Indra - gudra, ar šarmu, zina, ko grib

Pievienots: 05.02.2020

Ikvienam cilvēkam mūsu pasaulē ir savs liktenis, un arī katrai vietai uz zemes ir sava vēsture, savas tradīcijas, savas īpašības un savs kultūras mantojums. Ikvienam cilvēkam ir vārds, un arī katrai vietai ir savs nosaukums. Mūsu valstī ir pieņemts svinēt vārda dienu, taču ne katra vieta Latvijas teritorijā var lepoties ar to, ka ir diena, kad godina tās vārdu. Indras ciematam ir šāda diena – 1. februāris.
Pret vārda nozīmes skaidrojumu var izturēties ironiski, bet var uztvert to nopietni. Par to, vai Indras vārda raksturojums atbilst Indras ciemata būtībai, spriež Indras Kultūras nama direktore Anžela Kuzminska un Indras Mākslas un mūzikas skolas direktore Ērika Zarovska.

22 gadi kultūrā

Anžela Kuzminska ir dzimusi Indrā, beigusi Indras vidusskolu. Vecāki ļoti gribēja, lai meita paliktu dzimtajā pusē, arī pati Anžela neplānoja nekur aizbraukt. Tajos laikos ciematā bija ļoti jautri un interesanti – daudz cilvēku, draugu, tika rīkoti dažādi pasākumi un diskotēkas. Un viņa palika dzimtajā skolā, kur strādāja par pionieru vadītāju. Pēc dažiem gadiem saprata, ka šis darbs nav tas, ar ko viņa gribētu nodarboties.

Anžela neklātienē beigusi Rīgas Kooperatīvo tehnikumu un ieguvusi specialitāti rūpniecības un pārtikas preču prečziņe un tirdzniecības organizatore. Pati Anžela tagad ar smaidu saka, ka, ja neskaitīt vārdu „organizatore”, tad šī specialitāte nekādi nav saistīta ar kultūras aktivitātēm.

Pēc kāda laika kultūras namā atbrīvojās darba vieta, un Anželai piedāvāja amatu, kopš tā laika jau 22 gadus viņa nemaina savu profesiju.

Kāpēc tieši kultūra? Andželai vienmēr patika sabiedriskais darbs, viņa spēj aizraut un aizvest sev līdzi. Turklāt lielu lomu nospēlēja gēni – viņas mamma bija populāra vedēja, kāzu vadītāja, un acīmredzot viņas radošo dzirksti pārmantoja Anžela.

Pirmā un vienīgā darbavieta

Ērikas Zarovskas dzimta nāk no Izvaltas, bet viņa ir dzimusi Krāslavā. Daudziem bērniem patīk zīmēt, bet ne visus vecāki atbalsta un dod iespēju mācīties profesionālā līmenī. Bieži vien sabiedrībā valda uzskats, ka ar specialitāti kultūras un mākslas jomā ģimenei iztiku nenodrošināsi. Taču Ērikai ar vecākiem paveicās - viņi bija gatavi atbalstīt jebkuru ieceri, ko viņa bija izvēlējusies.

Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolu Ērika apmeklēja, vēl mācoties Krāslavā, gadu pirms iestāšanās. Viņai ļoti patika radošuma un brīvības atmosfēra, kas valdīja šajā mācību iestādē.

Pabeigusi vidusskolu un ieguvusi diplomu, Ērika plānoja turpināt izglītību, taču nolēma pārbaudīt, vai viņa spēs strādāt šajā profesijā visu mūžu. Meitene iekārtojās darbā par skolotāju Indras Mākslas un mūzikas skolā. Domāja, ka pastrādās tikai gadu, un tad būs redzams, ko darīs tālāk. Taču dzīve lēma citādi, un, ieguvusi augstāko izglītību dažādās specialitātēs, Ērika jau gandrīz 30 gadus strādā Indras Mākslas un mūzikas skolā. Tā ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta.

- Tātad, pirmais Indras vārda raksturojums, kas ir atrodams internetā, skan šādi: lepojas ar savu ģimeni un tuviniekiem.

Anžela: „Mūsu vietējie iedzīvotāji ne vienmēr skaļi pasaka par to, bet patiesībā ļoti lepojas par cilvēkiem, ar kuriem dzīvo plecu pie pleca, - ar saviem kaimiņiem, paziņām.

Mēs lepojamies ar to, ka mūsu pagastā ir čakli cilvēki, šeit ir lielās zemnieku saimniecības, kas nodrošina darba vietas vietējiem iedzīvotājiem.

