Jaunības gadi svešumā

Pievienots: 04.07.2018

Jūnija beigās savu 90 gadu jubileju svinēja krāslavietis Konstantīns Pontaks - Krāslavas rajona politiski represēto kluba dalībnieks. Dzimšanas dienā jubilāru apciemoja un apsveica kluba priekšsēdētāja Andīna Japiņa.

Konstantīns Pontaks pastāstīja, ka bieži atceras to dienu, kad tika arestēts un aizvests uz tālo Omsku. Nebija par izņēmumu arī dzimšanas diena – jubilārs dalījās atmiņās par saviem jaunības gadiem un dzīvi svešumā.

Konstantīnu un viņa jaunāko māsu arestēja Ezernieku skolā, stundu laikā, un uzreiz aizveda uz dzelzceļa staciju. Pusaudžiem paveicās ar to, ka viens no šī briesmīgā reisa pasažieriem bija viņu tēvocis, kurš paspējis paņemt līdzi produktus. Tikai pateicoties viņam, bērni necieta badu.

Līdz Sibīrijai vilciens gāja, neiebraucot lielās pilsētās, jo varas pārstāvji nevēlējās reklamēt iedzīvotāju masveida deportācijas. Pirmo reizi iziet no vagona viņiem atļāva, kad Urālu kalni jau palika aiz muguras. Pēc divām nedēļām vilciens apstājās Omskas apgabala Poltavas rajonā.

Līdz dzīvesvietai viņi brauca ar buļļu pajūgu. Atmiņā palika īpatnējas skaņas - vietējie iedzīvotāji, dzenot buļļus, kliedza: „Cob-cobe!”

Konstantīnu un viņa māsu nometināja uz dzīvi pie divām sievietēm – mātes un meitas - un jau trešajā dienā uzlika par pienākumu strādāt kolhozā, govju fermā.

Pirms tam vietējo iedzīvotāju vidū tika veikts propagandisks darbs – stāstīja, ka pie viņiem atvedīs noziedzniekus. Taču, kad cilvēki ieraudzīja, ka šie „noziedznieki” ir ģimenes ar maziem bērniem, tad, kā atceras Konstantīns, sibīrieši, neskatoties uz to, ka viņiem pašiem nebija nekā liekā, dalījās produktiem, atnesa segas un daudz ko citu un bija noskaņoti ļoti labvēlīgi.

Rudenī Konstantīnu un viņa māsu aizsūtīja uz taigu, kur viņi veica smagus mežizstrādes darbus. Tikai pēc gada Konstantīnam uzsmaidīja veiksme – viņu pārcēla uz rajona centru – Znamenskoje ciematu, kur viņam bija jāveic būvniecības darbi, ko vadīja Bruno Līcītis, students, kas tika izsūtīts no Rīgas. Viņš piedāvāja Konstantīnam apgūt celtnieka profesiju. Novērtējot lauku puiša centīgumu (viņam labi padevās visi darbi), vietējā vadība nosūtīja Konstantīnu uz Omsku - mācīties tehnikumā.

Veiksmīgi pabeidzis celtniecības tehnikumu, Konstantīns atgriezās Znamenskas rajonā, kur strādāja par celtnieku-tehniķi. Pēc trim gadiem viņš sāka domāt par to, kā atgriezties mājās. Konstantīns labi zināja krievu valodu un bez problēmām uzrakstīja vēstuli, kurā minēja faktus, kas liecināja par to, ka viņš un māsa izsūtīti nepamatoti. Saņemot atteikumu, puisis nezaudēja cerību un rakstīja atkal, tagad jau pašam Klimentam Voršilovam. Tikai pēc trešās vēstules atnāca atbilde, ka viņi patiešām ir izsūtīti nepamatoti.

1955. gadā Konstantīna ģimene tika reabilitēta, un viņš ar māsu atgriezās dzimtenē.

Elvīra Škutāne,
autores foto un fotomateriāli no J. Pontaka arhīva