Būt pasaules malā un atgriezties

Pievienots: 02.05.2018

19. aprīlī Krāslavas novada Centrālajā bibliotēkā viesojās pasaules apceļotājs un divu grāmatu autors Ainārs Kadišs, kurš pastāstīja par savu jaunāko grāmatu „Sibīrijas piezīmes. Vitimas upes noslēpumi” un šajā ceļojumā piedzīvoto. Tas ir ekskluzīvs maršruts, bet grūti pieejams un tamdēļ reti apmeklēts. Grāmata bagātīgi ilustrēta, jo ceļotāja mērķis bija radīt lasītājam klātbūtnes efektu. Šobrīd grāmata nodota tulkošanai krievu valodā.

Jāatzīmē, ka bibliotēkas šīsdienas viesis ir apceļojis ne tikai Eiropas valstis, bet pabijis arī Palestīnā, Izraēlā, Ēģiptē, Jordānijā, Indijā, Pakistānā, Maroka un citās eksotiskās vietās uz zemeslodes. Tieši Pakistānā, atrodoties pie Afganistānas robežas, Ainārs sāka rakstīt dienasgrāmatu, jo sīkumi ātrāk izplēn no atmiņas, bet tieši tie dod klātesamības sajūtu. Atgriežoties mājās, piedāvāja šīs atmiņas kāda izdevuma redaktoram. Ar to sākās viņa ceļš rakstniecībā.

Neredzu, ko dzirdu, un nedzirdu, ko redzu…

„Latvijā es dzirdēju daudz tāda par Krieviju, ko tur neredzēju, bet dzirdēju, un tur redzēju daudz ko tādu, par ko šeit nedzirdēju,” jau ar pirmajām tikšanās minūtēm Ainārs ieintriģēja klausītājus. „Mans mērķis bija pabūt pašā mazapdzīvotākajā vietā uz zemeslodes. Es gribēju palikt vienatnē ar sevi un pārvērtēt prioritātes, jo man dzīvē nebija pat vienas dienas, lai kādu nesatiktu. Bet cilvēkam vajag savu telpu, lai apdomātos, izvērtētu, kas dzīvē svarīgs, kas - nē, no kurienes viņš nāk, ko dara, kurp virzās. Man izjuka ģimene, pārdzīvojumu rezultātā organisms novājēja, es smagi slimoju, bet pēc operācijas nolēmu doties izbraucienā ar laivu pa Vitimu. Tā ir zeltraču un katordznieku upe, kur vērojamas neparastas dabas parādības un tā ir ļoti interesanta vieta gan ceļotājiem, gan pētniekiem.”

Viltīgā sieviete ar vīrieša spēku

Ainārs rūpīgi gatavojās, meklēja informāciju par ceļojuma maršrutu, praksē pārbaudīja inventāru, apguva spiningošanas prasmes, jo pats pēc dabas nav makšķernieks. Bet garajā upes ceļā visu nepieciešamo pārtiku laivā līdzi nepaņemsi... Ceļojumā uz Sibīriju Ainārs devās vecā „Mercedes-Benz 250” automašīnā, kas izgatavota 1991. gadā, bet, tavu brīnumu, tālajā ceļā autiņš ne reizi nepievīla un kalpoja gan kā transportlīdzeklis, gan kā naktsmājas. Ar automašīnu nobraukti 14647 kilometri (līdz Romanovkai un atpakaļ), šķērsojot Urālus un Rietumsibīriju. Romanovkā viņš pārsēdās piepūšamajā smailītē un turpināja ceļojumu jau pa Vitimas upi, kas ir Ļenas pieteka. Vietējie apgalvo, ka Ļena (Sibīrijas lielākā upe) ir slinka, Vitima - ļauni viltīga, citi raksta, ka Vitimai piemīt viltīgas sievietes daba un vīrieša spēks. Tā tas arī ir. Vitima plūst 1000 metru virs jūras līmeņa, gar to stiepjas kalni un klintis. Lietus ūdens nevar iesūkties, jo upei nav grunts. Ūdens līmenis pāris stundās var celties par 2-5 metriem, bet pirms 40 gadiem – cēlās pat par 18 metriem. Tad upe iegūst neaprakstāmu spēku. Draugi Aināru brīdināja, ka tas ir pašnāvniecisks ceļojums. Tik tiešām bija situācijas, kad bija jādomā par to, kā palikt dzīvam... Viņaprāt, bez atsaucīgajiem un viesmīlīgajiem sibīriešiem nekas neizdotos, un ceļojums būtu bēdīgs.

