Izturēt un doties tālāk!

Pievienots: 14.09.2020

Kopš šī gada februāra Krāslavas Bērnu un jauniešu centru vada Elfa Islamgarajeva, kuras dzimtā puse ir bijušā Krāslavas rajona Grāveru pagasts, kas šobrīd atrodas Aglonas novadā, bet drīzumā atkal atgriezīsies vecajās robežās jau Krāslavas novadā, par ko viņa tikai priecājas. Lielāks un stiprāks novads paver lielākas perspektīvas arī katram tā iedzīvotājam. Iepazīsimies tuvāk ar BJC jauno direktori.

- Manas skolas gaitas sākās Grāveru pamatskolā, turpināju izglītoties Krāslavas 2. vidusskolā, pēc tam Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, apguvu krievu valodas, literatūras un latviešu valodas  skolotājas profesiju, otrreiz studēju jau Daugavpils Universitātē, lai iegūtu sākumskolas skolotājas profesiju, jo pēc pirmās specialitātes nebija darba vietas. Pilnveidot profesionālās zināšanas nācās arī turpmāk. Daugavpilī pie Rēzeknes Augstskolas mācību spēkiem ieguvu speciālā skolotāja sertifikātu, jo mācīju bērnus arī ar speciālām vajadzībām. Strādāju Aglonas novada bāriņtiesā par bāriņtiesas locekli, arī tamdēļ nācās apgūt atbilstošas zināšanas, un man paveicās, ka tobrīd to varēja izdarīt Daugavpils Latgales mācību centrā. Klāt tam visam esmu apmeklējusi neskaitāmus kursus.

Pirmā darbavieta bija Daugavpils rajona Ambeļu pamatskola, kur nostrādāju divus gadus. Turpmākā karjera veidojās Grāveru pamatskolā - izmantoju iespēju atgriezties dzimtajā pusē. Sākumā strādāju par skolotāju, vēlāk par direktora vietnieci audzināšanas darbā, par direktora vietnieci mācību darbā, kā arī 15 gadus nostrādāju par pamatskolas direktori līdz pat skolas slēgšanai 2019. gada 7. augustā. Uz to brīdi bijām 15 darbinieki un pārdesmit bērnu un mums tas nebija pārsteigums - lēmums par skolas slēgšanu bija loģiski sagaidāms. Starp citu, lai saglabātu Grāveru pamatskolu un paplašinātu tās iespējas, mēs ķērāmies pie katra salmiņa - licencējām dažādas izglītības programmas rakstījām projektus. Pateicoties jaunajām programmām, varējām organizēt individuālo darbu ar skolēniem ar mācīšanās un attīstības traucējumiem. Izmantojām iespēju un piedalījāmies valsts projektā „Pumpurs”, programmā „Skolas soma”. Rakstījām dažādus projektus, pateicoties kuriem varējām organizēt radošas nodarbes, dažādus kursus pieaugušajiem. Bija ļoti daudz pulciņu, gāja bērni, ar viņiem kopā nāca vecāki, vecvecāki. Vasarās notika bērnu nometnes. Guvām arī atbalstu no pareizticīgo galvas Aleksandra Kudrjašova. Tas viss kopā deva plašākas iespējas bērniem un iespēju skolotājiem papildus piestrādāt, atalgojums par darbu skolā bija neliels – pietrūka kontaktstundu.

- Kādas bija tā brīža sajūtas, kad skola tika slēgta?

- Milzīgs satraukums un lieli pārdzīvojumi. Togad man bija 50 gadu jubileja - lūk tev dāvana, nodomāju! Skolā notika pēdējais izlaidums gan man, gan manai jaunākai meitai. Ne vairs darba, bērni jāskolo un vairs vispār nesaproti, ko tagad darīt? Vecākā meita Evita studē Latvijas Universitātē, viņa mācās par farmaceiti, jau ir 4. kursā maģistratūrā. Jaunākā - Renāte - arī devās projām no mājām un mācās Daugavpils Saules vidusskolā multimediju fakultātē.

- Kas jums palīdzēja izturēt likteņa pārbaudījumu un doties tālāk?

- Man bija dažas aizraušanās, piemēram, joga un dejas. Tas ļoti palīdzēja nezaudēt piederību sabiedrībai, nenoslēgties sevī. Ātri nostiprinājās arī pārliecība, ka manas darba prasmes tomēr ir pieprasītas, jo visai drīz saņēmu īslaicīgu darba piedāvājumu no mācību centra „Fibra”. Bija jāmotivē darbam grupa cilvēku ar īpašām vajadzībām. Atceros, ko sacīju pirmajā tikšanās dienā: „Labdien, kolēģi! Es esmu bezdarbniece, kopā motivēsimies un meklēsim darbu!” Patiesībā tas tā arī notika – es motivēju cilvēkus un pati sevi. Apguvu jaunas zināšanas, praktiski - mācījāmies kopā. Pēdējā darba dienā saņēmu piedāvājumu pastrādāt Latgales mācību centrā par latviešu valodas skolotāju. Atkal jauns projekts, grupā 11 bezdarbnieki, un pirmā tikšanās sākas ar vārdiem: „Labdien, kolēģi, mācīsimies kopā!” Pamatskolā mācīju 9. klasi, ar kuru katru gadu gatavojos eksāmeniem, tālab izmantoju šīs zināšanas darbā ar pieaugušo grupu. Šī pieredze lieti noderēja arī darbā ar pieaugušajiem un eksāmenā, kuru pieņēma Rīgas komisija.

