Jura Rogas foto
Pievienots: 22.03.2016
Bijusī Robežnieku pamatskolas skolotāja Vija Jonina pirms vairākiem gadiem pārkvalificējās par mājražotāju, un pērnā gada nogalē viņas ražotajiem produktiem „Skābais krējums” un siers „Mājas” tika piešķirta „Zaļā karotīte”, šī norāde tiek izvietota uz produktiem, kuri tiek ražoti Latvijā un 75% no produkta ražošanā izmantotajām izejvielām ir vietējās. Vijas ticība pašas spēkiem un zināšanām šodien palīdz droši raudzīties nākotnē un sasniegt lieliskus rezultātus arī jaunajā darba jomā, ne tikai pedagoģijā. Iespējams, viņas dzīvesstāsts varētu iedvesmot arī citus, kuri šobrīd atrodas sarežģītas izvēles priekšā.
Izglītojas pati, citus izglīto
Vija ir vietējā - Robežnieku pagasta Borovina, mājas „Bērzlapes”. Pēc Krāslavas 2. vidusskolas pabeigšanas devās strādāt uz savu pirmo izglītības iestādi - Robežnieku 8-gadīgo skolu, kur viņai uzticēja 1. klasītes bērnus. Lai iegūtu atbilstošu izglītību, iestājās Vitebskas Pedagoģiskajā institūtā, kuru sekmīgi pabeidza neklātienē. Sirdij mīļajā skolā kopumā nostrādāja 31 gadu, no tiem 21 gadu bija sākumskolas klašu skolotāja, bet, laikam ritot, saprata, ka šajā profesijā visiem pedagogiem darba nebūs. Vija nolēma negaidīt, ar ko viss beigsies, bet uzņemties sporta skolotājas darbu, jo šāda skolotāja tobrīd pietrūka. Atkal nācās studēt neklātienē, šoreiz tā bija Daugavpils Universitāte, kuru veiksmīgi absolvēja un ieguva sporta skolotājas diplomu.
Vija: „Uz savām pirmajām sporta stundām gāju ar bailēm, jo divas pedagoģes, kuras sporta stundas vadīja pirms manis, piedzīvoja ļoti nepatīkamus starpgadījumus. Kaut gan man patiesi bija lielas bailes, visi nākamie desmit gadi jaunajā profesijā izrādījās ļoti labi. Bērni gribēja sportot, un nevajadzēja nekādu pierunāšanu, vakarā ar lielām grūtībām viņus varēju pierunāt pamest sporta zāli un doties mājup. Sporta sacensībās bērni izcīnīja daudz godalgotu vietu, skolēni nokārtoja visus normatīvus. Skolai ir labs stadions, kad pagasts bija biezi apdzīvots, turp nāca daudz tautas, tribīnes bija piepildītas. Bet šodien es vairs nevarētu strādāt sporta skolotājas darbu. Kāds tur sports, ja ar gadiem sāk parādīties sāpes tur un šur! Ne velti šodien runā par nepieciešamību nodrošināt agrāku pensionēšanās iespēju sporta skolotājiem.”
Nenobīstas pārmaiņu
Vārdu sakot, Vija necik nenožēlo, ka aizgāja no skolas, un uzskata šo lēmumu par pareizu. Tiesa, jau bija ielikti pamati citai nodarbei - ar mājražošanu sāka nodarboties kopš 1993. gada, kad bija smagi laiki un tikai no algas bija grūti izdzīvot. Reiz vīrs Anatolijs sacīja, ka būtu labi ganāmpulku pakāpeniski palielināt līdz 10 govīm, kas uz šodienu arī sasniegts. Bet tajā šķietami tālajā 1993. gadā vēl nebija domas pamest skolu, viss notika paralēli. Bet pienāca diena, kad nācās izvēlēties starp skolu un mājām.
„Govju palika daudz, turklāt jutu, ka skolā esmu aizsēdējusies - jādod sevi apliecināt gados jaunākiem pedagogiem,” turpina Vija. „Es nolēmu, ka manos gados būs vieglāk strādāt mājās. Turklāt man jau pirmsākumos ražošana bija sakārtota no likuma viedokļa, jo jau tajā laikā es gatavojos savai uzņēmējdarbībai. Kaut kad deviņdesmito gadu otrajā pusē uzzināju mājas siera recepti, kuru vāru no svaiga piena. Sākumā bija ļoti smagi, kamēr piešāvos. Šodien nedēļā varu izgatavot 20-25 siera rituļus, katrs sver 600 līdz 700 gramu, un visu notirgoju. Strādāju praktiski pēc pasūtījuma, bet parasti jau ir arī kāds lieks siera ritulis vai krējuma burciņa, ja nu uzrodas kāds jauns klients. Tirgū nestāvu, ja tikai ir liels gadatirgus, tad gan piedalos. Vēl arī biezpienu tirgoju, kam nav piešķirta „Zaļā karotīte”, lai gan bija iespēja to dabūt, taču finansiālu apsvērumu dēļ atteicos no šīs domas.”
Savu produkciju Vija tirgo vienkāršā iepakojumā, uz kura ir spiedogs, cena, izgatavošanas datums un „Zaļā karotīte”, ja tas ir „Skābais krējums” vai siers „Mājas”. Viss ļoti vienkārši un pieticīgi, jo pircējam vajag iespējami zemāku cenu. Krāšņs iepakojums nav problēma, bet tas viennozīmīgi sadārdzinātu preci. Vija arī atteicās tirgot savu produkciju veikalā, jo saprata, ka tajā būs uzcenojums un retais varēs atļauties nopirkt šos lauku labumus, kur ieguldīts liels roku darbs. Tādejādi Vijas produkciju pārsvarā pērk vietējais lauku cilvēks. Jautāsiet, kur ir loģika – laukos dzīvot un pirkt laukos saražoto? Redz, lauki noveco, bet jaunā paaudze nealkst iet kūtī, bet dodas uz lielpilsētām un ārzemēm. Taču tie, kuri šeit vēl dzīvo, grib gan svaigu krējumu un biezpienu, gan gardu sieru. Starp citu, to nav viegli izgatavot un var itin ātri piededzināt. Krējuma izgatavošanā nekādas dižas gudrības nav - no separatora burciņā un vāciņš virsū.
Ģimenes spēks
Vija un Anatolijs ir uzaudzinājuši četrus bērnus. Jevgēņijs ir robežsargs, viņam jau sava ģimene, kurā aug divas meitas. Igors strādā Anglijā, viņa ģimenē aug divi dēli. Meita Alīna ir mājsaimniece, viņas ģimenē arī divi dēli. Visjaunākā no četriem bērniem ir Anita, šobrīd mācās Krāslavas Valsts ģimnāzijas 12. klasē un plāno studēt psiholoģiju Daugavpils Universitātē.
Vija: „Starp citu, mums ir divas saimniecības, manējā - „Bērzlapes”, bet vīrs savu zemnieku saimniecību reģistrēja ar vārdu „Anita” - par godu jaunākajai meitai. Ar visu tiekam galā paši, neņemam strādniekus. Priecājamies, ka izauguši lieliski bērni, uz kuriem var paļauties. Visi sāka skolas gaitas Robežnieku pamatskolā, kur ielika labus pamatus tālākam dzīves ceļam. Neslēpšu, man gribētos, lai visi bērni dzīvotu un strādātu Latvijā, bet apzinos, ka Igora ģimenei tās būtu ļoti straujas un pārāk kardinālas pārmaiņas, lai gan viņa sieva ir no Latvijas, no Daugavpils. Viņš tāpat cenšas bieži atbraukt ciemos, bet pārcelties atpakaļ nesteidzas. Ģimene Anglijā nopirka savu māju, abi bērni - vienam seši, otram pieci – jau aizgāja mācīties angļu skolā.
Es redzu, ka laukos cilvēku paliek arvien mazāk un mazāk, to jūt visās jomās. Bet pēc dabas esmu optimiste un cenšos nedomāt par sliktāko. Jācenšas dzīvot pozitīvi. Jūtos gandarīta, priecājos pat par saulīti, kas uzaust katru rītu.”
Ja vajag, visu paveiks
Vija ir ne tikai veiksmīga mājražotāja, bet visai daudzpusīga sieviete. Viņai patīk šūt, savulaik viņa izmantoja iespēju apmeklēt šuvēju-piegriezēju kursus pagastā, kurus pasniedza speciālisti no Daugavpils. Veiksmīgi nokārtoja eksāmenu, ieguva izglītības dokumentu. Lai arī šajā profesijā nekad nav nācies strādāt, viņai šīs zināšanas lieti noderēja laikā, kad bērni bija mazi un ātri auga. Ne tikai pašas bērni nēsāja mammas šūtos apģērbus, Vija izlīdzēja kaimiņienei, kurai bija problēmas atrast augumam piemērotu apģērbu veikalā. Vija pati taisīja lekālus, un laikam labi tika galā, ja jau paziņa viņas pakalpojumus izmantoja atkārtoti.
Bet šūšana nekļuva par Vijas hobiju, viņas aizraušanās ir gatavošana. Viņai patīk sagaidīt ciemiņus un garšīgi paēdināt. Spēj tikt galā ar visu: gatavo ruletes, desas, salātus, sacepumus un daudz ko citu. Visiecienītākā ir cepta vista, kas izdevās eksperimentālā ceļā. Viņai patīk eksperimentēt virtuvē. Mājās ir pat krievu krāsns, bet maizi gan tajā nav cepusi. Taču arī to spētu, ja rastos vajadzība.
Vija: „Bērnībā mamma man sacīja: „Meitiņ, nevajag darīt visu, bet jāmāk darīt visu!” Es šos vārdus iegaumēju un ņēmu vērā. Pat ļoti nepatīkamus darbus, piemēram, kas saistās ar cūku bērēm, iemācījos un darīju. Savas mammas gudrību es mācīju arī pašas bērniem, un varbūt tālab gan meitas, gan dēli spēj paveikt jebkuru darbu.“
Juris Roga,
autora foto