Jura Rogas foto
Pievienots: 08.01.2018
Drīz pēc pašvaldības aģentūras „Labiekārtošana K” desmitgades jubilejas savu 61 dzimšanas dienu svinēs šī uzņēmuma pirmais strādnieks Viktors Dunskis. Pašvaldības aģentūras direktors Ēvalds Cauņa savu darbinieku raksturo kā uzticamu, izpalīdzīgu un atbildīgu cilvēku, uz kuru var paļauties jebkurā diennakts laikā. Ar jaunajiem darbiniekiem Viktors labprāt dalās savā bagātīgajā profesionālajā pieredzē, kas gūta 42 gadu darba mūžā, un nesmādē arī jauno zināšanas jomās, kurās viņi objektīvi ir priekšā. Pēc dabas viņš ir miermīlīgs, bet savu viedokli aizstāvēs un vajadzības gadījumā spēj pastāvēt gan par sev, gan par kolēģiem.
Dzīves sākumposms
Viktora dzimtene ir Krāslavas novada Ūdrīšu pagasta Lemešovka, kur līdz dienestam armijā dzīvoja kopā ar mammu Annu un vecāko brāli Ludvigu. Skoliņa Bancānu sādžā bija viņa pirmā izglītības iestāde, bet jau pēc 1. klases mācības turpināja Krāslavas 1. vidusskolā. Tālākais dzīves ceļš aizveda uz Dagdas lauku profesionāli tehnisko skolu, kur apguva traktorista profesiju. Sekoja dienests armijā, sākumā nonāca mācību daļā jeb „učebkā”, kā to tolaik sauca žargonā. Vienā no Igaunijas pilsētām armijas inženieri nodarbojās ar jebkādā veidā iegūta ūdens pārstādi dzeršanai. Pēc apmācību beigām vairums iesaukto turpināja dienestu Vācijā, bet Viktors nonāca Kaļingradas apgabala Sovetskas pilsētā. Divu gadu laikā apguva dažādas armijas profesijas un iemācījās veikt visdažādākos darbus.
Pēc dienesta atgriezies civilajā dzīvē, Viktors sāk strādāt sovhozā „Krāslava” par kombainiera palīgu, vēlāk par kombainieri uz „SK-4” un traktoristu uz „T-25” – pirmā darba tehnika. Darbs patika, droši vien arī šodien viņš būtu priekšzīmīgs kolhoznieks ar dažādu apbalvojumu bagāžu par labu, uzcītīgu darbu un citiem nopelniem. Bet pēc nostrādātiem aptuveni 22 gadiem vecā sistēma sabruka, radot jaunus izaicinājumus. Jau bija ģimene, kuru nodibināja uzreiz pēc dienesta armijā, jau bija bērni, jau bija Līvānu mājiņa, kurā viņš tālredzīgi paspēja pārbūvēt apkures sistēmu no šķidrā kurināmā uz malku… Šķita, dzīve nostabilizējusies.