- Lūk, kā sagadījās - palikāt bez pastāvīga darba, bet laika atpūtai nebija!

- Cerēju atpūsties pēc šiem eksāmeniem, bet nepaguvu. Mani sasniedza ziņa par konkursu uz vakanto Krāslavas BJC direktores amatu. Iesniegt dokumentus konkursam vai nē, domāju līdz pēdējam brīdim. Ko es no laukiem tur vispār skriešu un mēģināšu, tur laikam daudz vietējo gribētāju, varbūt par mani cienīgāki – tādas un citas domas šaudījās galvā. Līdz pēdējā brīdī izlēmu, kāpēc gan nē? Laukos savā mājsaimniecībā darba netrūkst, bet tas nav algots darbs un grūti iztikt. Varbūt kādam noderēs mana pieredze, jo tas tā nav, ka uzvarai konkursā pietiek ar vienu iesniegumu. Sāku vākt izglītības un citus dokumentus, liku vienu pie otra mapē. Sapratu, ka vajag padziļināti sagatavoties, jāgūst priekšstats par interešu izglītību kā tādu, kaut gan interešu izglītība bija arī Grāveru pamatskolā un es pati savā laikā vadīju pulciņu. Braucu uz Krāslavas BJC, tikos ar centra metodiķi Sanitu Kumpiņu, pārrunāju darba nianses. Aizbraucu arī uz Preiļiem un uz Aglonu, painteresējos, kā viņu iestādēs rit darbs, ar ko viņi nodarbojas. Sakrāju informāciju, veiksmīgi izgāju konkursa pirmo tūri, pēc darba intervijas rezultātiem komisija pieņēma lēmumu mani virzīt uz domes sēdi apstiprināšanai par direktori. Tā nu es šeit nokļuvu!

- Tautā ir populārs teiciens par to, ka jauna slota pa jaunam slauka…

- Nē, nē, tas nav par mani! Nebūtu pareizi ienākt kolektīvā un tūlīt pat sākt kardinālus pārkārtojumus, likt visiem visu darīt pa savam prātam utt. Neesmu no tiem, kas lemj vienpersoniski. Uzskatu, ka ikvienā iestādē ir jāveido saliedēts kolektīvs, lai visiem kopā būtu labi. Kad ir pozitīva gaisotne, tad cilvēki atveras, nav kaut kādu savstarpēju ķīviņu un var radoši darboties. Kad sāku strādāt Krāslavā, man bija tāda sajūta, ka iespējami ātrāk vajag iepazīties ar katru darbinieku. Centra ēkā darbojas triju skolotāju vadīti pulciņi, pārējie pulciņi strādā citās dažādās vietās pilsētā – pamatskolā, ģimnāzijā, garāžā, baseinā, bibliotēkā, kultūras namā. Pirmais, ko darīju, iepazinos ar visiem darbiniekiem.

- Krāslavas BJC jūs sākāt strādāt praktiski līdz ar pandēmijas laiku, kuru izraisīja Covid-19. Tas radīja papildu sarežģījumus, lai iejustos amatā?

- Man nē, varēju veltīt vairāk laika darbam ar dokumentāciju, iepazīt darba specifiku. Protams, visiem gribējās kaut kādas aktīvas darbības, tas laiks pienāca. 1. jūnijā centrā sākas radošas nodarbes bērniem, bija iesaistīti gandrīz visi pulciņu skolotāji. Apgleznojām akmeņus, laidām pašu gatavotus pūķus gaisā, lidojošos šķīvīšus, iedziļinājāmies fotografēšanas mākslā, sportojām, dejojām, atkārtojām ceļu satiksmes noteikumus, braucot ar riteņiem un skrejriteņiem, iepazināmies ar jaunām bērnu grāmatām, apguvām orientēšanās prasmi grāfu Plāteru parka teritorijā un piedzīvojām daudz citu pozitīvu momentu. Šogad, pirmajā mācību nedēļā, mums bija atklāto durvju dienas. Pie mums nāca klašu grupas no skolas un iepazinās ar Bērnu un jauniešu centra darbību. Pulciņu skolotāji novadīja radošās darbnīcas. 9. klases bērniem bija organizētas nodarbes saistībā ar karjeras izglītību. Es nevadu bērniem pulciņus, bet tāpat cenšos ar visiem satikties, iepazīties un vadu dažādas aktivitātes. Daudz uzmanības veltām epidemioloģiskas drošības pasākumiem, lai pasargātu audzēkņus no Covid-19. Piemēram, telpā nodrošinām divu metru attālumu, saliekot attiecīgi solus, un uz katra ir uzlīme, lai bērns zina, kur drīkst vai nedrīkst apsēsties. Šobrīd centra durvis ir vaļā, bet ir noteikumi, kas audzēkņiem jāpilda, un to izpildei mēs sekosim. Bērni šurp nāk no skolas, bet arī mūsu uzdevums ir vizuāli novērtēt katra veselības stāvokli. Skaidrs, ka mēs nepielaidīsim nodarbībām bērnu, ja viņš atnāk apslimis. Vārdu sakot, strikti pildīsim visas epidemioloģiskās drošības prasības.

