvijas augstskolu.

Sākums visam

Guntis neatceras sīkas detaļas no ciemata dzīves, bet dažas spilgtas bērnības atmiņas joprojām silda jaunieša sirdi. Viņš jūsmo par vecmāmiņu Mariju, kura deva iespēju vērot govs slaukšanu un ikvienā darbiņā mācīja mīlestību pret dabu, lepojas ar vectēvu Henriku, kurš bez kurnēšanas darīja smagākos lauku darbus un priecēja mazbērnu ar iespēju izjāt zirga mugurā. Abi vecvecāki jau ir nomiruši, bet šīs atmiņas arvien dzīvas un dārgas, dažreiz pa jaunieša vaigu noripo nostalģiska asara, apmeklējot savu agrāko dzīvesvietu, kur vecākiem arvien ir rūpīgi iekopts dārzs, tiesa, mājlopu vairs nav.

„Vecvecāki atmiņā palikuši arī ar to, ka pēc pārcelšanās uz Krāslavu uzņēmās sagatavot mani skolai, jo tētis Jānis un mamma Irēna bija aizņemti darbā,” turpina Guntis. „Atceros, ka ar vecmāmiņu un vectēvu krustu šķērsu esmu izstaigājis un izpētījis mūsu brīnišķīgo pilsētu, šīs zināšanas par pilsētu man turpmāk arī lieti noderēja.”

Sākās skolas gadi, kas jaunā cilvēka dzīvē ienesa daudz jaunu iespaidu, emociju un, protams, zināšanu. Viņa pirmā skolotāja bija Tatjana Markušonoka, kura ieaudzināja mīlestību pret mācīšanos jau no pirmās klases. Pamatskolā pusaudzis sāka interesēties par daudziem priekšmetiem, bet matemātika kļuva par viņa mīļāko stundu, un šis mācību priekšmets saista arvien.

Laikam ritot, Guntis no gada uz gadu turpināja mācīties arvien cītīgāk, un šis milzīgais darbs nebija velts, jo vidusskolu pabeidza ar Zelta diplomu, bet izlaidumā saņēma negaidītu dāvanu - Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa parakstītu diplomu, kas tika pasniegts sakarā ar augstāko vērtējumu, skolu pabeidzot. Guntis saņēma arī Latvijas Simtgades stipendiju 500 eiro apjomā.

Motivators – skolotāji un skolasbiedri

Varavīksnes vidusskola mācību gadu laikā Guntim pārvērtās par otrajām mājām. Kļūdams absolvents, viņš saprata, ka būs ļoti grūti no tās šķirties. Par laimi, izrādījās, ka šis šķirtības laiks bija ļoti īss - liktenis jaunieti sasaistīja ar skolu un skolotāja profesiju. Tagad bijušie skolotāji ir kļuvuši par kolēģiem un mentoriem, līdz pat šim laikam Guntim ir grūti pie tā pierast, bet viņš ir ļoti lepns, ka var strādāt draudzīgā profesionāļu kolektīvā un atkal ir atgriezies dzimtajās sienās.

Doma kļūt par skolotāju Guntim dzima pamatskolas gados - uz to motivēja skolotāji, kuri ar savu piemēru iedvesmoja pusaudzi sekot viņu pēdās. Laika gaitā šī vēlme tikai pieauga, vidusskolā Guntis guva neaprakstāmu gandarījumu, veiksmīgi palīdzot skolasbiedriem ar dažādiem padomiem un padomiem mācībās. Saņemtās uzslavas par mācību materiāla labu skaidrojumu tikai stiprināja pārliecību par pareizu profesijas izvēli.

Guntis: „Ir grūti un sarežģīti apvienot studijas augstskolā un darbu skolā, jo abas šīs jomas man ir jaunas, kas nozīmē, ka jāsāk jauns dzīves ceļš uzreiz divos virzienos. Tomēr, uzzinot par iespēju studiju laikā strādāt, uzreiz pieķēros šai iespējai, lai pēc iespējas ātrāk un pilnvērtīgāk piepildītu savu sapni. Protams, sastādīt man piemērotu studiju un darba grafiku bija vēl viens izaicinājums gan skolai, gan universitātei, bet gan skolas administrācijā, gan arī Daugavpils Universitātē bija ļoti atsaucīgi cilvēki, un viss ir izdevies.”

Neapstāties un turpināt iesākto

Šodien jau pats būdams skolotāja ādā, Guntis ir pārliecināts, ka izdarījis pareizu izvēli, jo jūtas atradis savu īsto vietu dzīvē, atliek tikai pilnveidoties šajā jomā.

Daugavpils Universitātē Guntis studēs četrus gadus, iegūs datorikas-matemātikas skolotāja bakalauru. Varēs mācīt datoriku 4. - 9. klasēm, programmēšanu 10. - 12. klasēm un matemātiku 1. - 9. klasēm. Taču viņš nedomā apstāties un nākotnē plāno turpināt matemātikas maģistra studiju programmu, jo grib mācīt matemātiku arī vidusskolniekiem.

„Datorika skolēniem ir patīkams priekšmets, jo dzīvojam tehnoloģiju laikmetā,” savus plānus komentē Guntis. „Ikviena tehnoloģija vilina, jo bērni uzreiz redz sev ieguvumu. Piemēram, viņiem nepatīk rakstīt ar krītu, jo var taču izmantot interaktīvo tāfeli! Matemātika tāda nebūs, taču vidusskolnieki jau saprot – matemātika jāmācas nopietni, jo ir centralizētais eksāmens. Tas ir nopietns motivators, datorikas motivators ir cits – vienkārši patīk. Skolotāja darbs nav vienkāršs, bet dod gandarījumu ikvienā panākumā. Ja ar jaunākajiem bērniem, 4. klasi, viss uzreiz nostājās savās vietās, tad devītklasnieki vecuma ziņā ir tuvu maniem gadiem. Sākumā pat sasveicinājās familiāri, jo atminas mani kā skolnieku. Bet tad šo jautājumu pārrunājām, nospraudām zināmas robežas, ievērojam subordināciju, un viss ir kārtībā. Prieks, ka varam saprasties.

