Krāslavas Mūzikas skolai - 60. Ingas Lauras atmiņas.

Pievienots: 07.05.2021

Es - skolotājs!

Katram no mums ir savs unikālais ceļš. Savs stāsts, kuru veidojam no pirmā elpas vilciena. Nav divu identisku. Mēs tiekam atsūtīti šeit uz zemes bez kartes un dzīvošanas instrukcijas. Cenšamies saprast, kas mēs īsti esam un ar kādu mērķi šeit esam nonākuši. Augot, ceļojot pa dzīves līkločiem, izbaudot, izjūtot, kas ir nespēja tikt galā ar savu prātu, emocijām un iekšējo pasauli…, pienāca brīdis, kad iestājās tukšums.

Mans sapnis bija spēlēt vijoli Rīgas simfoniskajā orķestrī, bet nesanāca, ģimene pārcēlās uz Krāslavu, un es ar mazu bērnu vairs nevarēju apvienot šo darbu. Tas bija pārāk tālu no Krāslavas. Tiekšanās pēc saviem sapņiem, ambīcijām un tā visa zaudēšana ieveda tumšā tunelī, kurā likās, ka nav beigu. Un te nu es biju - devos meklēt Krāslavas Mūzikas skolu. Tā kā es vēl mācījos J. Vītola Mūzikas akadēmijā, man bija vajadzīgs audzēknis, lai varētu nokārtot eksāmenus. Liels bija mans izbrīns, kad skolas direktore (Olga Grecka) atplestām rokām ķēra mani ciet un teica: „Tu te strādāsi!” Kā? Kāpēc? Es saku: „Nekādā ziņā, es tikai aizņemšos vienu audzēkni, lai varu nokārtot eksāmenus.” Man gadījās brīnišķīgs audzēknis (Zane Kurme), kuru bija mācījusi vijoles skolotāja Gaļina Petunova. Atceros to eksāmena dienu, kad profesors Juris Švolkovskis man jautāja: „Vai tā ir jūsu labākā audzēkne?” Es toreiz pat nesapratu, ko viņš ar to domā, tikai atceros, ka eksāmenu ar Zani novadīju gandrīz bez nekādiem aizrādījumiem vai norādījumiem. Toreiz domāju - ārprāts, ko lai es vispār saku! Zane spēlēja ļoti labi…, nodomāju, vai tiešām man nevarēja iedot kādu sliktāku audzēkni, lai man ir ko aizrādīt, lai nav muļķīgs klusums. Tagad Zane ir brīnišķīga vijolniece, spēlē Liepājas simfoniskajā orķestrī un, protams, jāpiebilst, ka daudzu konkursu laureāte. Šī bija pirmā reize, kad tik ļoti izteikti sajutu vadlīnijas, kurā virzienā man jādodas tālāk.

Es - skolotāja! Man nebija absolūti nekādas izpratnes par to visu. Nekādas informācijas un tehnikas. Es vienkārši ļāvos, jo īsti nebija ko zaudēt. Nav iespējams vārdiem aprakstīt šo pieredzi un notikumus. Sāku intuitīvi uzdot jautājumus - kas es esmu? Kāpēc tādas ciešanas? Kā lai tieku galā? Par ko man tāds sods? Par laimi, man lielu paldies jāsaka vijoles skolotājai Gaļinai Petunovai, kura ievirzīja mani, ierādīja, palīdzēja. Bez viņas es nevarētu.

Laikam ejot, pienāca brīdis, kad es sāku izjust vijoles skolotāja darbu. Šim darbam atdevos pilnībā - darbs ar audzēkņiem, atskaites, koncerti. Tas viss ir mana dzīve. Kā jau visiem skolotājiem, arī man bija grūtības un vilšanās. Šodien atceros, kā skolotāja Gaļina Petunova, ieraugot mani ārpus klases, nosēdušos uz grīdas raudam, sacīja: „Nepārdzīvo! Es arī tāda pati biju, tas ir tikai sākums, netērē savu enerģiju, neraudi, viss būs labi…Ir jāpaiet laikam un tad, kad izaudzināsi savu audzēkni no 1. līdz 8. klasei, tad arī viss izdosies.” Dienu no dienas es turpināju strādāt ar audzēkņiem, man bija divas slodzes, visu vajadzēja paspēt, gan mācīties pašai, gan strādāt. Tas bija ļoti, ļoti smags posms, līdz pienāca brīdis, kad sāku just, ka solīti pa solītim viss sāk izdoties. Es pietiekami ilgi vēroju sevi no malas, un pamazām radās izpratne, apziņa, kā tas viss ir darāms, kā lai iemāca to, ko zinu es. Pēc iekšēja murga, kas valdīja manī, iestājās absolūts klusums, pilnīgs miers, neaprakstāma harmonija. Es smēlos enerģiju no saviem brīnišķīgajiem audzēkņiem. Tas ir milzīgs gandarījums par paveikto. It īpaši vēlos izcelt savu audzēkni - Agnesi Pauliņu, par viņas uzcītīgo pieeju mācībām, par disciplinēto darbu ar sevi. Viņa ir ieguvusi vairākas pirmās vietas konkursos, rādījusi spilgtu piemēru klasesbiedriem un izaicinājusi uz sacensībām citu skolu audzēkņus, izrādījusi iniciatīvu ārpus skolas konkursos. Par to man milzīgs paldies jāsaka vecākiem, kas ieinteresē un atbalsta.

Kādu reizi manas audzēknes (kura jau ir absolvente) mamma man teica: ,,Inga, tu esi savā vietā. Es redzu, ka bērni raujas pie tevis, atnāk ciemos pat tad, kad skolu ir pabeiguši.” Vai tad tas nav brīnišķīgi? Tad es sapratu, kas gan man pašai var dot lielāku apliecinājumu tam, ka esmu īstajā vietā. Tas ir vislielākais gandarījums! Tā ir mīlestība pret bērniem un mīlestība pret savu darbu - bez tā nav iespējams būt par labu skolotāju. Skolotājs bez mīlestības pret bērnu ir tas pats, kas dziedātājs bez balss.

Krāslavas Mūzikas skola kļuva man kā otrās mājas. Ja man kāds to būtu stāstījis pirms 10 gadiem, es domātu, ka viņš nav pie pilna prāta.

Mana dziļākā pārliecība ir tā, ka visam dzīvē ir paredzēts savs laiks, esmu atvērta visam, ko dzīve turpmāk piedāvās.

P.S. Šodien esmu ne tikai Krāslavas Mūzikas skolas vijoles spēles skolotāja, bet arī Daugavpils simfoniskā orķestra mūziķe!

Sapņi piepildās.

Inga Laura, vijoles spēles metodiskā vadītāja