Un cik centīgas un izdarīgas ir mūsu audējas! Viņas strādā darbnīcā, kurā tiek saglabātas Indras tradīcijas.”

Ērika: „Jaunieši, kas ir izauguši Indrā, aizbraucot uz citām vietām, nekad nekautrējas pateikt, no kurienes viņi nāk. Mūsu bērni, braucot uz mājām, aicina uz Indru savus draugus, kuriem ar lepnumu parāda ievērojamās vietas, pastāsta par visu, kas šeit notiek.”

 - Nākamais raksturojums: Indra neatklāj savu iekšējo pasauli apkārtējiem, tā nepieņem pustoņus, tās dzīvē ir tikai balts vai melns, mīl vai nemīl.

Anžela: „Indra ar piesardzību pieņem ļaudis no malas. Gadās, ka cilvēks šeit dzīvo jau vairākus gadus, un viņam šķiet, ka jau kļuvis par savējo, bet patiesībā vietējie iedzīvotāji joprojām uzskata viņu par svešinieku. Un tad kādu dienu apkārtējie aizmirst, ka šis cilvēks ir iebraucējs, tā viņš kļūst par vietējo.

Jauni cilvēki ienes šajā sabiedrībā svaigas vēsmas, citu redzējumu, ko vietējie iedzīvotāji pieņem tikai ar laiku.

Būdama vietējā iedzīvotāja, es vienmēr sāpīgi uztvēru to brīdi, kad ciematā tiek nojauktas vecās mājas. Jo es zinu katras mājas vēsturi, zinu, kas tajā dzīvoja un kā dzīvoja. Tas viss notika manu acu priekšā no pašas bērnības. Taču pamazām es nonācu pie secinājuma, ka nav vērts drudžaini turēties pie pagātnes. Vecās mājas vietā tagad ir zaļš mauriņš, kur aug zāle – atmodas simbols, kad iesākas kaut kas jauns.

Savulaik Indras iedzīvotāji ļoti asi uztvēra parka rekonstrukciju pie kultūras nama, kad demontēja veco strūklaku. Viņi pieprasīja pārtraukt būvdarbus. Demontāža tiešām bija apturēta, un pēc tam visi kopā mēs atkal apspriedām šo tēmu un nolēmām, ka pārmaiņas tomēr ir nepieciešamas.

Tāpat bija arī ar Laimes muzeju. Šo ideju Indra apsprieda ļoti aktīvi, ne visiem tā patika, pēc muzeja atvēršanas cilvēki reaģēja neviennozīmīgi. Taču ar laiku vietējie iedzīvotāji sapratuši, ka šis objekts ir svarīgs Indrai. Pat sludinājumu portālā „ss.lv” paziņojumā par mājas pārdošanu cilvēki norāda, ka blakus mājai ir Laimes muzejs. Tagad tam ir piešķirta liela nozīme!”

- Indras vārda nozīmes aprakstā ir teikts, ka tā ir gudra, ar šarmu un zina, ko grib.

Ērika: „Jebkuru vietu veido cilvēki. Var uzbūvēt ceļu, labiekārtot teritoriju, lepoties ar skaistu dabu, bet, ja šajā vietā nav cilvēku, tad viss zaudē savu nozīmi.

Mēs tiešām zinām, ko vēlamies. Mēs gribam saglabāt Indrā stabilu dzīves vidi. Mēs neesam utopisti un saprotam, ka jaunieši aizbrauc, ģimeņu ar bērniem kļūst arvien mazāk. Bet mēs redzam, ka Indrā iezīmējas cita tendence – cilvēki pērk šeit mājas un izmanto tās kā vasarnīcas. Vasarā, brīvdienās un svētku dienās pie mums atbrauc ciemiņi ne tikai no Rīgas, bet arī no ārzemēm. Šo tendenci ir nepieciešams saglabāt un attīstīt. Iedomāsimies, kas ir svarīgs cilvēkam, kurš iegādājies māju laukos? Ceļš, veselības pakalpojumu pieejamība, baznīca, veikals, kultūras nams. Šis nepieciešamais komplekts mums Indrā ir. Atliek tikai nodrošināt brīvā laika pavadīšanas iespējas. Ikviens vēlas pavadīt savu brīvo laiku atbilstoši savām interesēm.

Mūsu sapnis - izveidot Indrā daudzfunkcionālo centru, kas varētu piedāvāt dažādus pakalpojumus – sociālajā, tūrisma un kultūras jomā, kā arī dažādas nodarbības amatnieku vadībā, izglītojošas lekcijas, diskusijas.”