Par dārgāko
„Sieva Irēna sākumā strādāja par pavāri ēdnīcā, pēc tam pārkvalificējās par bērnudārza audzinātāju,” turpināja stāstīt Viktors. „Šobrīd viņa ir mājsaimniece. Visskaistākais laiks dzīvē ir, kad bērni aug. Esam izskolojuši un izaudzinājuši trīs bērnus. Vecākā meita Evita Lūznavas tehnikumā izmācījās par sekretāri, pastrādāja profesijā uzņēmumā Borovkā, tagad ir pastniece Krāslavā. Jolanta pabeidza Daugavpils dzelzceļa tehnikumu, piecus gadus pastrādāja Rīgā, atgriezās dzimtajā pusē un tagad strādā Krāslavā par pasta operatori. Dēls Arnis ir devies manās pēdās – uzreiz pēc skolas iejūdzās darbā un strādā tepat Krāslavā firmā „Pabērziņi”. Viņam ir traktorista tiesības, vēl skolēns būdams, vasarā strādāja mūsu uzņēmumā uz zāles pļāvēja. Arnis vēl nav izveidojis ģimeni, bet meitas jau precējušās, un vecākā mūs ir iepriecinājusi ar divām mazmeitām. Esam ļoti gandarīti par saviem bērniem, un sevišķi liels prieks, ka visi palikuši tuvāk vecāku mājām. Mums ir stipra kopības izjūta, dēls dzīvo pie mums, meitas ļoti bieži apciemo, daudzus svētkus svinam kopā…”
Plecu pie pleca
Viktors šodien jūtas laimīgs un priecājas, jo visos laikos lielākā vērtība viņam bija ģimene un atbildīgi paveikts darbs. Būtisku lomu viņa tālākajā dzīves ceļā pēc kolhoza sabrukuma nospēlēja fakts, ka Viktors un Ēvalds Cauņa, kurš bija mehāniķis, labi iepazina viens otru, strādājot kopā kolhozā. Viņi uzticējās viens otram, un dzīvē sanāca tā, ka Ēvalds aicināja Viktoru visur nākt strādāt līdzi. Pirmā pēc kolhoza darba vieta izradījās Krāslavas rajona patērētāju biedrība, kur Viktoru pieņēma darbā par traktoristu. Darbs nebija sarežģīts, bet tomēr tā bija jauna pieredze – strādāt pilsētā. Strādāja ar iekrāvēju, izveda atkritumu miskastes, pat restorāna produktus veda traktora piekabē lielos svētkos, kad bija nepieciešams veikt apjomīgas operatīvas piegādes. Arī tā bija. Nākamā darba vieta atkal bija pilsētā - Viktors trīs mēnešus nostrādāja ogļu cehā par traktoristu. Kad šo ražotni likvidēja, dzīves ceļš viņu atkal saveda ar Ēvaldu.
„Pateicoties viņa rekomendācijām, es sāku strādāt Baranovska kunga firmā par kurinātāju var sacīt pirmajā lielveikalā Krāslavā, kas bija izvietots angārā,” atceras Viktors. „Kaplavā uzņēmējs iecerēja izveidot jaunu kokapstrādes cehu, mēs ar Ēvaldu bijām pirmie, kas iegāja bijušajā aitu novietnē, un sākām lielos plānus realizēt dzīvē. Gatavā produkcija tika eksportēta, mana atbildība bija visa tehnika. Bet pēc pieciem gadiem radās izdevība iekārtoties darbā tuvāk mājām, jo līdzīgu ražotni atvēra cits uzņēmējs - krāslavietis Križanovskis. Es strādāju pie viņa uz dažādas tehnikas un kurināju žāvētavu, kamēr šī ražotne tika slēgta. Ūdrīšu pagastā darbojās kooperatīvā sabiedrība „Agromeh”, iekārtojos tur par traktoristu, bet nostrādāju labi ja divus gadus. Ēvalds tikko kā bija kļuvis par jaunizveidotās aģentūras „Labiekārtošana K” direktoru un uzstājīgi aicināja mani pie sevis darbā. Viņš neslēpa, ka sāksim tukšā vietā, praktiski nebija nekāda jēdzīga inventāra, par tehniku pat nerunājot. Bet mana ticība Ēvaldam bija lielāka nekā kooperatīva vadībai, un tā kopš 2005. gada vasaras esmu šī uzņēmuma strādnieks. Atceros – pirmais, ko paveicu: remontēju un krāsoju parkā koka solus, kas bija ar muguriņām. Nokrāsoju, un tūlīt sanāk jaunieši, kāpj ar netīriem apaviem uz svaigi krāsotiem soliem. Devos aizrādīt, gandrīz pa muti dabūju! Tāds bija sākums...”
