Mobilais foto – tas ir vienkārši!

Pievienots: 17.02.2020

Jau daudzus gadus skolu jaunatnei ir iespēja darboties Krāslavas Bērnu un jauniešu centra fotopulciņā „Kadrs”, kur audzēkņi apgūst foto pasaules noslēpumus, fotogrāfiju tapšanas pamatus fotomākslinieka Anatola Kauškaļa vadībā. Ik gadu pulciņa darbībā ir pamanāmas kaut kādas pārmaiņas, kas virzītas uz kopīgu izaugsmi.

- Ar ko šis gads atšķiras no citiem?

- No iepriekšējiem gadiem principiāli atšķiras ar to, ka pulciņa pastāvēšanas vēsturē pirmo reizi ir izveidojusies mobilogrāfu grupa. Liels izaicinājums un tajā pašā reizē grandiozas iespējas bērniem, kuriem tuva fotogrāfija, bet viņi ierobežoti foto tehnikas pieejamībā. Kas alkst radoši izpausties, apliecināt sevi ka mākslinieku! Tieši mobilogrāfija padara pieejamu to, kas agrāk likās nesasniedzams. Tās galvenais princips „Mobilais foto – tas ir vienkārši!”. Protams, ar vienu nosacījumu, ja ir doma!

- Mākslas fotogrāfija visupirms tomēr asociējas ar fotokameru. Kāpēc vajadzēja pārmaiņas?

- Vispār kamera spēlē otršķirīgu lomu, tā ir tikai instruments, ar kura palīdzību tiek realizēta ideja. Doma ir primārā!

Pirms gada BJC direktore Rita Vekšina teica, ka daudziem bērniem ir vēlme fotografēt, bet viņiem neesot spoguļkameru. Tā nonācām pie domas, ka vajag izveidot mobilogrāfu grupu. Tagadējos telefonos ir brīnišķīgas kameras ar tikpat jaudīgām iespējām. Jābūt prātīgai pieejai, jāiet solī ar laiku! Un tas pavēra iespējas daudziem. Jaunākais dalībnieks ir 2. klases skolēns, bet vecākajam pāri 20 gadiem. Pulciņu apmeklē vairāk nekā 10 jauniešu.

- Cik atsaucīgi, paklausīgi, zinātkāri ir tavi audzēkņi?

- Lai radoši nodarbotos ar fotogrāfiju, īpaši māksliniecisko, vajadzīga attiecīga profesionālā un mākslinieciskā izglītība, skola, jāiegulda liels darbs un talants un ļoti daudzas citas iemaņas, prasmes un zināšanas. Jāpārzina fotogrāfijas vēsture globāli! Māksla, tās veidi, izpausmes, literatūra, mūzika, psiholoģija, optika... Un jāatceras, ka fotogrāfija ir zīmēšana ar gaismu!

Nodarbošanās prasa milzīgu pacietību. Bez tās nav iespējams radīt labu darbu. Daudz jāstrādā pašam, daudz jālasa, jāmācās redzēt. Spēja ieraudzīt ir jātrenē, reti kuram tā no dabas dota. Diemžēl ne visi spēj turēt tādu slodzi un tempu. Te var vilkt paralēles ar mūziku – mūzikas atskaņotāju ir ļoti daudz, bet komponistu maz.

Darbā ar bērniem tiecamies radīt darbus ar māksliniecisko vērtību. Mākslinieks nav bara būtne – tā ir individualitāte, personība. Katram ir savs redzējums, līdz ar to ir personificēta pieeja. Lai sasniegtu vēlamu rezultātu, mums nav svarīgs ne laiks, ne vieta, ne vecums, ne kas cits. Mūsdienu komunikācijas iespējas atļauj maksimāli optimizēt darbu arī attālināti. Svarīgi, lai bērns darbojas, dodu arī mājasdarbus pietiekoši daudz, lai redzētu attīstību.

- Vecākiem vienmēr gribas, lai atvases gūst panākumus. Tādi ir?

