Svētkus vajag nopelnīt

Pievienots: 09.05.2018

Lai nonāktu līdz Baltā galdauta svētku galdam, Indras velosipēdistiem nācās izpētīt vēstures līkločus, noiet daudzus kilometrus pa tīrumiem un pārvarēt bebru aizsprostotu upi.

Ik gadu 4. maijs ir valsts svētku diena - šajā datumā 1990. gadā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un pēc gadu desmitiem Padomju Savienības sastāvā Latvija atkal kļuva par brīvu un neatkarīgu valsti. Kā mēs svinam šo dienu? Kāds apmeklē oficiālos svētku pasākumus, cits, priecājoties par lieku brīvdienu, mēģina paveikt iekavētos darbus mājās vai dārzā.

2016. gada 4. maijā tika iedibināta jauna tradīcija – Baltā galdauta svētki. Šis neformālais svētku svinēšanas veids, kad radi, draugi, kaimiņi pulcējas pie galda, kas apklāts ar baltu galdautu, un pavada laiku kopā, ir kļuvis par iemīļotu tradīciju. Baltā galdauta svētki - tik skaista tradīcija, tik jauka forma. Bet kā šo formu piepildīt ar saturu? Kā panākt to, ka, sēžot pie baltiem galdautiem apklātiem galdiem, mēs nerunājam par ikdienišķām lietām, bet par kaut ko īpašu, piemēram, par savām saknēm, saknēm, kas dos mums spēku augt un būt stipriem. Lai varētu izprast un izzināt savas saknes, vajag zināt un pētīt vēsturi.

2018. gada 4. maijā plkst. 14.00 no Indras ciemata devās ekspedīcijā velosipēdistu grupa, kuras uzdevums bija izpētīt šaursliežu dzelzceļu Indra – Piedruja. 18. gs. beigās tika izbūvēts šaursliežu dzelzceļš no Indras uz Piedruju, šķērsojot Daugavu pa tiltu Piedrujā, šaursliežu dzelzceļš turpinājās Lietuvā. Šī dzelzceļa līnija iekļāvās kopējā dzelzceļu tīklā, kas savienoja lauksaimniecības produkcijas sagādes punktus ar pārstrādes uzņēmumiem. Pa šo dzelzceļu tika piegādāts arī pasts.  1915. gadā tika sagrauts dzelzceļa tilts pār Daugavu Piedrujā, bet līnija darbojās un kādu laiku nodrošināja satiksmi starp Indru un Piedruju. Ap 1920. gadu dzelzceļa līnija tika slēgta. Līdz mūsdienām saglabājušies šaursliežu dzelzceļa uzbēruma fragmenti. Pirmais dzelzceļa uzbēruma fragments saglabājies Indras ciematā. Vislabāk saglabājies uzbēruma posms, kurš atrodas Marku mežā, un stiepjas paralēli Garajam ezeram līdz bijušās Marku muižas teritorijai.

Mūsu grupai izdevās izpētīt uzbēruma posmu līdz Gļinovkai. Doties tālāk pa uzbērumu ar velosipēdiem nebija iespējams, jo uzbērums ir aizaudzis un kritušie koki aizšķērsoja ceļu. Virzīties paralēli Marku mežam nebija iespējams, jo uz laukiem strādāja sējmašīnas, un mēs bijām spiesti doties caur Botjankiem, kur mūs gaidīja ekstrēms izaicinājums – Černija upes šķērsošana. Paldies bebriem, kuri bija uzbūvējuši dambi un līdz ar to pazeminājuši ūdens līmeni. Pateicoties tam, mums veiksmīgi izdevās šķērsot upi un arī pārvilkt velosipēdus upes otrā krastā.  Izrādījās, ka lauku ceļi, kuri eksistēja kartē, realitātē neeksistē, un mēs bijām spiesti turpināt ceļu, stumjot velosipēdus pa apstrādāto tīrumu agrosliedēm, cauri Kazinciem un Ganusovu. Liela laime un gandarījums bija nokļūt uz lielceļa un atgriezties pa asfaltēto ceļu līdz Vaivodiem, kur mūs gaidīja radinieki un draugi pie galda ar baltu galdautu un bagātīgu cienastu. Mēs bijām pilni emociju un iespaidu. Sarunas pie galda risinājās raiti. Mēs dalījāmies iespaidos, atcerējāmies vēsturiskos faktus un klausījāmies atmiņas. Mēs uzzinājām daudz jauna un sapratām, ka interesanti un piepildīti var pavadīt laiku savās mājās - savā ciematā vai pilsētā, jo tik daudz ir, ko uzzināt, izpētīt un piedzīvot.

Ceram, ka veloekspedīcijas kļūs par jaunu 4. maija tradīciju Indrā. 

Ērika Zarovska
Ilona Kangizere
Anžela Kuzminska