Man svaigā atmiņā paša skolas gadi, lieku lietā gan dažādās zināšanas, kuras saņēmu skolas solā, gan tās, kuras gūstu studējot.

Skola nākotnē būs ļoti atkarīga no nākotnes skolotājiem, jo viņi ir visas izglītības sistēmas pamats. Kāds būs nākotnes skolotājs? Tā kā šobrīd informācijas tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, nākotnes skolotājs daudz materiāla pasniegs interaktīvajā formātā - tehnoloģiju izmantošana ne tikai padara stundu interesantāku, bet arī mudina skolēnus aktīvāk iesaistīties stundā un pilnvērtīgāk apgūt tēmu. Tāpat arī nākotnes skolā skolotāji meklēs personisku pieeju katram skolēnam, lai gan šobrīd izglītības sistēma skolās uz to tiecas. Skolotājs ir atbildīgs par visiem saviem skolēniem, tāpēc svarīgi ir atklāt talantus un katram skolēnam palīdzēt atrast savu dzīves mērķi.”

Ticēt sapnim ar sirdi!

Guntis atzīst, ka tehnoloģijas ne tikai priecē, bet arī liek saspringt. Viņaprāt, straujā tehnoloģiju attīstība ir spēcīgs motivators, kas mudina jauniešus pārcelties uz lielākām pilsētām, lai atrastu prestižāku un modernāku darbu. Jā, jā, jauniešu pārcelšanās uz pilsētām nav tikai ciematu problēma, bet cieš arī tādas mazpilsētas, kā Krāslava, jo, pēc sarunbiedra domām, mazpilsētas darba tirgus nespēj iedāvāt lielu dažādību, tāpēc jaunieši cenšas pārcelties uz galvaspilsētu.

Guntis: „Puse manas klases absolventu mācās Daugavpilī, otra puse - kur kurais, viens ir devies uz ārzemēm. Sarunās ar klasesbiedriem neviens konkrēti nespēj atbildēt - atgriezīsies vai ne, kā liktenis izveidosies. Es esmu savas zemes patriots, vēlos turpināt dzīvot Krāslavā, attīstīt savu dzimto novadu kopā ar citiem krāslaviešiem. Krāslavā ir viss, ko dzīvei vajag!

Mans sapnis bija kļūt par skolotāju un atgriezties savā dzimtajā skolā, tagad, kad šis sapnis jau ir sasniegts, vēlos tikai turpināt attīstīties pedagoģijas jomā un mēģināt attīstīt savu zemi, lai vēlāk mani skolēni neaizbrauktu projām pavisam, bet gribētu atgriezties un savas zināšanas un prasmes ieguldītu šeit, Krāslavā. Izmantošu iespēju un novēlu labklājību mūsu zemei, visiem krāslaviešiem veselību, laimi un vēlmju piepildījumu! Ar sirdi tici savam sapnim, tas noteikti piepildīsies!”

Tikai uz priekšu!

Skolnieks Guntis nebija „noslīcis” tikai un vienīgi grāmatās, viņš arī neatteicās piedalīties visdažādākos skolas un ārpusskolas konkursos un pasākumos, galu galā viņš kļuva līderis. Sākumskolā piedalījās daiļlasītāju konkursā, izcīnīja godalgotu vietu, tad startēja reģionā, arī tur bija vieta un, ja jau izdevās, vajag turpināt! Daiļlasītāju konkursā viņa dalību tomēr apturēja Covid-19 pandēmija - pietrūka klātienes efekta. Vajadzēja sūtīt videoierakstu, atbilde par saņemto vietu vairs nedeva gandarījumu. Bet bija citas iespējas turpināt būt aktīvam, attīstīt sevi, pieaugt. Skolēnu parlamentā viņš darbojās trīs gadus, divus pēdējos jau bija parlamenta prezidents. Tas principā ļoti sekmēja pašizaugsmi, bija arī milzu prieks kopā ar domubiedriem organizēt savus pasākumus. Jā, bija arī tādi, kuros parlaments nāca palīgā skolas administrācijai, bet ļoti lielu skaitu pasākumu rīkoja tieši parlamenta jaunieši.

Skolas aktivitātes aizņēma daudz brīvā laika, un Guntim neatlika daudz laika pievērsties savu hobiju izkopšanai. Skolā viņam patika video montāža, gribējās jaudīgāku datoru, kuram naudiņu nopelnīja pats, strādājot vasaras brīvlaikā firmas „NEMO” apģērbu noliktavā par iepakotāju. Arī turpmāk izmantoja iespēju vasarā strādāt un krāt naudu citam vērtīgam pirkumam. Viņš neaizraujas ar makšķerēšanu, fotografēšanu, ceļošanu vai tamlīdzīgām aktīvām nodarbēm. Jaunietim patīk pasīva atpūta, piemēram, grāmatu lasīšana, filmu skatīšanās. Par hobiju var uzskatīt darbošanos mazdārziņā, interesanti, ka šī aizraušanās neievirzīja Gunta domas lauksaimnieciskas profesijas gultnē.

Juris Roga,
autora un foto no Gunta personīgā arhīva