Jura Rogas foto
Pievienots: 28.05.2018
Koka mājas, logu apmaļu dekoratīvie kokgriezumi, baznīcu kupoli, upes ūdens svaigums, klusas un ēnainas ielas, vienkārši un smaidīgi cilvēki - šķiet, ka dzīve šeit palēnina savu straujo skrējienu. Tāda ir Piedruja - pagasta centrs Daugavas krastā, ar kuru sākas Latvija. Pagājušas nedēļas nogalē Piedruja nosvinēja 400 gadu jubileju.
Kopš 17. gadsimta Piedruja (Piedruisk) bija kņazu Masaļsku un vēlāk lietuviešu magnātu Sapegu privātīpašuma - Drujas pilsētas Pārdaugavas daļa - brīvciems. Te atradās svarīgs punkts, kur krustojās Daugavas upe un liels trakts - Pēterburga - Varšava – Vīne. Sapegu dzimtai un reizē arī visas apkaimes iedzīvotājiem Piedruja kalpoja kā atbalsta punkts tirdzniecības sakaru uzturēšanai. Šeit bija ierīkots šaursliežu dzelzceļš no Drujas uz Buļbinova (Indru). Poļi veda uz turieni graudus, gaļu un citus produktus, kurus pēc tam pārsūtīja uz Rīgas ostu. 1810.gadā diezgan lielā apdzīvotā vietā, Piedrujā, ieradās komisija Barklaja de Tolli vadībā, lai izvēlētos, kur būvēt stratēģiski svarīgu objektu – cietoksni, kas aizsargātu Centrālās Krievijas rietumu robežas. Ilgi izvērtēja divas pilsētas - Druju un Dvinsku (tagadējo Daugavpili), taču galu galā izvēlējās pēdējo. Ja priekšroka būtu atdota pirmajam variantam, tad, iespējams, mūsdienās Piedruja, nevis Daugavpils būtu Latvijas otrā lielākā pilsēta.
PSRS laikos Baltkrievijas Druja un Latvijas Piedruja dzīvoja draudzīgi. Ar prāmi, kas kursēja starp divām apdzīvotām vietām, brauca daudz cilvēku. Daži bērni no Piedrujas mācījās Drujas vidusskolā. Bija pat tādi gadījumi, kad vienā Daugavas krastā atradās tēva mājas, bet otrā – dēla mājas. Tāpēc vietējie ļaudis ilgi nevarēja pierast pie robežas, kas sadalīja radus. 90-to gadu vidū cilvēki itin bieži skrēja pāri robežai, lai apciemotu radus Drujā. Mūsu dienās Piedrujas iedzīvotāji ciena robežsargu darbu un tādus likuma pārkāpumus vairs nepieļauj.
* * *
Piedrujas pagasta teritorijā oficiāli ir trīs ciemi - Piedruja, Aleksandrova un Lupandi. Taču tikai daži zina, kur beidzas Aleksandrova un sākas Piedruja. Ciemu apvienošanās sākās tad, kad ceļa strādnieki uzstādīja apdzīvotā punkta zīmi „Piedruja” tur, kur būtībā atrodas Aleksandrova.
Piedruja ir pagasta centrs. Šeit atrodas pagasta pārvalde, bibliotēka, feldšeru vecmāšu punkts, veikals, pasts, Valsts robežsardzes nodaļa, agrās brīdināšanas monitoringa stacija. Piedrujas šaurās ielas un koka apbūve spēj aizkustināt jebkura cilvēka sirdi. Krāšņās puķu dobes, nopļauts zālājs, stilizēts žogs, kur saulē žūst tīri izmazgātas, caurspīdīgas stikla burkas, aiz logiem – puķu podi ar tradicionālām gerānijām un mūsdienīgām orhidejām, no upes krasta dzirdami baznīcas zvani Baltkrievijas pusē. Viss liecina par to, ka cilvēki šeit dzīvo harmonijā ar pagātni un tagadni.
Kā pierādījums tam, ka Piedrujā tiek saglabātas mūžīgas vērtības, virs ciema paceļas divi dievnami – Svētās Jaunavas Marijas katoļu baznīca un Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca. Koka baznīca, ko uzbūvēja 1632.gadā lietuviešu kanclers Ļevs Sapega, nodega 18. gadsimta vidū. 1759.gadā tās vietā sāka būvēt jaunu mūra dievnamu. Baznīca atrodas nevis visaugstākajā punkta, kā tas parasti notika, bet gan Daugavas krasta nogāzē, kādreiz tai blakus bija tirgus laukums un sena kuģu piestātne. Piedrujas draudzes teritorijā dzīvo un kalpo prāvests Marians Daleckis.
Svētā Nikolaja baznīca ir arhitektūras piemineklis, kas vēsturiskajos avotos minēts jau 18. gadsimta otrajā pusē. 1885.gadā senās celtnes vietā tika uzbūvēta jauna mūra baznīca krievu stilā. Tā ir viena no skaistākajām pareizticīgo baznīcām Latgalē. Līdz baznīcai ved bruģakmens ceļš. Ir nostāsti par to, ka divdesmitā gadsimta sākumā katram zemniekam, kas gāja uz dievkalpojumiem baznīcā, bija jānes līdzi akmens. Tādējādi arī tika uzbūvēts ceļš līdz dievnamam.
* * *
Piedrujas pagastā – vietā, kur sākas mūsu valsts, pats vērtīgākais ir cilvēki, kas spēja pārdzīvot dažādas pārmaiņas un nezaudēja ticību. Daudz kā trūkst viņu dzīvē, taču viņi turpina strādāt savā dzimtenē, dzemdē bērnus un arī aiziet viņsaulē. Viņi ir vēstures daļa, kuru veido nevis valstsvīri galvaspilsētas kabinetos, bet gan cilvēki, kas dzīvo un strādā Latvijā.
Elvīra Škutāne, autores foto