Vie­ta, kur sā­kas Lat­vi­ja (video)

Pievienots: 28.05.2018

Ko­ka mā­jas, lo­gu ap­ma­ļu de­ko­ra­tī­vie kok­grie­zu­mi, baz­nī­cu ku­po­li, upes ūdens svai­gums, klu­sas un ēnai­nas ie­las, vien­kār­ši un smai­dī­gi cil­vē­ki - šķiet, ka dzī­ve šeit pa­lē­ni­na sa­vu strau­jo skrē­jie­nu. Tā­da ir Pie­dru­ja - pa­gas­ta centrs Dau­ga­vas kras­tā, ar ku­ru sā­kas Lat­vi­ja. Pagājušas nedēļas nogalē Piedruja nosvinēja 400 gadu jubileju.

 Kopš 17. gad­sim­ta Pie­dru­ja (Pie­druisk) bi­ja kņa­zu Ma­saļ­sku un vē­lāk lie­tu­vie­šu mag­nā­tu Sa­pe­gu pri­vāt­īpa­šu­ma - Dru­jas pil­sē­tas Pār­dau­ga­vas da­ļa - brīv­ciems. Te at­ra­dās sva­rīgs punkts, kur krus­to­jās Dau­ga­vas upe un liels trakts - Pē­ter­bur­ga - Var­ša­va – Vī­ne. Sa­pe­gu dzim­tai un rei­zē arī vis­as ap­kai­mes ie­dzī­vo­tā­jiem Pie­dru­ja kal­po­ja kā at­bal­sta punkts tirdz­nie­cī­bas sa­ka­ru uz­tu­rē­ša­nai. Šeit bi­ja ie­rī­kots šaur­slie­žu dzelz­ceļš no Dru­jas uz  Buļbinova (In­dru). Po­ļi ve­da uz tu­rie­ni grau­dus, ga­ļu un ci­tus pro­duk­tus, ku­rus pēc tam pār­sū­tī­ja uz Rī­gas os­tu. 1810.ga­dā diez­gan lie­lā ap­dzī­vo­tā vie­tā, Pie­dru­jā, ie­ra­dās ko­mi­si­ja Bar­kla­ja de Tol­li va­dī­bā, lai iz­vē­lē­tos, kur bū­vēt stra­tē­ģis­ki sva­rī­gu ob­jek­tu – cie­tok­sni, kas aiz­sar­gā­tu Cen­trā­lās Krie­vi­jas rie­tu­mu ro­be­žas. Il­gi iz­vēr­tē­ja di­vas pil­sē­tas - Dru­ju un Dvin­sku (ta­ga­dē­jo Dau­gav­pi­li), ta­ču ga­lu ga­lā iz­vē­lē­jās pē­dē­jo. Ja priekš­ro­ka bū­tu at­do­ta pir­ma­jam va­ri­an­tam, tad, ie­spē­jams, mūs­die­nās Pie­dru­ja, ne­vis Dau­gav­pils bū­tu Lat­vi­jas ot­rā lie­lā­kā pil­sē­ta.

PSRS lai­kos Balt­krie­vi­jas Dru­ja un Lat­vi­jas Pie­dru­ja dzī­vo­ja drau­dzī­gi. Ar prā­mi, kas kur­sē­ja starp di­vām ap­dzī­vo­tām vie­tām, brau­ca daudz cil­vē­ku. Da­ži bēr­ni no Pie­dru­jas mā­cī­jās Dru­jas vi­dus­sko­lā. Bi­ja pat tā­di ga­dī­ju­mi, kad vie­nā Dau­ga­vas kras­tā at­ra­dās tē­va mā­jas, bet ot­rā – dē­la mā­jas. Tā­pēc vie­tē­jie ļau­dis il­gi ne­va­rē­ja pie­rast pie ro­be­žas, kas sa­da­lī­ja ra­dus. 90-to ga­du vi­dū cil­vē­ki itin bie­ži skrē­ja pār­i ro­be­žai, lai ap­cie­mo­tu ra­dus Dru­jā. Mū­su die­nās Pie­dru­jas ie­dzī­vo­tā­ji cie­na ro­bež­sar­gu dar­bu un tā­dus li­ku­ma pār­kā­pu­mus vairs ne­pie­ļauj.

*       *       *

Pie­dru­jas pa­gas­ta te­ri­to­ri­jā ofi­ci­āli ir trīs cie­mi - Pie­dru­ja, Alek­san­dro­va un Lu­pan­di. Ta­ču ti­kai da­ži zi­na, kur bei­dzas Alek­san­dro­va un sā­kas Pie­dru­ja. Cie­mu ap­vie­no­ša­nās sā­kās tad, kad ce­ļa strād­nie­ki uz­stā­dī­ja ap­dzī­vo­tā pun­kta zī­mi „Pie­dru­ja” tur, kur bū­tī­bā at­ro­das Alek­san­dro­va.

