Dzīves jēga – dzīvot un būt laimīgam

Pievienots: 02.10.2020

Dodoties uz interviju Skolotāju dienas priekšvakarā, man negribējās runāt par skolas lietām, mācībām un skolēniem. Plānoju parādīt lasītājiem skolotāju kā parastu cilvēku - ar visiem viņa ieradumiem, hobijiem, priekiem un pārdzīvojumiem. Tika rūpīgi sagatavoti jautājumi, kuros nebija neviena vārda par skolu. Taču mana iecere īstenojās tikai daļēji. Jau kopš pirmajām minūtēm bija skaidrs, ka apiet skolas tēmu vienkārši nav iespējams. Tādi nu viņi ir – skolotāji!

Marianna Rukmane ir Krāslavas Varavīksnes vidusskolas matemātikas, informātikas un datorikas skolotāja. Dzimusi 1991. gada 20. martā Krāslavā. Mācījās Krāslavas pamatskolā, pēc tam - Krāslavas Valsts ģimnāzijā. Skolas gados aktīvi darbojās jauniešu klubā „Krasts” un, pateicoties tam, ieguva labas organizatoriskās prasmes.
Dzīvesbiedrs – Andris, projektu realizācijas speciālists. Divas meitas – Adriana (6 gadi) un Airisa (4 gadi).

- Kā jūs raksturotu sevi?

- Labsirdīga. Šī īpašība man palīdz skolotājas darbā, bet reizēm arī gluži pretēji - traucē. Bija gadījumi, kad skolēni tīšām izmantojuši manu labvēlību, šajā gadījumā galvenais - pamanīt, ka tevi izmanto, un laikus pateikt „nē”. Lai gan biežāk bērni un ne tikai bērni, bet arī citi cilvēki, redzot labu attieksmi pret sevi, atbild ar to pašu.

Aktīva. Man ļoti patīk sports, kaut gan bērnībā nekad neapmeklēju nevienu sporta pulciņu vai sekciju. Tagad brīnos par to, kāpēc vecāki nepiedāvāja man nodarboties ar sportu un kāpēc es pati neinteresējos par to. Tagad es labprāt skrienu. Darbā ir ļoti liela garīgā slodze, tāpēc, atnākot mājās, negribas sēdēt pie datora, skatīties televizoru vai lasīt grāmatu. Es nodarbojos ar sportu. Kad es skrienu, mana galva it kā izvēdinās, un visas problēmas kaut kur izgaist, es iegūstu īpašas emocijas un sajūtas un atgriežos mājās kā cits cilvēks. Parasti cenšos noskriet 5 km, bet šajā sezonā mans rekords ir 10 km.

Man patīk braukt ar velosipēdu. Nesen kopā ar brāli braucām pa jauno maršrutu „Krāslava – Piedruja”. Pagājušajā gadā, pēdējā atvaļinājuma dienā ar velosipēdu aizbraucu uz Daugavpili. Es un vīrs bieži spēlējam skvošu speciāli tam paredzētajā telpā Krāslavas peldbaseina ēkā. Tādās reizēs mēs varam pavadīt laiku kopā.

- Un kāda ir trešā jūsu rakstura īpašība?

- Ir ļoti grūti runāt par sevi. Kad es piedāvāju šādu uzdevumu saviem skolēniem, arī viņi no sākuma apjūk. Bet tagad, lūk, es varu iedomāties sevi viņu vietā.

Labi, nosaukšu savu trešo īpašību – brīvības mīlestība. Šo īpašību es atklāju sevī, kļūstot par māmiņu. Man patīk brīvība manās rīcībās, lēmumos, man ir nepieciešama izvēles brīvība un sava personīgā telpa. Man nepatīk nodarboties ar radošo darbību pēc nepieciešamības. Kad man saka: „Marianna, jāizdara tas un tas” un tā tālāk, es, protams, izdaru, bet augsta domu lidojuma nebūs, un rezultāts nebūs tāds, kādu man gribētos. Cita lieta, kad es pati aizdegos ar kādu ideju. Piemēram, divus gadus pēc kārtas es piedalījos Valsts bērnu tiesību inspekcijas organizētajā konkursā pedagogiem par labāko klases audzināšanas stundu. Man patīk, kad ideja rodas pēkšņi, tu aizdedzies, gūsti draivu. Vārdu sakot, ir nepieciešams iekšēji sajust kaut kādu „klikšķi”.