Pa Vitimu tikai nāvinieki!

„Krievija ir prātam neaptveramas platības,” turpināja Ainārs. „Ceļā navigators mani informēja, lai braucu taisni 500 km, nobraucot šo attālumu, atkal aicināja turpināt ceļu taisni vēl 500 km. Tas nozīmē, ka vēl 500 km navigators klusēs… Tikai tuvojoties Baikālam, sāka parādīties pirmie cilvēki, tad vairāk un vairāk - viņi turp sabraukuši no visas pasaules!

Aiz Baikāla nolēmu braukt pa īsāku ceļu, ne caur Čitu. Kas no tā sanāca? Ceļš vietām vispār nebija ceļš, dažus simtus kilometrus braucu divas diennaktis, jutos kā pasaules malā nokļuvis. Naktī pamostos - ne skaņas, sirreāla sajūta. Ceļā redzēju daudz sociālo plakātu, piemēram: „Tēti – nedzer!”, „Svešu bērnu nav!” u.tml. Ļoti daudz pieminekļu Otrā pasaules kara upuriem, kuru pakājē vienmēr bija nolikti ziedi. Krievu cilvēku apziņā tam ir liela nozīme. Beidzot klāt Romanovka, jau esmu uz tilta, bet lejā nav Vitima. Ak, Dievs, nobraucu 7000 km un kļūdījos!? Izrādās, nē, upīte, uz kuru raugos, ir tikai Vitimas pieteka, man vajadzīgā upe ir nedaudz tālāk.

Sākumā nokļuvu pie kādas sievietes, kura mani baidīja: „Pa Vitimu normāli ļaudis nebrauc, tikai nāvinieki.” Ne viens vien tur palicis uz mūžiem! Upe tiešām paņēmusi daudz dzīvības, par ko liecina neskaitāmie krusti tās krastā. Domāju, ka mednieks Sergejs, ar kuru sapazinos, un, kura garāža atstāju savu automašīnu, smiesies par manu ķiveri. Bet viņš mani uzslavēja un pastāstīja, kā gāja bojā viņa radinieks, kurš izkrita no laivas un ar galvu atsitās pret akmeni upē.

Upe piedraud…

Ticat zīmēm vai ne, bet zinu, ka tās ir. Vakarā devos pie miera. Zināju, nav svarīgi, ka laiva obligāti jāpiesien kaut krastā, kaut uz sauszemes. Izdarīju. Tumsā atlidoja putniņš un jūtu, ka kaut ko man stāsta. Aizlidoja. Klusums vakarā tāds, ka dzirdi savu asinsriti. Pamodos, jūtu kaut kas notiek, bet aizmigu atkal. Rīta pusē dzirdu, kaut kas iekrīt ūdenī. Padomāju, zvērs ielēca, vai kāds koks iekrita. Pēc brīža saprotu, kaut kas nav labi, atveru telts rāvēju - upe jau lien man teltī! Oi, kā sāku skraidīt, kamēr visu mantību uznesu augstāk. Neizglābu tikai katliņus. Ar acīm meklēju, kur laiva – par laimi, tā nekur nepazuda, raustījās saitē. Bet ceļojums tikai sākās.

Mani brīdināja par šādām situācijām, piekodināja nepalikt naktī uz salas. Pastāstīja par kādu ceļotāju kompāniju, kuri nepaklausīja un palika uz salas. Rezultātā mantas zaudētas, visi vienā laiviņā un labi, ka dzīvi palika. Tikt atpakaļ nav vienkārši. Sādžu gar upi tikpat kā nav palicis, „kukuruzniks” lido divas reizes mēnesī, biļetes pasūtāmas iepriekš. Lauki tur izmirst tāpat, kā pie mums. Situācija bēdīga arī no sociālā aspekta.

Izmirst ciemati, un izmirst arī mazās tautības. Viesojos kādā burjatu ģimenē, pirms tam mani pabrīdināja, lai nekādā gadījumā necienāju viņus ar alkoholu, jo mazajām tautībām nav rezistences pret alkoholu. Nevar apstāties dzert. Reibumā ir gan apšāvuši viens otru, gan noindējušies ar alkoholu, un kas tik nav noticis! Visiem vietējiem ir ieroči - kā taigā bez ieroča. Sastopami pat ļoti seni šaujamie, piemēram, Sergeja Mosina 7,62 mm kalibra šautene, kas aprīkota ar mūsdienu optiku, šauj ļoti precīzi.

Stepes augsne tik nabadzīga, ka vajag milzu platības, lai lopi paēstu. Mēs šeit ierobežojam dzīvniekus, būvējot žogus, paši esam brīvībā, tur cita koncepcija – dzīvnieki klejo brīvībā, bet cilvēki ar žogiem norobežojas no dzīvniekiem.

Apbrīnojams skaistums!

Kad upē ūdens strauji kāpj, nezini, kur sprukt - vienā pusē klints, otrā pusē krūmi. Vienā rītā dzirdu, ka kāds iet pa upi, skatos – briedis. Viņi tos sauc - sohatij. Tāds neapmierināts, skatās uz mani. Sapratu, ka nakšņoju vietā, kas ir viņa ceļš uz upi. Bet šī bija vienīgā vieta, kur varēja apmesties un uzkāpt augstāk, ja pēkšņi ceļas ūdens līmenis. Starp citu, laiks ir ļoti nepastāvīgs, tikko bija saule, jau - lietus. Laižoties lejup pa upi, ceļojuma sākums bija atpūta, bet jau pirmajos plūdos ūdens līmenis krietni pacēlās, un visas prioritātes mainījās. Bet skaitums visapkārt apbrīnojams!

Bildēju un mērīju akmeņus – milzeņi pa pieci metri. Ir teorija, ka daudzas klintis patiesībā ir gigantiski koki - tiešām pamanīju līdzības.

Tik gardas zivis, kādas ķēru Vitimā, pie mums nopirksi. Bet pats galvenais - iebāzu azotē visus tos gudriniekus, kuri smējās par mani, sakot, ka nemāku zivi noķert. Pirmo izvilku aiz spuras - tā bija nejaušība, kad noķēru otro, sapratu, ka tā vairs nav kļūda, un pēc trešās sajutos kā profesionālis.

Ja pēc Turcijas āda iesauļojas zeltaina, tad Sibīrijas iedegums ir līdzinās melnam un ir noturīgs. Man nedrīkst uzturēties saulē, bet vienalga kājas saulē iedega, un ilgu laiku staigāju kā netīrās zeķēs.

Taigā arī šodien atrodami mednieku namiņi. Ikviens, kam nepieciešams, tajā var ienākt (durvis paspiestas ar dēli, lai zvēri netiek iekšā) un palikt pa nakti, pagatavot ēdamo utt. Burjatijā bijuši lieli ugunsgrēki, izdegušas milzu platības, taigā arvien jūtami dūmi. Vietējie domā, tie nav nejauši ugunsgrēki. Nezinu, cik tur tās taisnības...

Nacionālo bagātību izlaupītāji

Lāči Sibīrijā ir, visi brīnījās, kā es nevienu nesatiku. Bet es par to biju tikai priecīgs. Naktī blakus spilvenam vienmēr liku lukturi un mednieku nazi. Maz kas notiek, varbūt vienā mirklī vajag ātri tikt laukā no telts.

Kādā vakarā uz naktsguļu iekārtojos noslēpumainā vietā - upe palika šaura, lēna, dziļa, klinšu krasts, starp mani un upi šaura akmens josla, tālāk taiga. Naktī dzirdu, kas akmens pret akmeni sasitas. Pamodos, visi matiņi uz ādas nostājās vertikāli. Palika tik baisi, paķēru rokā nazi, pēc laika otrreiz šī skaņa. Nolēmu izlīst no telts un - neviena. Tā es nesapratu, kas tas bija.

Patiesībā taigā jābaidās no cilvēka, nevis no zvēra. Zvērs sadzirdēs, sajutīs un aizmuks, cilvēks - nē. Zelts, nefrīts un viegla nauda kā magnēts pievelk marginālus ļautiņus ar tumšu pagātni. Paši sibīrieši ir brīnišķīgi cilvēki, viņi mani brīdināja sargāties no nelegālajiem nefrītračiem. To kontrolētajā apvidū pēdējos divos gados esot pazuduši 15 cilvēku, bet no viņu pašu vidus. Agrāk metālu ieguvi kontrolēja valsts, kārtības uzturēšanai iesaistīja pat OMON vienības. Tagad nelegālā rūpala darboņus vairs neaiztiek, arī man gadījās ar viņiem sastapties, bet ļoti paveicās – atņēma tikai vienu spiningu…

Kas ir laime taigā?

