sestdiena, 23. novembris, 2024Vārda diena: Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds
crest1 crest2

Ludmila Morozova:„Ikvienā rokdarbā, kas radīts ar mīlestību, es ielieku savas sirds siltumu, savu enerģētiku, ikvienai manai rotai ir dvēsele, raksturs, temperaments un savs dzīvesstāsts”

Pievienots: 27.03.2020

 Mūsu dienās – moderno informācijas tehnoloģiju laikmetā – cilvēkiem netrūkst visdažādāko preču. Veikalos var iegādāties visu, ko sirds kāro, un arī izvēlēties savām iespējām atbilstošāku cenu. Tomēr produkti, kas ražoti fabrikās un rūpnīcās, ir lielākoties vienveidīgi un bezpersoniski. Ko nevar teikt par darinājumiem, kas ir roku darbs. Sava amata meistari neietaupa uz kvalitātes rēķina, viņiem svarīgākais - nevis īstenot pirkšanas-pārdošanas procesu, bet gan atrast saimnieku savam lolojumam. Roku darbs tika augstu vērtēts visos laikos, un mūsdienās - it īpaši.
Radot jaunu izstrādājumu, meistars ieliek tajā savu enerģiju, savas ieceres, savu roku siltumu. Tāpēc unikāli rokdarbi parasti rada luksusa, komforta un mājīguma atmosfēru.
Tieši tā, ar visrūpīgāko attieksmi pret katra izstrādājuma detaļām, vizuālo izskatu un unikalitāti, jau vairāk nekā desmit gadus savas rotas darina krāslaviete Ludmila Morozova.  

„Esmu dzimusi un mācījusies Jēkabpilī. Augstāko izglītību ieguvu Rīgas Politehniskajā institūtā, tur arī iepazinos ar savu nākamo vīru. Tā nu ir sanācis, ka abi pēc jauno speciālistu sadales devāmies strādāt uz Daugavpili. Kad apprecējāmies, pārcēlāmies uz dzīvi Krāslavā, kur dzīvojam līdz pat šai dienai,” dalījās atmiņās Ludmila.  

Grūtie laiki, kad daudzi cilvēki valsts uzņēmumos zaudēja darbu štatu samazināšanas un iestāžu likvidācijas dēļ, nepagāja secen arī Ludmilai. Palikusi bez darba, viņa sāka domāt, kā rīkoties, lai realizētu sevi.  

Ludmila visu mūžu aizrāvās ar rokdarbiem – šuva, adīja, meistaroja. Taču aizraušanās ar rotu darināšanu sākās negaidīti, kad viņa aizbrauca uz Īriju ciemos pie meitas, un, staigājot pa pludmali, iegāja veikalā, kurā pārdod dažādus akmeņus.   

„Kad es ieraudzīju veselu grozu ar ametistiem, jutos kā noburta!” atcerējās Ludmila. „Kāds skaistums! Veikalā bija vairākas tilpnes ar akmeņiem. To bija tik daudz, un tie bija tik dažādi, un visi - brīnumaini skaisti! Un cik daudz enerģijas! Es aizdomājos... Ko var no tiem izgatavot? Tā es sāku darināt rotaslietas. Šī nodarbe mani ļoti aizrāva!”

Ludmila vienmēr bija apņēmīga un pašpārliecināta. Ja kaut ko gribēja, pat nezinot, kā to izdarīt, vienalga panāca savu – par katru cenu. Kad meita bija pavisam maziņa, viņai gribējās uzadīt mazulītei kleitu. Ludmila negrasījās apgūt adīšanas prasmi pakāpeniski, sākot ar sedziņām un spilventiņiem, viņa sāka uzreiz ar kleitu! Tas pats bija arī ar rotaslietām.

Ludmila: „Paradoksāli, bet es sāku darināt rotas, nepārzinot nevienu tehniku. Kad cilvēki man jautāja, kādā tehnikā strādāju, man nebija, ko atbildēt. Es sāku šķirstīt vecās grāmatas, kur atradu dažādu tehniku aprakstus un nosaukumus, izrādījās, ka es izgatavoju savus rokdarbus sutažas rotu darināšanas tehnikā (tikai es izmantoju ādas auklu), kā arī vintāžas, ziedlapiņu un citās tehnikās.

Idejas un iedvesmu Ludmila gūst no apkārtējās pasaules. Kādu dienu Parīzē viņa ieraudzīja skaistus metāla vārtus, ko rotāja dažādas vinjetes – neaprakstāms skaistums! Un nolēma, kāpēc gan nepamēģināt izveidot tādu pašu skaistumu no ādas - vintāžas stilā?

Zīmulis un bloknots ir Ludmilas pastāvīgie pavadoņi. Jo vīzija par to, kāda būs nākama rotaslieta, var parādīties jebkurā laikā un vietā – mājās, pie dabas krūts vai pa ceļam uz Rīgu.

„Topošas rotaslietas veidola pamatā ir akmens. Skatoties uz to, es iedomājos, kā un ar ko to var saskaņot. Savā darbā es izmantoju tikai dabīgus materiālus. Ļoti efektīgi izskatās senas fosilijas, kas izveidojās pirms diviem miljoniem gadu. Lūk, gliemežvāks, tas ir nogriezts gareniski un nopulēts. Ir redzams, ka tas atradās blakus marmora oniksam. Bet te – hematīts, un šeit - simbircīta un pirīta ielāsmojumi,” stāstīja Ludmila, prezentējot savas rotas. „Akmeņus es iegādājos pie kāda meistara no Krievijas, citreiz tos atved mana meita vai paziņas no Urāliem, un dažreiz es tos pērku gadatirgos Vācijā”.  