Kamēr runāju par to, atcerējos vēl vienu savu īpašību - esmu perfekcioniste. Vienmēr cenšos visu izdarīt perfekti. Tāda biju vēl skolā un universitātē, un arī tagad, strādājot ar bērniem. Reizēm tas man traucē, citreiz gribas atļauties atslābt un ietaupīt ļoti daudz laika. Piemēram, tagad es mācos kursos, ko pati apmaksāju. Protams, ka manus mājas darbus pieņemtu jebkurā gadījumā, un es obligāti saņemtu „ieskaitīts”. Bet es vienalga cenšos izpildīt visu par simts procentiem.

- Vai ir arī rakstura īpašības, kas jums pietrūkst?

- Man ir jāmācās teikt „nē”. Un es mācos. Piemēram, konsultācijām tiek atvēlētas 1 – 1,5 stundas nedēļā. Protams, tas ir pārāk maz. Ja agrāk skolēni varēja atnākt pie manis uz konsultāciju jebkurā dienā, un tas atņēma daudz mana laika un spēka, tad tagad esmu atvēlējusi tam vienu dienu nedēļā. Protams, es neievēroju konkrētu laiku - tieši 1,5 stundas, es pieņemu visus, kas atnāca, un veltu viņiem tik daudz laika, cik nepieciešams, bet tas ir tikai vienu dienu nedēļā. Šādi ierobežojumi disciplinē bērnus.

- Kuri ir jūsu iemīļotie svētki?

- Ziemassvētki. Šajos svētkos ir kaut kas noslēpumains, maģisks, silts. Tie ir ģimenes svētki, kad visi kopā rotājam egli, dāvinām cits citam dāvanas, priecājamies un kļūstam laimīgāki.

- Ko uzskatāt par laimīgāko notikumu savā dzīvē?

- Protams, bērnu piedzimšanu. Es vienmēr ļoti gribēju bērnus un kļuvu par māmiņu pietiekami agri pēc mūsdienu standartiem – 23 gadu vecumā. Varētu vēl, kā saka, padzīvot sev, taču es nemaz nenožēloju. Tagad man jau aug 2 bērni, un daudzas lietas mēs jau varam darīt kopā, pat iet pārgājienā. Jau tagad manas mazās meitas var pārvarēt 10 km attālumu. Un tas ir tikai sākums! Drīz mēs varēsim visi kopā braukt ar velosipēdiem, doties ceļojumā ar laivu, un mums vairs nebūs vajadzīga citu cilvēku kompānija. Mums ir interesanti mūsu ģimenes lokā.

- Kāds ir jūsu galvenais panākums vai sasniegums, ar ko lepojaties?

- Es atceros brīdi, kad man apritēja 25 gadi, es tikko pabeidzu maģistrantūru, jau strādāju skolā un gaidīju savas otrās meitas nākšanu pasaulē. Tad es izjutu lepnumu un gandarījumu par to, ka savos gados esmu sasniegusi tik daudz. Mani pārpildīja prieks par to, ka man ir ģimene, darbs, izglītība, stabilitāte un arī suns (smejas). Vai tad tas nav sasniegums?

- Kurš ir jūsu iemīļotākais gadalaiks?

- Pavasaris. Viss mostas, parādās vieglums, mēs novelkam lieko apģērbu. Ar katru dienu kļūst siltāks, zaļāks un vasara jau nav aiz kalniem. Pavasarī mēs pat elpojam citādāk.

- Kā jums patīk atpūsties?

- Reizēm gribas aizbraukt pie ezera, kur neviena nav, un neko nedarīt. Bet tāda vēlme rodas reti, vienu-divas reizes gadā.