- Šogad 48. Starptautiskās bērnu mākslas izstādes - konkursa „LIDICE 2020” Latvijas kārtas laureātu pulkā iekļuva Madara Ērika Daņiļeviča ar fotogrāfijām „Kaijas” un „Lūsis”. Konkurence Latvijā bija milzīga, par to liecina arī fakts, ka Adrianas Šuminskas un Viktorijas Vaišļas fotogrāfijas neiekļuva nākamajā kārtā, lai gan darbi bija līmenī. Kā Madaras Ērikas darbiem veiksies tālāk Čehijā, zināsim pavasarī.

- Kā fotomākslas lauciņā sokas puišiem?

- Labi panākumus gūst 2. klases skolēns Daniels Skerškāns, kurš man imponē ar gudrību, rūpību un atbildību. Ar savu „Nicon” fotokameru rīkojas prātīgi, esmu ievērojis, ka Danielam patīk bildēt ainavas un portretus. Uzdevumus izpilda centīgi, dažreiz ir labs piemērs vecāko klašu audzēkņiem. Atšķiras ar īpašu punktualitāti. Ja norunājam tikties konkrētā laikā, viņš nenokavēs ne minūti. Tas gan nav noteicošais faktors manā darbā ar bērniem, nevienam nepārmetu, ja kāds arī dažas minūtes nokavē, galvenais – atbildīgs darbs. Taču nevar noliegt, ka punktualitāte ir ļoti vērtīga īpašība, kuras mūsdienās pietrūkst daudziem.

Viņš ir arī labs dejotājs, matemātiķis un atrod laiku arī fotopulciņam, kurā ir vēl bērni, kas aktīvi darbojas vairākās jomās. Mans novērojums – jo bērni vairāk iesaistās dažādās ārpusstundu aktivitātēs, jo vairāk paveic un viņu potenciāls ir lielāks. Tas pilnībā attiecināms arī uz iepriekšējo gadu pulciņa apmeklētājiem.

Es gan nesekoju visu gaitām, bet, piemēram, Elvis Paškevičs un Jevgeņijs Antipovs arvien fotografē, lai gan jau studenti. Šie jaunieši savu nākamo profesiju nesaistīja ar fotogrāfiju, bet tas arī nebija mūsu mērķis. Galvenais mērķis ir dot iespēju jaunajam cilvēkam estētiski pilnveidoties. Ja tu spēj radīt bildes, kuras ieinteresēs ne tikai tavus tuviniekus, bet arī citus cilvēkus, tas tiek novērtēts un tas ir ieguvums pašam. Tehnika, lai cik dārga, viegli vai grūti pieejama, pati par sevi nerada augstu māksliniecisko līmeni. Savas dotības jāattīsta visa mūža laikā.

- Ko par bērnu aizraušanos ar fotogrāfiju saka vecāki?

- Vecāki ir saprotoši, atbalsta savus bērnus. Agrāk veidojām ģimenes foto sesijas, skolēniem ieteicu ņemt par modeļiem brāļus, māsas, vecākus, vecvecākus. Es bērniem saku: „Labākais modelis ir tavi tuvākie, kuri tevi vienmēr pacietīs!” Tādā vecumā bērniem vieglāk un drošāk uzrunāt cilvēkus no savas vides. Dažreiz saku, pirms tu iziesi lielajā pasaulē, vislabākais modelis ir nekustīgais Volters (ģipša galva) – viņš tevi pacietīs visilgāk. Ar dzīviem cilvēkiem ir citādi, bet arī tāda pieredze ir noderīga.

- Rīkojat arī vietēja līmeņa izstādes, lai varētu, kā saka, sevi redzēt un citus paskatīties? Jo ne katrs var tikt uz starptautiskiem konkursiem…

- Izstādes veidojam mācību gada noslēgumā, uz papīra drukāti darbi, attiecīgi noformēti un ierāmēti, kam ir koncepcija. Tā ir izstādes kultūra.