Ludmila uzskata, ka savērt akmeņus uz diega – tas ir pārāk vienkārši, uztaisīt krelles var daudzi. Turklāt tās top smagas un aukstas. Viņai gribējās darināt neparastas rotaslietas, un rokdarbniece sāka izmantot ādu, līdz ar to viņas izstrādājumi kļuvuši vieglāki un siltāki. Ludmila: „Āda ir viens no senākajiem materiāliem, ko izmanto cilvēki. No senajiem laikiem amatnieki taisīja visdažādākos ādas izstrādājumus. Piemēram, grāmatu iespiedēji izgatavoja no ādas grāmatu vākus un izrotāja tos ar dārgakmeņiem. Es gribēju atdzīvināt šo tradīciju šeit, Krāslavā, un īstenot savas ieceres rotaslietās, kas ir vieglas, neparastas un dažādas pēc formas.”

Līdzīgas rotas nekur citur Latvijā Ludmila nav redzējusi, un tas nemaz nav pārsteidzoši, jo šādu rotu darināšana ne katram ir pa spēkam, šis darbs prasa lielu pacietību, rūpīgumu un centīgumu.

Vienas rotas izgatavošanai ir nepieciešams no 10 līdz 48 stundām. Darbs sākas ar topoša izstrādājuma skices veidošanu.

Ludmila pastāstīja: „Es izlieku akmeņus, pēc tam apvelku to kontūras ar līniju, tad izvērtēju, kādas būs krāsas un ar ko es aizpildīšu tukšas vietas. Izvēlos tādu ādas veidu, lai viss izskatītos harmoniski kopā ar akmeņiem. Reizēm darba gaitā es mainu savu ieceri, un galu galā rota iegūst pilnīgi citu veidolu. Līdzīgu rokdarbu man ir ļoti maz. Manuprāt, pat tad, ja ir vēlēšanās uztaisīt kopiju, tas vienkārši vairs nav iespējams.”

Kā atzīst Ludmila, ar gadiem viņas izstrādājumu kvalitāte ievērojami uzlabojās. Līdz ar to arī viņas kaklarotu, auskaru, rokassprādžu, kulonu un piekariņu darināšanas tehnikas līmenis kļuva daudz sarežģītāks. Pašlaik viņai vairs nav interesanti darināt pārāk vienkāršas rotas.

„Es gribētu izgatavot lielus, apjomīgus izstrādājumus, bet tie var būt tikai kā izstāžu variants. To liktenis - atrasties zem stikla, un cilvēki uz tiem tikai skatīsies. Negribas, lai tā būtu. Man ir patīkami redzēt, kad sieviete valkā manas rotas un zina, ka tādas ir tikai viņai. Ikvienā savā rokdarbā es ielieku savas sirds siltumu, savu enerģētiku. Manas rotas man ir kā bērni, es atceros visus savus darinājumus,” pastāstīja Ludmila.

Šo gadu garumā Ludmilai parādījās pastāvīgās klientes, kurām jau izveidojušās viņas izstrādājumu kolekcijas. Savus darbus rokdarbniece izstāda arī Krāslavas novada Tūrisma informācijas centrā un Amatu istabā, kā arī pārdod apģērbu veikalā Rīgā un suvenīru veikalā Daugavpilī.  

„Ar individuāliem klientiem strādāt ir grūtāk,” atzina Ludmila. „Piemēram, cilvēks pasūta rotu, ko vēlas pasniegt kā dāvanu. Bet man, lai izveidotu personalizētu rotu konkrētam cilvēkam, ir nepieciešams redzēt viņu, tāpēc es lūdzu parādīt personas foto un nedaudz pastāstīt par viņu. Man ir jāsaprot, kāda ir viņa individualitāte.”

Ludmilas rokdarbus ir iespējams pasūtīt ne tikai individuāli, tās var iegādāties dažādos gadatirgos, vasaras laikā viņa izbrauc uz citām Latvijas pilsētām. Ludmila pastāvīgi piedalās arī gadatirgū, kas norisinās Krāslavas pilsētas svētku ietvaros.

Ludmila: „Manas rokas vienmēr ir ar kaut ko aizņemtas. Es izšuju, adu, šuju - nevaru vienkārši sēdēt pie televizora bez darba. Man žēl veltīgi izšķērdēt savu laiku, jo tas tik ātri skrien, bet tik daudz ko vēl gribas paspēt izdarīt. Drīz ārā kļūs siltāk, un man daudz kas jāpadara savā sētā. Pagājušajā gadā es ierīkoju divas akmens puķu dobes ar daudzkrāsainu oļu segumu, šajā pavasarī plānoju izveidot arī trešo puķu dobi.

No visām savām nodarbēm es gūstu daudz prieka un laimes!”

Elvīra Škutāne, autores foto

http://morozovaludmila.wix.com/latvia
http://fotki.lv/ru/berlita/301710/

 


Jauna aptauja

Novembris - 2024
P O T C P S S
 
01
02 03
04
05
06
07
08
09 10
11
12
13
14
15
16 17
18
19
20
21
22
24
25 26 27 28 29 30  
ceturtdiena, 07.11.2024
otrdiena, 12.11.2024

Dienas foto

  • Anatola Kauškaļa foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
webbuilding.lv mājas lapu izstrāde