Jura Rogas foto
Pievienots: 11.04.2018
Pilsēta nerodas vienas dienas laikā un tā nav konstants lielums, tā ietver noteiktu teritoriālu attīstību vairāku gadu, pat gadsimtu garumā. Attīstības procesa pamatā ir pilsētas iedzīvotāju tradīcijas, saskarsmes kultūra, izmaiņas sociālajā un ekonomiskajā sfērā, izmaiņas telpas administratīvajās robežās un tās statusā. Rodas jautājums, kādi faktori ietekmē pilsētu veidošanos un pilsētas statusa piešķiršanu apdzīvotai vietai?
Latvijas vēstures gaitā pilsētu skaits ir bijis mainīgs, kur izmaiņas lielākoties ir ietekmējuši sociālie un ekonomiskie apstākļi, kuru rezultātā dažas pilsētas ir zaudējušas savu pilsētas statusu, savukārt ciemi ir to ieguvuši. Latvijas brīvvalsts posmā (1918-1940) 32 apdzīvotas vietas ieguva pilsētas statusu.
2018. gads ir Latvijas simtgades gads, un šajās noskaņās arī mūsu pilsēta – Krāslava - un tās iedzīvotāji 16. aprīlī atzīmēs pilsētai tik ļoti nozīmīgo jubileju – pirms 95 gadiem – 1923. gadā 16. aprīlī toreizējais Latvijas Republikas prezidents Jānis Čakste parakstīja likumu par pilsētas tiesību piešķiršanu Krāslavas miestam.
Laikraksts „Valdības Vēstnesis”, Nr. 78., 16.04.1923; www.periodika.lv
Krāslava par miestu ir kļuvusi 1729. gadā, kad to no Čapsku dzimtas nopērk Jans Ludvigs Plāters. Uz šo laiku Krāslavā ir 47 ēkas, no kurām tikai dažas ir mūra. Miesta iedzīvotāju vairums nodarbojas ar tirdzniecību un amatniecību.
Miests ir pilsētas tipa apdzīvota vieta, tai ir sava pašvaldība: miesta dome un miesta valde. Nodibinoties Latvijas valstij un sākoties Latvijas brīvvalsts posmam, tika noteiktas arī Krāslavas miesta robežas, kuras apstiprināja ar rezolūciju 1921. gada 10. jūnijā:
Laikraksts „Valdības Vēstnesis” Nr.283., 14.12.1921.www.periodika.lv
20. gs. sākumā arī Krāslava Latvijas notikumu kontekstā pārvarēja karadarbības izraisītās sekas. 1920. gada 14. janvārī par Krāslavas miesta valdes priekšsēdētāju tika iecelts Ferdinands Miltovičs (dzimis 1884. gadā). Tā paša gada maijā un jūnijā miesta vecākā pilnvaras pildīja V. Terļeckis. Savukārt 1922. gadā par Krāslavas miesta (no 1923. gada 16. aprīļa, pilsētas) priekšsēdētāju kļuva Lucians Gžibovskis (1891-1971), kurš savu amatu pildīja līdz 1927. gadam (ievēlēts 2 reizes). Būdams Krāslavas pilsētas vecākā amatā (1922-1927), viņš projektēja un vadīja labiekārtošanas darbus – Rīgas ielas remontu, kā arī daudzu citu ielu bruģēšanu. Tāpat viņš sekmēja Jāņupītes tilta būvi, Krāslavas elektrostacijas atjaunošanu, Plāteru pils pārveidošanu par Krāslavas latviešu ģimnāziju.
Pēc tā laika publicētajiem datiem periodiskajos izdevumos, redzams, ka Krāslavas pilsētas statusa piešķiršana bija mērķtiecīgs un ilglaicīgs process. Jau 1922. gada 22. septembrī laikrakstā „Valdības Vēstnesis” tika publicēti noteikumi (izdoti 1919. gada 16. jūlijā) par pilsētas tiesību piešķiršanu Krāslavas miestam, kuros tika noteikts, ka Krāslavas pilsētas robežas ir noteiktas līdzšinējās Krāslavas miesta esošajās robežās, vienlaikus atdalot to no Daugavpils apriņķa teritorijas.
Laikraksts „Valdības Vēstnesis” – Nr. 213., 22.09. 1922.www.periodika.lv
Krāslavas pilsētas statusa iegūšana ir veicinājusi Krāslavas pilsētas attīstību. Turpmākajos gados Krāslavā aktivizējās kultūras un sabiedriskā dzīve, tika dibinātas dažādas biedrības, sekmēta pilsētas labiekārtošana. Ņemot vērā Krāslavas daudznacionālo sastāvu, tika atvērtas latviešu, poļu, baltkrievu, krievu un ebreju skola. 1925. gadā tika apstiprināts arī Krāslavas pilsētas ģerbonis – sudraba laiva ar pieciem airiem uz zila fona. Laivas pieci airi simbolizē toreizējās Krāslavā dzīvojošās tautības: latvieši, poļi, krievi, baltkrievi un ebreji.
Pilsētas statusa piešķiršana Krāslavai veicināja pilsētas infrastruktūras attīstību, ekonomisko izaugsmi un būtiskākais - krāslaviešu identitātes stiprināšanu.
Baiba Matvejenko,
Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja vēstures speciāliste