- Ko šajā mācību gadā centrs piedāvā bērniem?

- Grupu komplektēšana tuvojas nobeigumam. Uz šo brīdi mums ir 20 pulciņi, ar bērniem strādās 14 skolotāji, tostarp mums ir viena jauna skolotāja, kas vadīs sporta tūrisma pulciņu - šī pulciņa bijusī audzēkne, Sporta akadēmijas neklātienes studente Alise Samsonoviča. Viņa plāno būt par jaunsargu instruktoru, kas arī ir aktuāli mūsdienās.

Lielākais bērnu pieplūdums ir vizuāli plastiskās mākslas jomas pulciņi, kur bērni apgūst apgleznošanu, veidošanu, aušanu, modelēšanu un citas prasmes. Esmu pārliecināta, ka visi pulciņi tiks nokomplektēti.

Esam runājuši par jaunu pulciņu atklāšanu, taču pagaidām pāragri par to stāstīt plašākai sabiedrībai. Kad būs, tad varēsim informēt. Jaunu pulciņu varam izveidot, ja ir cilvēks, kurš gatavs šādu darbu uzņemties, kuram ir idejas, vēlme darboties un ir finansējums. Septembra beigās saņemsim valsts mērķdotāciju, būs skaidrība, vai varēsim paplašināt mūsu pulciņu loku.

- Ko novēlēsiet bērniem jaunajā mācību gadā?

- Lai bērnus nekad neatstāj radošuma gars, jo radošs cilvēks ir vajadzīgs jebkurā profesijā! Ja bērns, pusaudzis, jaunietis attīstīs sevi mūsu pulciņos, viņam tiešām dzīve kļūs ļoti interesanta. Būs jauni draugi, būs iespēja paceļot, varēs doties pārgājienos, piedalīties sacensībās, konkursos. Diemžēl šogad Covid-19 pandēmijas dēļ nenotika XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, bērni gatavojās, bija ieguldīts liels darbs. Audzēkņu un skolotāju darbs netika žūrijas novērtēts. Vairāk paveicās vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas jomas audzēkņiem, kuru darbus jūnijā Rēzeknē žūrija novērtēja Latgales novadā. Audzēkņi piedalījās arī citos konkursos.  Piemēram, fotopulciņa „Kadrs” audzēknes Madaras Ērikas Daņiļevičas, pulciņa skolotājs Anatols Kauškalis, darbs „Kaijas”, kas piedalījās Starptautiskajā bērnu mākslas konkursā „LIDICE-2020“, apbalvots ar goda rakstu. Kluba „Saulessvece” audzēkņu māsu Margaritas un Aleksandras Fominu un Vivitas Lavnikovičas, kluba skolotāja Žanna Garbrēdere, darbi ir 10. starptautiskās mākslas izstādes „Vērtību sakta” dalībnieki un ir lielformātā pašlaik skatāmi Rīgā, Esplanādē. Jāpiebilst, ka Vivitas Lavnikovičas darbs ir kļuvis par šī konkursa vienu no laureātiem, viņas darbam „Varavīksnes loks” piešķirta piemiņas zīme. Kopskaitā no BJC uz Rīgu ir izvirzīti 6 darbi. Pulciņu skolotājas: Ž. Garbrēdere, L. Kizjalo, A. Guba. Bija arī citi lieli darbi un panākumi.

Ikvienam bērnam ir plašas izaugsmes iespējas, ja viņš attīsta sevi pulciņos. Skaidrs, ka Covid-19 pandēmija ieviesa zināmas korekcijas arī izglītības iestāžu darbā - visiem vajag būt piesardzīgiem. Bet arī tas dzīvē noder – prast pasargāt sevi un apkārtējos.

Nobeigumā gribu aicināt bērnus un vecākus apmeklēt pašvaldības portāla saiti https://kraslava.lv/pasvaldiba/interesu-izglitiba, kurā izvietota izsmeļoša informācija par Krāslavas BJC pulciņiem. Tas arī ir jaunums, šādas vienuviet apkopotas informācijas agrāk par mums nebija.

- Paldies par atbildēm!

Juris Roga,
autora foto