Pārsvarā mūsu atpūta ir saistīta ar bērniem – vedam viņus uz jūru, izklaides parkiem, vārdu sakot – uz tādām vietām, kur ir interesanti bērniem. Mums nepatīk garlaikoties, priekšroku dodam aktīvai atpūtai.

- Kas ir galvenais ģimenes attiecībās?

- Savstarpēja saprašanās. Tas ir svarīgi ne tikai ģimenes attiecībās, bet arī saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Jāprot uzklausīt otru, saprast un būt gatavam mainīt savu viedokli, ja ir nepieciešams.

- Kādas ir mūsdienu jauniešu pozitīvās īpašības, kuru, iespējams, jums pietrūka jaunībā?

- Jaunībā es biju kautrīga un nedroša. Tagad jaunatne lielākoties brīvi pauž savu viedokli un rīkojas apņēmīgi.

- Vai jūs ņemat vērā citu cilvēku padomus?

- Jā, diezgan bieži. Tas ir saistīts ar manu profesionālo darbību, jo neuzskatu sevi par pieredzējušu pedagogu – mans pedagoģiskais stāžs ir 5 gadi ar pusotra gada pārtraukumu. Brīžos, kad es nezinu, kā rīkoties, eju pie pieredzējušiem kolēģiem, ar kuriem man ir izveidojušās uzticības pilnas attiecības. Un jāsaka, ka vēl ne reizi nav bijis tā, ka viņu padoms man nepalīdzēja.

- Kad pēdējo reizi jūsu dzīvē bija momenti, kad jūs zaudējāt laika izjūtu?

- Es varu zaudēt laika izjūtu, kad strādāju. Piemēram, kad gatavojos mācību stundām. Man tas ir ļoti interesanti. Ja skolotājiem nebūtu nekādu atskaišu, plānu, administratīvā darba, bet būtu tikai kontaktstundas – tas būtu mans sapņu darbs. Neskatoties uz to, ka man jau ir gatavie materiāli no iepriekšējiem gadiem, es nekad neizmantoju tos pilnīgi bez izmaiņām, vienmēr atjaunoju, uzlaboju, pilnveidoju. Ja mājās mani negaidītu bērni, es vēl vairāk laika pavadītu, gatavojoties mācību stundām.

- Cikos jūs parasti dodaties uz mājām, pie saviem bērniem?

- Es aizeju no darba ap septiņiem vakarā.

Ir vēl viena nodarbe, ar kuru es varu aizrauties. Es aizmirstu par laiku, risinot matemātikas uzdevumus. Daru to labprāt, savam sirdspriekam. Turklāt uzdevumu risināšana ir labs treniņš smadzenēm.

- Vai varat atcerēties, kad pēdējo reizi smējāties līdz asarām?

- Tas bija skolā, stundas laikā. Tagad es jau neatceros visu precīzi, bet kāds no skolēniem teica kaut ko ļoti smieklīgu. Un pēc tam jau skolēni sāka smieties, skatoties uz to, kā smejos es. Mums ļoti bieži ir interesantas situācijas, bērni ir atvērti, nebaidās jokot un izteikt savas domas, viņiem ir lieliska humora izjūta. Tas rada īpašu auru mūsu attiecībās, mums ir vieglāk kontaktēties.

- Jaunībā cilvēki bieži domā par dzīves jēgu, cenšas izprast savas esamības noslēpumu. Vai jūs domājat par to?

- Esmu diezgan racionāls cilvēks. Neuzskatu, ka dzīves jēga ir kaut kas konkrēts, kāds noteikts mērķis vai sasniegums. Dzīves jēga ir pozitīvas emocijas, harmoniska pasaules uztvere, dzīve šeit un tagad. Dzīve mums ir dota, lai dzīvotu un būtu laimīgiem.

- Paldies, Marianna, par šo interesanto sarunu! Sirsnīgi sveicieni Skolotāju dienā!

Elvīra Škutāne, autores foto