Vēsture un kino

Pievienots: 26.03.2021

Viena no tēmām, kurai šogad ar 10.b klasi pievērsām  uzmanību integrētajā mācību priekšmetā - Vēsture un sociālās zinātnes, ir vēstures interpretācijas un kino loma vēstures izpratnē.

Krāslavas Valsts ģimnāzijas skolēni veica aptauju un noskaidroja, ka viens no populārākajiem vēstures periodiem viņu radinieku un draugu vidū ir Ulmaņlaiki, tāpēc pētījām šī laikposma atspoguļojumu gan rakstītajos, vizuālajos vēstures avotos, vēsturnieku pētījumos un analizējām vēstures mītus par „labajiem Ulmaņlaikiem”.

Jau 19. gs. 90. gados, kad radās kino, sākas diskusijas par kino kā jauno vēstures avotu. Radās doma veidot universālu filmu arhīvu – viss tiktu uzfilmēts un noglabāts nākotnei, lai to varētu izmantot kā ideālu vēsturisko avotu. Mums ir jāsaprot, ka pagātne ir viena lieta, taču pagātnes vēsturiskie naratīvi ir kaut kas pavisam cits  – jo spēlē iesaistās politika, valstis, nācijas filmas veidotāja individuālā izpratne.

Programmas „Latvijas skolas soma“ piedāvājumā ieraudzīju filmu „Bille” un ieteicu to noskatīties 10. klases skolēniem, jo tā ir veidota pēc Vizmas Belševicas darba „Bille” motīviem un autore bija Ulmaņlaiku bērns. Desmitie skatījās  un vērtēja filmu, tāpēc piedāvāju jums dažas atziņas no viņu rakstītā.

Lielākā daļa skolēnu bija patīkami pārsteigti par režisores Ināras Kolmanes paveikto un ieteiktu filmu noskatīties gan jauniešiem, gan vecākiem. Īpašu noskaņu filmā radīja arī Pētera Vaska mūzika.

Aleksandrs iesaka filmu izmantot vēstures izpratnei, lai redzētu, kā dzīvoja un izturējās cilvēki, kāds bija dzīves ritējums.

Laura uzskata, ka filmu var izmantot Latvijas vēstures izpratnei  pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu nogalē, jo tajā attēlotas  tā laika dzīves grūtības.  Filmā Lauru pārsteidza tas, ka grūtības iederēties apkārtējā sabiedrībā, apziņa, ka esi savādāka, nespēj atņemt Billei sapņus, viņa nelokās un nelūst, bet atrod pati savu ceļu.

Šajā pandēmijas laikā daudz runā par cilvēku savstarpējām attiecībām un mentālo veselību, bet izrādās, ka problēmas bija arī Ulmaņlaikos. Vairākus pārsteidza Billes mātes diezgan aukstā un stingrā izturēšanās pret meitu, uzskatot viņu tikai par „lieko muti”. Aigars domā, ka vecāku attieksmi ietekmēja dzīves apstākļi, nabadzība un parādi. Izaugot labklājīgā ģimenē, nekad nesastapu tādu attieksmi.

Aigars raksta, ka filmā uzzināja, kā dzīvoja nabadzīgie tautas slāņi Ulmaņlaikos. Izrādās, ka nebija paradīzes uz zemes, kā daudzi to iedomājās. Ja viņš būtu filmas režisors, neko nemainītu filmā. Tās sižets spēja atklāt Billes emocijas un pārdzīvojumus. Filma ir vienā līmenī ar filmām - „Dvēseļu putenis” un „Pilsēta pie upes”.

Oļegs uzskata, ka, ja būtu filmas režisors, neko tajā nemainītu, jo neuzkrītoši ir atspoguļotas ļoti daudzas tēmas un dzīves aspekti.

Aigars domā, ka šī filma spēj likt cilvēkiem pārdomāt savu dzīvi. Kādos dzīves apstākļos mēs dzīvojam, kādas attiecības ģimenē, sabiedrībā. Filma patiešām ir ļoti dziļa un vērtīga, katrs cilvēks spēs atrast tajā sev piemērotu domu graudu.

Domāju, ka filma ir veltījums mums šodien, atgādinot par īstenām vērtībām – iecietību, uzupurēšanos, nepieciešamību sevi apliecināt – rezumēja Laura.

Dzintra Rateniece,
Krāslavas Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja

 Seko ''Krāslavas Vēstis'' arī Telegram profilā. Pievienojies un uzzini pirmais, kas interesants noticis Krāslavā!