Pie­dru­ja ir pa­gas­ta centrs. Šeit at­ro­das pa­gas­ta pār­val­de, bib­li­otē­ka, fel­dše­ru vec­mā­šu punkts, vei­kals, pasts, Valsts ro­bež­sar­dzes no­da­ļa, ag­rās brī­di­nā­ša­nas mo­ni­to­rin­ga sta­ci­ja. Pie­dru­jas šau­rās ie­las un ko­ka ap­bū­ve spēj aiz­kus­ti­nāt jeb­ku­ra cil­vē­ka sir­di. Krāš­ņās pu­ķu do­bes, no­pļauts zā­lājs, sti­li­zēts žogs, kur sau­lē žūst tī­ri iz­maz­gā­tas, caur­spī­dī­gas stik­la bur­kas, aiz lo­giem – pu­ķu po­di ar tra­di­ci­onā­lām ge­rā­ni­jām un mūs­die­nī­gām or­hi­de­jām, no upes kras­ta dzir­da­mi baz­nī­cas zva­ni Balt­krie­vi­jas pus­ē. Viss lie­ci­na par to, ka cil­vē­ki šeit dzī­vo har­mo­ni­jā ar pa­gāt­ni un ta­gad­ni.

Kā pie­rā­dī­jums tam, ka Pie­dru­jā tiek sa­gla­bā­tas mū­žī­gas vēr­tī­bas, virs cie­ma pa­ce­ļas di­vi diev­na­mi – Svē­tās Jau­na­vas Ma­ri­jas ka­to­ļu baz­nī­ca un Svē­tā Ni­ko­la­ja pa­reiz­ti­cī­go baz­nī­ca. Ko­ka baz­nī­ca, ko uz­bū­vē­ja 1632.ga­dā lie­tu­vie­šu kanc­lers Ļevs Sa­pe­ga, no­de­ga 18. gad­sim­ta vi­dū. 1759.ga­dā tās vie­tā sā­ka bū­vēt jaun­u mū­ra diev­na­mu. Baz­nī­ca at­ro­das ne­vis vis­aug­stā­ka­jā pun­kta, kā tas pa­ras­ti no­ti­ka, bet gan Dau­ga­vas kras­ta no­gā­zē, kād­reiz tai bla­kus bi­ja tir­gus lau­kums un se­na ku­ģu pie­stāt­ne. Pie­dru­jas drau­dzes te­ri­to­ri­jā dzī­vo un kal­po prā­vests Ma­ri­ans Da­lec­kis.

Svē­tā Ni­ko­la­ja baz­nī­ca ir ar­hi­tek­tū­ras pie­mi­nek­lis, kas vēs­tu­ris­ka­jos avo­tos mi­nēts jau 18. gad­sim­ta ot­ra­jā pus­ē. 1885.ga­dā se­nās cel­tnes vie­tā ti­ka uz­bū­vē­ta jaun­a mū­ra baz­nī­ca krie­vu sti­lā. Tā ir vie­na no skais­tā­ka­jām pa­reiz­ti­cī­go baz­nī­cām Lat­ga­lē. Līdz baz­nī­cai ved bruģ­ak­mens ceļš. Ir no­stās­ti par to, ka div­des­mi­tā gad­sim­ta sā­ku­mā kat­ram zem­nie­kam, kas gā­ja uz diev­kal­po­ju­miem baz­nī­cā, bi­ja jā­nes līdz­i ak­mens. Tā­dē­jā­di arī ti­ka uz­bū­vēts ceļš līdz diev­na­mam.

*         *         *

Pie­dru­jas pa­gas­tā – vie­tā, kur sā­kas mū­su valsts, pats vēr­tī­gā­kais ir cil­vē­ki, kas spē­ja pār­dzī­vot da­žā­das pār­mai­ņas un ne­zau­dē­ja ti­cī­bu. Daudz kā trūkst vi­ņu dzī­vē, ta­ču vi­ņi tur­pi­na strā­dāt sa­vā dzim­te­nē, dzem­dē bēr­nus un arī aiziet viņ­sau­lē. Vi­ņi ir vēs­tu­res da­ļa, ku­ru vei­do ne­vis valsts­vī­ri gal­vas­pil­sē­tas ka­bi­ne­tos, bet gan cil­vē­ki, kas dzī­vo un strā­dā Lat­vi­jā.

El­vī­ra Šku­tā­ne, au­to­res fo­to

Fotogalerija

Saites: