Mūzika un ticība caurvij dzīvi

Pievienots: 30.10.2017

Krāslaviete Marija Karole mūzikai un dziesmai ir veltījusi visu mūžu, un viņas vārds viennozīmīgi saistāms gan ar mūzikas mācīšanu bērniem skolās, gan ar iedzīvotāju iemīļotā Robežnieku vokālā ansambļa „Viktorija” sniegumu, gan ar garīgo dziesmu izpildījumu baznīcās.

Marijas dzimtā puse ir Daugavpils rajona Naujenes pagasts. Viņa nākusi no lielas ģimenes – vecāki izaudzināja sešus puikas un divas meitenes. Bērnība pagāja lauku mājās kopā ar vecmāmiņu, kura pieskatīja kuplo bērnu pulku, kamēr tēvs un māte rāvās melnās miesās kolhozā, pelnot izstrādes dienas. Vectēvu Marija neatceras, jo viņš jau bija nomiris. Vecāki bijuši ļoti strādīgi, sevišķi čakls bijis tēvs, kurš vienmēr bija pirmajās vietās. Marija šobaltdien atceras tēvu uz zirgvilkmes pļaujmašīnas, kuras grābekļveidīgie spārni griežas un akurāti pieglauž nopļautos labības stiebrus. Paaugoties arī pašai nācās iet palīgā vecākiem, kā to darīja pārējie ģimenē. Māsas strādāja pa mājām un dārzu, bet brāļi darīja vīru darbus, piemēram, jau agri no rīta vicināja pļavā izkapti, pļaujot zāli lopiem.

Skolas laiks

Vispārējo izglītību Marija vienīgā no brāļiem un māsām ieguva tieši latviešu valodā - Jurīšu sākumskolā un Naujenes pamatskolā. Pēc tam iestājās Daugavpils mūzikas vidusskolā, kurā ieguva mūzikas skolotājas un diriģentes specialitāti. Mūzikas vidusskolā programma bija četriem gadiem, jauniete aizkavējās uz gadu ilgāk, lai skolu pabeigtu 1966. gadā jau kā pilngadīga persona, ka deva iespēju uzreiz sākt strādāt. Pamācīties vēl vienu gadu papildus, liekot uzsvaru uz specialitāti, jaunietei piedāvāja izglītības iestādes vadība, un viņa tam ar prieku piekrita.

Pirmā darbavieta

Pilngadību sasniegušajai jaunietei bija iespēja izvēlēties sev darbavietu jebkur Latvijā. Varēja palikt Daugavpilī, bet tur viņai nepiedāvāja dzīvokli, savukārt Krāslavā bija iespēja tikt pie dzīvokļa, kaut arī ne uzreiz. Marija devās uz Krāslavas ģimnāziju, kas tajā laikā bija ļoti liela skola ar paralēlām klasēm. Jaunā speciāliste skolēniem mācīja mūziku – dziedāšanu un teoriju, kā arī atsevišķi - kora dziedāšanu.

„Es neņēmu mācīt mūziku vidusskolas klasēs, jo pati biju ļoti jauna, un varēja sagadīties, ka skolotāja jaunāka par kādu otrgadnieku vecākajās klasēs,” pastāstīja Marija. „Strādāju ar bērniem līdz 8. klasei, skolēnu skaits klasē bija ļoti liels, bet viņi bija paklausīgi, un viņiem patika mūzikas stundas. Man citreiz pašai nācās dziedāt kultūras namā, līdz ar to skolēni uzzināja, ka es dziedu, un bieži lūdza, lai kaut ko nodziedu. Dažreiz viņu lūgumus es izpildīju…”

Pārbraukšana

Jaunā skolotāja Krāslavā uzkavējās neilgu laiku, jo apprecējās un devās līdzi ar vīram uz Daugavpili. Česlavs strādāja milicijā, Marija mācīja mūziku pagarinātās dienas skolā, pēc tam aizgāja dekrētā. Pēc dēla Valērija piedzimšanas uzsāka strādāt Stropu pamatskolā. Tomēr Daugavpilī nebija iespējas tikt pie sava dzīvokļa, tāpēc jaunā ģimene tur neiesakņojās, bet atgriezās Krāslavā. Marijai šeit neklājās viegli, jo visas mūzikas skolotājas vietas jau bija aizņemtas un viņa bija spiesta strādāt darbus, kas nebija saistīti ar viņas mūža aicinājumu un specialitāti. Tas izradījās tik ilgs laika posms, ka izglītotajai mūziķei uzmācās doma, ka nekad vairs neatgriezīsies savā specialitātē.