Pats mācās, citus māca
Par vienkāršu strādnieku šodien Viktoru nosaukt grūti, bez pārspīlējuma viņš ir kļuvis par ļoti svarīgu uzņēmuma ķēdītes posmu. Aģentūras vadība paļāvās uz Viktoru, viņš nepievīla. Nav darba, kuru viņš nebūtu spējis paveikt, nav problēmas, kurai viņš nebūtu radis risinājumu. Pieprot arī elektriķa un namdara darbus, spēj metināt, vārdu sakot, var paveikt visu, ko tik vajag aģentūrai, kas auga un kurā tika pieņemti jauni darbinieki, iegādāta tehnika. Vajadzēja arī pašam mācīties un citus mācīt. Arī tas viņam nebija nekas jauns un nepārvarams.
„Vēl profesionālajā skolā pasniedzējs man uzticēja apmācības procesu,” atceras Viktors. „Instruktors tā arī sacīja: „Tu māki vadīt traktoru, iemāci citus.” Man bija ķēriens - pieredzējis traktorists nevar šķūņa durvīs iebraukt ar piekabi, rauj mani aiz rokas: „Vitja, sēdies kabīnē, palīdzi! ” Visas iemaņas saglabājušās līdz šai dienai. Visu, ko pats protu, cenšos iemācīt mazāk pieredzējušiem kolēģiem. Es priecājos, ja kādam noder manas zināšanas, neslēpju sveci zem pūra. Pašam ļoti patīk remontēt tehniku, piemēram, veco darba „Mersedess” kravas mašīnu pārlasīju pa skrūvītei – brauc, kā jauns!”
Pērnā gada nogalē Viktors ticis pie jauna zāles pļāvēja, kas savā ziņā ir aģentūras vadības pateicība par viņa ieguldījumu uzņēmuma izaugsmē. Sarunbiedrs apgalvo, ka šī darbavieta ir kā sapņu piepildījums. Ļoti draudzīgs un izpalīdzīgs kolektīvs, saprotoša vadība, kas nāk pretī, ja rodas kāda vajadzība, normāls darba laiks, lai arī dažreiz nākas strādāt svētku dienās un brīvdienās. No šī darba negribētu iet projām, jo tas ir viņa aicinājums. Vecums gan nāk arvien tuvāk, sāk sāpēt tur un šur. Bet labāk kolektīvā nekā mājās sēdēt - uzskata Viktors. Kustības palīdz uzturēt veselību, arī jāpaspēj padalīties pieredzē ar jaunajiem, ko pieprasa aģentūras vadība.
Vislielākais gandarījums
Viktors saka, ka ir apmierināts ar savu atalgojumu, kaut gan piebilst, ka visiem cilvēkiem naudas gribas vairāk. Kolhozā uz kombaina, raujoties no ausmas līdz nakts melnumam, varēja nopelnīt salīdzinoši vairāk, bet pārējā laikā samaksa bija maza. Aģentūrā ir labāk. Tas, kas viņu patiesi uztrauc, ka vairs nav viegli atrast cilvēkus, kuri spētu izturēt darba ritmu. Nav runa par tiem, kas, piemēram, pamet darbu, jo baidās no augstuma vai citu objektīvu iemeslu dēļ. Diemžēl arvien vairāk tādu, kuri mētājas no vienas darbavietas uz otru un nekur nespēj noturēties, jo nav spējīgi strādāt.
Vislielāko gandarījumu Viktoram sagādā pilsētnieku un viesu paldies par tīru un sakoptu Krāslavu. Šodien vairs retais atceras, cik nepievilcīga bija Krāslava pirms 15-20 gadiem. Viktors ir pamanījis, jo labāk izdodas sakopt pilsētu, jo retāki ir vandālisma gadījumi. Arī šodien atrodas ļaudis, kas kaut ko salauž, kaut ko nozog, bet tie vairs nav agrākie mērogi, sevišķi pēc sestdienām. Iedzīvotāji ciena aģentūras strādnieku darbu, tas liek arī pašiem būt atbildīgākiem pret saviem pienākumiem, tostarp mācīties no kļūdām.
