Pusgadsimtu kopā

Pievienots: 09.11.2016

Antons un Ļubova Dorožko reģistrēja savu laulību 1966. gada 29. oktobrī, un kopš tā laika ir nešķirami. Viņu laulības dzīve ir gara, sarežģīta, bet laimīga, viņi izaudzināja divus bērnus un audzina divus mazbērnus, bet tagad viņus priecē arī mazmazdēls. „Zelta” pārim nav nekāda ģimenes ilggadības noslēpuma – vienkārši ir nepieciešams biežāk piekāpties viens otram un mācēt piedot.

Nākamie dzīvesbiedri iepazinās Baltkrievijā. Ļubova nāk no Maltas, Antons dzīvoja netālu no Bigosovas, tajā pašā ciemā dzīvoja Ļubovas brālis, kuru viņa bieži apciemoja. Tā arī iepazinās. Pēc iepazīšanās Antons un Ļubova vēl gadu brauca viens pie otra un tad apprecējās. No sākuma jaunā ģimene dzīvoja Baltkrievijā, bet Ļubovai vienmēr gribējās atgriezties dzimtenē, un, kad piedzimis dēls Genādijs, laulātie pārcēlās uz Latviju un apmetās uz dzīvi Daugavpilī.

Antons iekārtojās darbā dzelzceļā, kur strādājis par šoferi, bet Ļubova audzināja mazo dēlu. Biežas pārcelšanās no vienas vietas uz otru, mājas vietā - vagons - tā dzīvoja dzelzceļnieki. Taču Ļubova visur bija kopā ar savu vīru un nekad nesūdzējās. Bet, kad Antons devās uz armijas rezervistu militārajām mācībām un viņu aizsūtīja uz Kazahstānu, lai apgūtu neskartu zemi, visas rūpes par māju un dēla audzināšanu gūlās uz viņas pleciem.

Atgriezies mājās, Antons nolēma, ka viņa ģimene vairs nedzīvos vagonā. Viņam jau sen patika Kombuļu ciems, netālu no Krāslavas, tur viņš arī iekārtojās darbā - kolhozā. Bet pēc kāda laika ģimene pārcēlās uz Krāslavu.

Ļubova iekārtojās darbā un pēc tam 32 gadus nostrādāja tagadējā Krāslavas ģimnāzijā. Antons 22 gadus, līdz pat uzņēmuma slēgšanai, strādājis par autovadītāju „Lauktehnikā”, bet pēc tam līdz pensijai - par mehāniķi ģimnāzijā.

Neskatoties uz to, ka jaunā ģimene stāvēja rindā, lai saņemtu dzīvokli, Antons nolēma būvēt savu mājokli. Šajā ziņā pieredze, kas bija iegūta obligātā karadienesta laikā celtniecības bataljonā, izrādījās nenovērtējama – māja tika uzbūvēta divu gadu laikā, turklāt to dzīvesbiedri būvēja divatā, pašu rokām.

Antonu patiešām var nosaukt par vietējo „Kuļibinu”. Tagad viņš jau neatceras, cik daudz dažādu lietu izgudrojis un sameistarojis savas dzīves laikā. Un tādas privātas darbnīcas, kāda ir viņa mājās, visticamāk nav nevienam citam Krāslavā.

„Mums viss ir citādāk nekā pārējiem ļaudīm,” smejas Antons. „Ja jūs ievērojāt, pat mūsu durvis veras neparasti.”

Tik tiešām - kupejdurvis ir ne tikai skaistas, bet arī funkcionālas - ekonomē vietu. Dorožko ģimenes mājās ir lifts, ar kura palīdzību saimnieki nokļūst savā katlu telpā, kas atrodas pagrabā. Pat siltumnīca šajā sētā atrodas nevis sakņu dārzā kā parasti, bet ir ierīkota saimniecības ēkas otrajā stāvā - tuvāk saulei.

Kad dzīvesbiedri bija jaunāki, viņiem bija sava mājas saimniecība - govis, cūkas, vistas. Pašlaik no mājas dzīvniekiem viņiem ir tikai suns un divi kaķi. Bet sakņu dārzs saimniekiem ir līdz šim laikam. Viņiem palīdz tehnika, ko sameistarojis, protams, pats Antons.

Vectēvs nepārstāj pārsteigt savu mazdēlu Artēmiju ar pašrocīgi izgatavoto tehniku. Zēns labprāt palīdz vectētiņam sakārtot pagalmu un izvest pērnās lapas ar velosipēdu, kas ir aprīkots ar speciālo kulbu, bet ziemā to nomaina lāpsta, lai tīrītu sniegu.

Artēmijam tāpat kā viņa vectētiņam arī ir ļoti prasmīgas rokas, puikam pat ir sava kaste ar dažādiem instrumentiem.

Pirms četriem gadiem ar Antonu notika nelaime. Ļubova, atceroties to dienu, brīnās, kā viņa toreiz neapjuka un spēja ātri palīdzēt vīram. Tā bija parasta sestdiena, jau kurējās pirts, tuvojās vakars. Ļubova strādāja virtuvē, bet Antons kā parasti kaut ko meistaroja. Izdzirdējusi vīra kliedzienus un ieraudzījusi asinis, kas plūda kā strūklaka no viņa rokas, kura palika bez plaukstas, sieviete neapmulsa. Ļubova ietina vīra roku dvielī un ielika dzīvesbiedru gultā, tad paņēma nozāģēto plaukstu, ievietoja to polietilēna maisiņā un ielika ledusskapī. Izsaukusi ātro palīdzību, viņa piezvanīja dēlam un pavēstīja par bēdu. Dēls Genādijs metās neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā, kur par notikušo dzirdēja pirmo reizi - izrādījās, ka operators kļūdījās un izsauca brigādi nevis uz Krāslavu, bet uz Kārsavu.

Galu galā viss beidzās laimīgi. Antonu aizsūtīja uz Rīgu, kur steidzīgi tika veikta operācija, viņam tika piešūta plauksta. Vēlāk notika vēl 4 operācijas. Pašlaik meistara labā roka ir darbspējīga tikai daļēji, bet arī ar vienu roku Antons var izdarīt vairāk nekā citi ar divām.

Par spīti cienījamam vecumam, Ļubova un Antons vēl joprojām ir aktīvi cilvēki.

„Mēs dzīvojam pilsētas nomalē, tālu no centra, un cik labi, ka Antons savulaik uzstāja, lai es iegūtu autovadītājas tiesības”, pastāstīja Ļubova. „Eksāmenu nokārtoju no pirmās reizes un, lūk, jau 37 gadus esmu pie stūres.”

Ģimenes svētku laikā vecāku mājās pulcējas dēla Genādija un meitas Tatjanas ģimenes. Bet vecāku kopdzīves 50. gadadienā bērni sarīkoja vecākiem neaizmirstamus svētkus, apsveikt „zelta” pāri atnāca viņu tuvinieki un radinieki.

Pusgadsimts, pēc dzīvesbiedru Dorožko vārdiem, pagāja nemanot. Bērnība nebija viegla. Antons, kas agri zaudējis tēvu, līdz šim laikam atceras zāles garšu, kura reizēm bija vienīgais ēdiens mājās. Bet visu savu mūžu dzīvesbiedri zināja, ka grūtajā brīdī viņi vienmēr palīdzēs viens otram, bet tagad viņu atbalsts ir bērni un mazbērni.

Ļubovas vecāki nodzīvoja kopā 60 gadus, novēlēsim arī Antonam un Ļubovai nosvinēt kopā dimanta kāzas!

Elvīra Škutāne