Jaunās vēsmas

Bija klāt 90 gadi - pārmainās ekonomikā un citās jomās tolaik bija tik milzīgas, ka skāra katru ģimeni. Marija zaudēja darbu un papildināja lielo bezdarbnieku pulku. Uz to laiku viņas pirmais vīrs bija nomiris. Vistuvākie cilvēki Marijai tobrīd bija trīs kopīgie bērni: Valērijs, Emma un Viktors.

„Tas bija ļoti smags dzīves posms, nezināju, kā vispār dzīvot. Spēkus deva ticība Dievam un mūzika,” turpināja sarunbiedre. „Pēc ilgas gaidīšanas rindā beidzot bija iespēja tikt pie dzīvokļa Krāslavā, ko piedāvāju vecākajam dēlam. Valērijs jau bija atgriezies no dienesta Padomju Armijā, izveidojis ģimeni un audzināja divus bērnus, bet dzīvoja pie sievas vecākiem Rīgā. Viņi pārcēlās, bet darba šeit nebija, dzīvoja no bērnu naudas. Es arī neko daudz nevarēju palīdzēt - pati biju bez darba un biržā saņēmu 30 latu. Kā izdzīvot par latu dienā?

Kaut kāds darbs bija jaunākajam dēlam, bet arī viņš nejutās droši - te viena darbavieta likvidējas, te otra… Vienīgi meitai bija daudzmaz pastāvīgs darbs.”

Atgriešanās pie saknēm

Pārbaudījumu jūrā Marijai uzsmaidīja veiksme - viņa apprecējās otrreiz un aizbrauca pie vīra Ērika uz lauku māju Robežniekos. Sievieti necik nebaidīja lauku darbi, kurus prata kopš bērna kājas. Viņa cerēja, ka, dzīvojot un saimniekojot laukos, spēs palīdzēt arī savai ģimenei. Bezdarbnieces pabalsta saņemšanas laiks biržā tuvojās beigām, un Marija vēl intensīvāk sāka meklēt darbu. Robežniekos viņa ir ienācēja, paziņu nebija. Vienkārši apjautājās kādai sievietei, kura bija saistīta ar skolu, varbūt tur vajag mūzikas skolotāju? Drīz Marijai piedāvāja mūzikas skolotājas darbu Skuķu sākumskolā, kur tagad ir pansionāts. Klases mazas, stundu nedaudz, alga - neliela, bet par to viņa daudz nepārdzīvoja, jo tā bija pat vieglāk atgriezties skolā un mācīt mūziku. Gadu gaitā izglītības sistēmā bija notikušas pārmaiņas. Lai papildinātu ienākumus, viņa pieņēma arī piedāvājumu mācīt bērniem sportu, kas nesagādāja grūtības, jo jaunībā Marija darbojās akrobātikas pulciņā.

Laikam ritot, radās iespēja iekārtoties darbā Robežnieku pamatskolā – tur bija nepieciešama mūzikas skolotāja, kura pārvalda latviešu valodu. Šajā skolā Marija bija mūzikas skolotāja, klases audzinātāja un kora pulciņa vadītāja. Korim pietrūka bērnu, bet kora pulciņā kādus desmit dziedātājus varēja savākt, un ar šiem bērniem tika gūti lielāki un mazāki panākumi pat konkursos. Pamatskolā Marija nostrādāja 15 gadus un izgāja pensijā.

Jauna ēra – „Viktorija”

Tolaik Robežnieku pagasta priekšsēdētāja Ērika Gabrusāne ieteica Marijai pārņemt un vadīt sieviešu kori, kas pārtapa sieviešu vokālajā ansamblī „Viktorija”. Ar pagasta priekšsēdētājas atbalstu izdevās sapulcināt kuplu kolektīvu. Gadiem skrienot, kolektīvs objektīvi saruka, un Marija pabeidza vadīt „Viktoriju” laikā, kad tajā dziedāja vairs tikai sešas sievietes.