Atrast kopsaucēju
Viktors: „Ziemā viens no lielākajiem darbiem ir koku zāģēšana kapos un citur. Kapos tas nav vienkārši, mācījos šo lietu Daugavpilī, pamazām sākām Krāslavas Meža kapos, tad novadā, viss izdevās – mūsu strādnieki nekad neko nevienam kapos nesabojāja. Bet reiz mums gadījās aizvākt vēja nolauztu, lielu koku, kas mazliet ielieca žogu. Novācām, žogu iztaisnojām, bet apbedījuma tuvinieki no Rīgas sacēla skandālu, un mums nācās nomainīt visu žogu, jo nevarējām pierādīt, ka neesam pie vainas. Palikām gudrāki, tagad visu fotografējam. Es jaunībā aizrāvos ar fotogrāfiju, daudz bildēju ar „FED-3” kameru. Tagad atsvaidzināju iemaņas. Bet vispār mēs daudzi fotografējam to, ko paveicam.
Koku izgriešanas darbi pilsētā arī deva mums mācību. Tagad uz objektu vienmēr ņemam līdzi iesniegumu un atļauju zāģēt. Agrāk bija visādi, nonāca pat līdz policijas iesaistei. Es saprotu ļaudis, kuriem nostalģiskas atmiņas liek cīnīties par tā vai cita koka saglabāšanu, bet jāsaprot arī tas, ka tāpat vien tos neizzāģē. Ir pamatoti iemesli. Man arī bija žēl izzāģēt tūjas, jo tur, to paēnā, pagāja mani skolas gadi. Bet darbs ir darbs – tas jāpaveic. Pēc dabas esmu mierīgs un labsirdīgs, uzskatu, ka sarunājoties un izskaidrojot, vienmēr var atrast kopsaucēju.
Kad aģentūrā nebija profesionālu elektriķu, paši strādājām kā elektriķi. Rēzeknes ielas apgaismojuma stabos lampas bija uz abām pusēm, vienu pusi paši ņēmām nost, var sacīt, ar skolas sola zināšanām. Eglītes rotājām ar ilumināciju un daudz ko citu darījām, jo kaut kā bija jāvirzās uz priekšu. Vienmēr katru darbu veicām ļoti uzmanīgi, lieki neriskējot.”
Sevis pilnveidošanai
No darba brīvajā laikā Viktors labprāt paceļotu, jo lopiņu vairs nav un laiks brīvāks. Diemžēl ceļošanai vajag vairāk naudas, nekā šobrīd ģimene var atļauties. Tajos gados robežas bija vaļā, ar savu auto braucis gan uz Baltkrieviju, gan uz Krieviju, bet tagad reizēm aizbrauc uz Lietuvu. Starp citu, dzīvē pirmo automobili nopirka tieši Lietuvā – tas bija „Moskvič 408”, kuram pēc 10 nobrauktajiem kilometriem noplīsa motors. Pēc tam jau uzzinājis, ka šī automobiļa motors ātri bojājas, ja brauc virs 80 km/h. Bet tas nekas – sešus gadus auto kalpojis, un divas reizes gadā viņš pats pārlasījis tam dzinēju. Nakts negulēta, no rīta auto kārtībā un brauc tālāk. Lai arī tagad brauc ar mūsdienīgāku auto, Viktors nebūt nesmādē padomju laika tehniku. Pašam ļoti paticis traktors „MTZ – 82” un „T-150K” - ļoti laba tehnika.
Viktors: „Es jūtos laimīgs, jo tam daudz nevajag – mīloša ģimene un darbs, kas tuvs sirdij. Man tas ir. Ja būtu klausījis partijas bosus, varbūt būtu man tagad augstākā izglītība, varbūt būtu vairāk sasniedzis, bet skolas sols nav radīts man. Man patīk strādāt ar rokām, faktiski praksē apgūt jaunas zināšanas. Vienīgais, kur nelienu, ir auto elektronika, viss pārējais – nekādu problēmu!”
Juris Roga,
autora foto