Šogad plānojam izveidot darbu digitālo izstādi. Svarīgi parādīt rezultātus, ko var sasniegt ar telefona kameru.

No otras puses mācu, ka ne visu, ko bildē, var izlikt publiskai apskatei. Bērnus uztveru kā topošos māksliniekus, un saku: „Jums jāstrādā kā māksliniekiem!” Tagad ir populāri selfiji, mums top pirmie selfiji, un bērni steidz tos izvietot sociālajos tīklos. „Stop”, es saku. „Tā ir tehniska fotogrāfija, nekas vairāk, nelieciet tādas. Strādājam tālāk, lai iegūtu mākslinieciskas. Darbus publicējiet tikai tad, kad ir sasniegts kāds līmenis!”

Obligāti jānosaka kritēriji, jāattīsta sevi, savs skatījums. Krāslavas liela priekšrocība – daudzas izstādes, kuras ar bērniem apmeklējam un varam apskatīt gatavus mākslas darbus, iepazīt tehniku, satikt māksliniekus. Gājām strādāt uz leļļu izstādi, centāmies bildēt lelles kā dzīvus cilvēkus, proti, fotogrāfam savā darbā jāpanāk dzīva cilvēka efekts.

- Jūsu datorā ir simtiem ļoti līdzīgu fotogrāfiju, kuras radījuši pulciņa dalībnieki. Kāda tam jēga?

- Atceros, studiju gados savam mākslinieciskajam vadītājam bija jānes bilžu kalni. Ar dažādiem tehniskiem un mākslinieciskiem risinājuma variantiem konkrētai tēmai. Skolotājam ir svarīgi redzēt dinamiku. Kā citādi? Tāds modelis darbojas arī pulciņā. Grūti tas ir, īstenībā mēs strādājam pēc operatoru fakultātes studentu programmas, un pat pieaugušiem studentiem tas ir smagi paveicams uzdevums. Darbs smags, bet mans nolūks nav izklaidēt, man svarīgi uzturēt interesi un gūt rezultātu. Tāpēc svarīgi vērtējumos būt objektīvam, svarīgi pateikt īsto vārdu īstajā brīdī un vietā. Ja kādu uzslavēju, tad viņš to nopelnījis, mīluļu man nav, jo gribas arī pašam gūt gandarījumu no sava darba.

- Pastāstiet par praktiskajām nodarbībām, piemēram, kādā reāli tapa Madaras „Lūsis”?

- Tas ir izbāzenis, kuru bija svarīgi iedzīvināt vidē, skraidījām ar to pa kalniem un lejām, kamēr meitene realizēja savu ieceri. Viņai palīgā bija jaunietes, kuras darbojās, var sacīt, kā Madaras asistentes tajā procesā. Bet todien viņa pati aizvilka izbāzeni uz tiem akmeņiem. Lūsi bildēja vēl daži bērni, bet nevienam tas neizdevās tik kolorīts kā Madarai. Tās bija dažādas pieejas, bet tās visas bija bērnu pašu izdomātas.

„Kadra“ bērniem ir laba iztēle. Strādājot grafikā, tapa „Goša” – parasts korķu viļķis vienā brīdī ieguva acis un atgādināja cilvēku. Bērni uzreiz tam deva iesauku un aizrāvās ar bildēšanu. Praktiski jebkura esošā manta var pārtapt mākslas darbā, radikāli mainīt savas pirmatnējās funkcijas, ja ir oriģināla ideja, oriģināls risinājums.

Cita diena - strādājam pie pirmatnējas bildes. Izvēlamies kāda klasiķa darbu, tad atkārtojam to. Piemēram, gleznotāja, grafiķa, tēlnieka, fotogrāfa, teātra un kino mākslinieka. Tas ir interesanti. Esam izmantojuši Jūsufa Karša, Aleksandra Rodčenko un daudzu citu darbus.

- Paldies par interviju!

Juris Roga
„Kadrs” bērnu radītās fotogrāfijas

Fotogalerija