Sibīrijā ir divas lielas problēmas: ziemā – sals, vasarā – knišļi. Es nesapratu, ko tie ēd, kad manis nav. Lietoju repelentus un izmantoju sejas masku, bet ir jāpiešaujas, lai paēstu, jo masku noņemt nedrīkst. Laime taigā ir iespēja noģērbties, jo būtībā tas ir neiespējami, vēl lielāka laime, ja vari noģērbties, iebēgt teltī, aizvilkt rāvēju un vērot, kā visapkārt dūc miljoniem sīku kukaiņu un katrs mēģina atrast kādu spraugu, lai tiktu pie tevis, un neatrod. Salda atriebība. Bez repelentiem tur nav, ko darīt.

Vietējie ceļotājiem lūdz divas lietas: baterijas radioaparātiem un repelentus. Knišļi ir visvisādi. Ceļā satiku divus raķešu bāzes apsargus, kuri sasita savas motorlaivas aizmuguri un iestrēga uz laiku upes krastā. Ilgi sarunājāmies, viņi man ļoti daudz pastāstīja par Sibīrijas knišļiem. Jo tie ir mazāki, jo riebīgāki. Cilvēka asins knislim pārāk bieza, lai to sūktu, tālab viņi to sašķidrina. Jo mazāks knislis, jo vairāk indes tas ievada. Šos var atbaidīt ar repelentiem, bet ir mazas mušiņas, kas paceļas gaisā un momentāni ieskrien acī tajā. Galvenais neaiztikt, jo tad tā burtiski izjūk, bet acs pēc tam ilgi niez. Pat dzīvnieki reizēm nevar izturēt knišļu uzbrukumu, iziet no taigas un meklē glābiņu upes ūdeņos.

Dieva sūtnis

No ieplānotajiem 1100 km pa upi nobraucu 760 km. Pēdējās divas dienas bija vissmagākās: pacēlās ūdens līmenis, uzklupa bandīti un manas vēlmes saruka līdz minimumam – lai nefrītrači neatgriežas pēc pārējā laupījuma un lai neapgāžos ar laivu upē. Ja agrāk tā nebūtu bēda - ūdens silts, upe būtībā nav plata, tad lielie ūdeņi auksti, upe - ātra un plata. Ja apgāzies un laivu ar mantām straume piesit vienā krastā, pats izpeldi otrā – paliec bez izredzēm to atgūt.

Izkāpis krastā, nolēmu doties līdz Baikāla Amūra maģistrālei (BAM), kur kartē atzīmēts Vitimas ciems. Bet man līdzi vairākas somas ar mantām, stiep, kā gribi… Runā, ka eņģeli nav pārdabiskas būtnes, bet - Dieva sūtīti. Pēkšņi no nekurienes iznirst cilvēks, iet man garām un pasaka: „Es tūlīt!” Atgriežas un piemetina: „Ko šeit apstājies, slikta vieta!” Atbildu: „Nevaru mantas aiznest.” Viņš paaicināja pie sevis, pārnakšņot – tā es iepazinos ar Volodju. Pensionēts ģeologs, kurš ir no Samāras un kopš deviņdesmitajiem katru vasaru brauc pavadīt Vitimā, lai gan paša ciemata vairs nav. BAM uzbūvēja, tiltu arī, ciemu likvidēja. Valsts pat nosūtīja celtniekus rekultivēt vietu, bet tie šo darbu veica pavirši un dažas ēkas palika dzīvošanai. Nav elektrības, nav televīzijas, nekā nav, bet varēju lietot mobilo tālruņi, jo tur ir tilts, ko apsargā karavīri un tiek nodrošināti sakari. Es pirmoreiz piezvanīju uz mājām - tas bija ļoti saviļņojoši, liels prieks par to, ka Latvijā ir kāds, kuram piezvanīt.

Lai pārvestu mantas līdz dzelzceļam, Volodja man iedeva ratus. Bet izrādās stacijas nav, un pasažieru vilciens te neapstājas. Par laimi, apstājas cits vilciens, kas izvadā strādniekus. Es vienā reizē aizvedu daļu mantu, atstāju krūmos, tad otrreiz. Nekas nepazuda. Tai ciematā tikai trīs cilvēki - divi veči un viena sieviete.

Meiteņu sapnis

Starp citu, par tiltu. Tie ir divi, viens funkcionējošs, otrs – pagaidu tilts. Tīmeklī šo pagaidu tiltu uzdod kā vienu no briesmīgākajiem tiltiem pasaulē un stāsta, ka tādi visā Krievijā. Nav taisnība, tas bija pagaidu tilts, kas vairs netiek ekspluatēts, pat ceļš uz to kokiem aizaudzis. Bet taisnība, ka Maška no meteostacijas pretējā krastā, kad piedzeras, šo tiltu vēsā mierā šķērso ar kvadraciklu. Man gan nav saprotams, kā viņa to spēj, jo vietām tiltā lieli caurumi.

BAM vispār ir inženieru domas ģēnijs - milzīgs tā laika objekts mūžīgajā sasalumā, kur aku vispār nav, bet ūdeni savām vajadzībām cilvēki ņem no upes. Tajā pašā laikā sibīrieši audzē kartupeļus, kāpostus, redzēju arī siltumnīcas, tiesa, visas būves ir guļbūves.

Izbrīnīja krāšņās dzelzceļa stacijas, ar kurām sibīrieši pamatoti lepojas. Izrādās savā laikā padomju republikas sacentās par skaistāko staciju. Piemēram, Tindas stacija no augšas atgādina putnu lidojumā, otra līdzīga ir tikai Japānā. Meiteņu sapnis - apprecēt dzelzceļnieku, jo dzelzceļš ir vienīgā stabilā vieta ienākumu un darba ziņā. Vilcienos tur tāda kārtība, ka strādnieki pat alus bundžu slēp, smēķē tikai caur atvērtu logu tualetē. Bet Krasnij Jar vispār valda sausais likums.

Ne bez politikas…

Lai atgrieztos uz Romanovku pie automašīnas, man bija jānobrauc 2000 km ar vilcienu, 160 km ar autobusu. Vilcienā bija interesantas sarunas, satiku pat Afganistānas kara veterānu. Viņš pauda neizpratni, ko tie amerikāņi grib no Krievijas? Sacīja: „Man māja tik liela, ka varu vismaz divas viņu ģimenes uzņemt. Vispār sibīrieši ir ļoti lādzīgi un atsaucīgi. Es paliku bez pēdējiem apaviem, ienācu kupejā, kaut kāds jauns puika pamodās, ieraudzīja, ka manas botas ir bez zolēm un faktiski pārvērtušās čībās, uzdāvināja man savas otrās kurpes. Gribēju nopirkt, bet nē – viņš gribēja, lai ir dāvana! Tajā mirklī padomāju, kāda pie mums propaganda! Atbrauktu viņš šeit, vai viņam kāds atdotu savus apavus? Es atdotu, jo pats izbaudīju šo attieksmi. Tāpēc arī man patīk ceļot, jo mājās cilvēks pārbrauc citādāks, vairāk saprot citas tautas, ko vēlu arī jums.  

Interesanti, ka problēmas, kas tur ir, ir arī mums, un otrādi. 7000 km attālumā no dzimtenes, sešas stundas laika starpība, bet es klausos vietējos un nesaprotu, esmu Latvijā vai Krievijā? Vietējais mednieks stāstīja par spekulantiem, par meža ciršanu un citām negācijām. Mežus izcērt un izved uz Ķīnu. Ķīnieši ļoti strādīgi, vīrieši oficiāli ierodas Krievijā, apņem tur sev sievas, jo krievu vīrieši nav konkurētspējīgi alkohola lietošanas dēļ. Čitas stacijā lielākoties redzami ķīnieši, un nesaskatīju, ka tas kādu īpaši satrauktu. Pat ūdeni no Baikāla ezera sūknē uz Ķīnu.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Krievijā skumja demogrāfiskā situācija. Ieraudzīju ceļa zīmi „Latiši”. Ieinteresējos, devos iztaujāt vietējos. Satiku vecenīti, viņa saka: „Nav vairs tāda ciemata, bet savā jaunībā es turp uz dejām gāju...” Nogriežos uz Gromovku, pēc dažiem metriem ceļa vairs nav. Un tā daudzviet. Izrādās, ka ciemu ceļa zīmes uz maģistrāliem ceļiem mēdz būt tikai butaforija. Atpakaļ uz Latviju atbraucu 9 dienās, kas ir trīs dienas ātrāk nekā turp. Ceļojums kopumā ilga 48 diennaktis, un tās ir visneaizmirstamākās manā dzīvē.

Pierakstīja Juris Roga,
autora foto