Anžela: „Indrai vienmēr ir veicies ar cilvēkiem. Šeit laiku pa laikam parādās ļoti interesantas personības. Viens drīzumā jau aizbrauc prom, cits aizkavējas uz kaut kādu laiku, bet trešais paliek uz visu mūžu. Šī vieta piesaista savdabīgas, neparastas personības, kas ietekmē notikumu gaitu un dzīvi ciematā. Indras šarms – tie ir mūsu cilvēki!

Ja mēs spēsim piesaistīt uz šejieni pensijas vecuma cilvēkus, kuri dzīvos šeit komfortabli un stāstīs par šo dzīvi saviem bērniem, tad galu galā arī viņu bērni atbrauks uz šejieni apciemot savus vecākus un pavadīs šeit savas brīvdienas.”

Ērika: „Pašlaik pasaulē arvien populārāks kļūst attālināti veikts darbs, citiem vārdiem sakot – darbs no mājām, kas nodrošina cilvēkiem pārvietošanās brīvību. Tiem, kas strādā tieši tādā veidā, Indra, iespējams, arī varētu kļūt par dzīvesvietu.”

- Nobeigumā gribu pievērst uzmanību patriotisma tēmai, lai gan tā ir diezgan nodeldēta, īpaši pēdējā laikā. Nekad neesmu dzirdējusi, ka Indras iedzīvotāji lielās ar to, ka viņi ir patrioti. Taču šeit notiek nozīmīgi pasākumi. Iedzīvotājiem izsniedz valsts karogus, lai viņi varētu izkārt tos svētkos un svinamajās dienās. Šeit ir izveidots un labiekārtots Tēvijas parks. Tiek saglabātas aušanas tradīcijas. Šeit tiek rīkotas sakoptāko mājsaimniecību skates. Ciemata ielu iedzīvotāji kopā vāra ievārījumu, stāda rozes. Šeit rūpējas par to, kā dažādot vecāka gada gājuma cilvēku dzīvi. Šo sarakstu varētu vēl turpināt. Manuprāt, tas arī ir patriotisms. Kā jums tas viss izdodas?

Ērika: „Visa pamatā ir ideja. Ir jābūt cilvēkiem, kas spēj ne tikai izdomāt kaut ko jaunu, bet arī piesaistīt domubiedrus. Un tas ir ļoti liels un smags darbs, jārunā ar cilvēkiem, jāpārliecina. Ļoti svarīga ir autoritāte un personīgais piemērs. Piemēram, kad radās ideja izveidot senioru deju kolektīvu „Labvakar”, pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne personīgi brauca pa mājām un pārliecināja pensionārus nodarboties ar dejām. Mūsu iedzīvotāji redz, ka Ērika arī ir vecāka gada gājuma cilvēks, bet strādā, nežēlojot sevi. Vieni atnāca tāpēc, ka viņiem pašiem bija interesanti, citi – aiz cieņas pret Ēriku.”

Anžela: „Pēc kolhozu sabrukuma cilvēki vairākus gadus sēdēja savās mājās, četrās sienās. Daži neapmeklēja pasākumus kultūras namā. Bet tagad daudzi no viņiem uzstājas uz skatuves, viņu dzīve ir mainījusies. Kolektīva dalībnieki plāno savu nedēļu atkarībā no mēģinājumiem, koncertiem, braucieniem uz citiem pagastiem. Viņi šeit satiekas, svin jubilejas, dzimšanas dienas.

Kad mēs aicinām indriešus uz kādu pasākumu, tad sagatavojam ne tikai afišu, jo ļoti svarīgs ir personīgais kontakts. Vienu cilvēku satiekam uz ielas, otru - veikalā, dažam labam arī piezvanām.

Indra ir lielu iespēju ciemats. Šeit ir vispārizglītojošā skola, mākslas skola. Viss ir uz vietas, ir transports bērniem no attāliem ciemiem. Senioriem ir iespējas pavadīt laiku interesanti – dejot, zīmēt, aust, adīt. Neizmantot to visu ir vienkārši noziegums.”

Ērika: „Mums nav vienalga, kā dzīvo Indra, kas šeit notiek, kā šeit jūtas cilvēki. Daudzi dzīvo nošķirti, taču cilvēks ir sociāla būtne, viņam ir svarīgi just piederību kādai grupai. Par patriotismu var skaisti runāt, izmantot skaļus saukļus, un tajā pašā laikā nedarīt neko reālu.

Viss, ko mēs darām, ir domāts Indras iedzīvotājiem, cilvēkiem, kuri šeit dzīvo.”

- Paldies par sarunu! Novēlu jums īstenot savus plānus!

Elvīra Škutāne, autores foto