„Esmu nākusi no ļoti ticīgas ģimenes, Robežniekos centos biežāk būt baznīcā,” atzinās Marija. „Vienudien Gabrusānes kundze man palūdza sagatavot kori bīskapa satikšanai baznīcā. Es piekritu, nācās paveikt lielu darbu, jo baznīcā vēl nekad nebija dziedāts daudzbalsīgi. Toreiz pašas vadīto ansambli „Viktorija” ievilku arī baznīcas korī. Baznīcā mums pievienojās citi cilvēki, un skanēja jaukts koris.”

Krāslavas aicinājums

Izgājusi pensijā, Marija pārcēlās uz Krāslavu, jo otrs vīrs arī bija miris, bet pilsētā stāvēja tukša pirmā vīra vecāku māja. Uz kādu brīdi mājā bija apmeties Marijas jaunākais dēls, bet, nespēdams atrast pastāvīgu darbu, aizbrauca uz Īriju. Viņš skumst pēc dzimtenes, bet pagaidām vēl neplāno atgriezties, jo te nav darba.

„Pensijā apmeklēju Krāslavas baznīcu, dziedu baznīcas korī,” turpināja Marija. „Tā kā mises te ir trīs valodās, prāvests Eduards Voroņeckis piedāvāja kļūt par vadītāju misei krievu valodā.

Man sen bija sapnis organizēt daudzbalsīgi dziedošu garīgo dziesmu kori, jo man ļoti patīk daudzbalsība, bet tam vajag kori. Ļoti smagi bija savākt nepieciešamo dziedātāju skaitu, faktiski arī tagad es aicinu ticīgos cilvēkus pieteikties pie manis korī. Ticīgos tieši tāpēc, ka šis nav vienkārši koris, bet koris, kurs dzied garīgas dziesmas. Manuprāt, tikai ticīgs cilvēks spēj tās izprast pilnībā un atbilstoši nodziedāt. Pārējiem interesentiem ir arī citi kori, kur cilvēkiem piepildīt vēlmi dziedāt. Šobrīd korī ir 14 cilvēki, starp mums ir dažāda vecuma cilvēki – vecāki par 30 gadiem un pensionāri. Katru otrdienu plkst. 18.00 kolektīvs pulcējas uz mēģinājumu Krāslavas kultūras namā. Kamēr veselība ļaus un būs dziedātāji, es vadīšu šo kori. Mēs nevaram dziedāt jebkur, mums vajag baznīcu vai pasākumus, kas saistās ar garīgumu, garīgām vērtībām. Tādi notikumi ir reti, tālab publiski mūsu koris uzstājas reti.”  

Dzīves piepildījums

Baznīcu, mūziku un dziedāšanu Marija nepameta pat visgrūtākajos savas dzīves brīžos. Ļoti siltus vārdus viņa veltī bijušajiem audzēkņiem, kuri sveicina un uzrunā savu mūzikas skolotāju, satiekot uz ielas vai veikalā. Marija vairs daudzus nepazīst vaigā, bet viņu atceras daudzi, jo daudzi. Viņas stundas noritēja mierīgā gaisotnē, bērni bija uzmanīgi un paklausīgi gan stingrajā padomju laika skolā, gan atjaunotajā brīvvalstī, kur skolēniem dots vairāk brīvības. Visi viņas bērni stundās bija aizņemti, atšķirībā no savām skolas gaitām viņai bija jāmāca bērniem daudz teorijas, bija praktiskie darbi, nošu gramatika un dziedāšana - stundā vajadzēja daudz paspēt. Tā var turpināt stāstīt vēl un vēl, bet mūzikā vajag talantu. Marija atceras savā darba mūžā divas talantīgas skolnieces, tās ir: Margarita Ļacka un Marija Truskovska. Abas izvēlējušās padziļināti apgūt mūziku, par ko skolotāja ļoti gandarīta.

Vislielāko dzīves piepildījumu dod pašas bērni, četri mazbērni un mazmazbērns. Vecākais dēls ir robežsargs Latgales pusē, meita - friziere Rīgā, jaunākais dēls strādā būvniecībā Īrijā. Marija apgalvo, ka visi trīs ir muzikāli, bet kautrējas izpaust savu talantu publiski. Žēl, ka reti iznāk satikties visiem kopā, bet šodien Marija jau zina, ka viņas mūža jubilejas gadā visa lielā saime varēs apsēsties pie viena svētku galda.

Juris Roga, 
Elvīras Škutānes foto