Krāslavas novada muzejā atklāta Jevgeņija Iļjiņeca piemiņas izstāde

Pievienots: 20.03.2024

13. marta pēcpusdienā Krāslavas novada muzeja izstāžu zālē pulcējās mākslinieka, kokgriezēja un muzikanta JEVGEŅIJA IĻJIŅECA laikabiedri, draugi, paziņas un daudzi interesenti, lai godinātu Jevgeņija piemiņu, dalītos atmiņu stāstos, vēl vairāk uzzinātu par viņu kā daudzpusīgu personību un vienkārši apbrīnojamu cilvēku, kurš dzīvoja un radīja līdzcilvēku labā.

Jevgeņija Iļjiņeca dzīve bija neparastu notikumu piesātināta. Par nozīmīgākajiem mākslinieka dzīves posmiem savā pētnieciskajā darbā „Cara Berendeja kronis” stāstīja Žanna Drozdovska. Ar spilgtākiem fragmentiem no šī pētījuma klātesošos iepazīstināja muzeja galvenā krājuma glabātāja Alla Lomanovska.

Jevgeņijs Iļjiņecs piedzima 1939. gada 12. februārī Baltkrievijā, Vitebskas guberņas Sirotinskas rajonā (kopš 1961. gada 13. novembra tas tika pārdēvēts par Šumilinskas rajonu). 1945. gadā Iļjņecu ģimene pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Vecāki par savu dzīvesvietu izvēlējās Stoļniku ciemu Skaistas pagastā. Tieši šī vieta kļuva par maģisku zemi, kur ezers Indrs mazā Žeņas iztēlē uzbūra jūru. Žeņa to nodēvēja par Indijas okeānu. Varbūt tieši šeit, klausoties viļņu šalkoņā, dzima sapnis kļūt par jūrnieku, sajust uz lūpām jūras vēja sāļo pieskārienu, iepazīt nezināmas valstis.

Laikam ritot, Žeņas dzīve mainījās. Pēckara laiks piespieda smagi strādāt gan pieaugušos, gan bērnus. Jau toreiz sešgadīgā Žeņas rokas iepazina gan cirvi, gan lāpstu un pārklājās ar tulznām. Līdz ar pēckara dienu sūrumu mainījās zēna pasaules redzējums. No brīžiem šausminošās realitātes viņš patvērās savās fantāzijās. Mežs, lauks, ezers - viss kļuva par burvju zemi, kurā dzīvoja pasaku radības. Koku zaros viņš iztēlojās vecos meža vīrus, žagaros - mežaiņus, bet ezera ūdeņos slēpās skaistās nāras. Pasakas kļuva ne tikai par līdzekli, kā izbēgt no realitātes, tās bija zēna garīgās pasaules skolotājas.

Mācības pirmajā klasē Jevgeņijs uzsāka Valteru septiņgadīgajā skolā. Bērnība kā jau bērnība — tajā ir vieta bezrūpīgam priekam, beziemesla jautrībai un palaidnībām. Un, lūk, kādu dienu skolnieks Iļjiņecs, kurš ar krītu uz tāfeles uzzīmēja skolotājas portretu, pārtapa par Žeņu-mākslinieku. Neviens pat iedomāties nevarēja, ka tādā veidā sevi pieteica viņa nākotne. Pēc skolas beigšanas Jevgeņijs mācījās Drujas tehnikumā, kur apguva dīzeļekskavatora operatora specialitāti. Pēc profesionālās izglītības iegūšanas viņš uzsāka patstāvīgu dzīvi.

Tajā pašā gadā Jevgeņijs uzsāka dienesta gaitas armijā. Dienests sagādāja prieku, taču kādu dienu notika negadījums, kurā viņš guva nopietnu ievainojumu un tika atvaļināts no aktīvā karadienesta veselības stāvokļa dēļ. Jevgeņijs Iļjiņecs atkal atgriezās Krāslavā un kļuva par pilntiesīgu Žeņu-mākslinieku.

Viņam piemita prasme realizēt iecerēto, novest lietas līdz galam. Starp citu, Jevgeņija izvirzītais zods viņa izskatā iezīmēja kaut ko no Spartaka. Turklāt spartisks bija ne tikai izskats, bet arī raksturs. „Ja es pateicu, ka tā notiks, tad es to arī izdarīšu.” Viņš par sevi teica, ka ir zemes cilvēks - sāka peldēties cauru gadu, staigāt basām kājām pa sniegu un pildīt stiepšanās vingrojumus. Viņš izmeta no mājas visas mēbeles, pārvēršot to dedzināšanu pat par sava veida rituālu. Viņš zāģēja celmus, taisīja soliņus, un no tā laika viņa mājās „bija tikai daba”. Viņš pats samūrēja krāsni un sāka cept maizi uz kļavu lapām, uzbūvēja pirti…

Viņa jaunā pasaules uztvere izpaudās vēlmē sajust pasauli, atpazīt to pēc krāsas un skaņas. Visu atlikušo mūžu Jevgeņijs nepārstāja mācīties: viņš apmeklēja mūzikas privātstundas un Andreja Gorgoca mākslas darbnīcu. Savdabīgas ir Jevgeņija Iļjiņeca gleznas, gluži kā pats mākslinieks.

Jevgeņijam patika satikties ar cilvēkiem. Savās mājās viņš bieži cienāja ciemiņus ar zāļu tēju ar medu vai ozolzīļu kafiju. Un vienmēr uz galda bija maize.

Spriežot pēc sarunām, kas jau sen ir kļuvušas par leģendām, Jevgeņijs pirmo reizi ķērās pie kokgriešanas instrumentiem, kad ezers Indrs viņam vēl bija Indijas okeāns. No visiem darbarīkiem meistars deva priekšroku cirvim un nazim, tādā veidā līdzinoties saviem tālajiem senčiem. Jevgeņijam vienmēr bija materiāls pa rokai. Lai arī kādā vietā viņš dzīvotu, blakus vienmēr auga alksnis, liepa un apse. Taču Meistars pret katru koku izturējās ar īpašu pietāti. Kokgriezumiem Jevgeņijs izmantoja tikai celmus, pilsētas dienestu nocirstos kokus un zarus. Visbiežāk viņš neveidoja sākotnējās skices, vienkārši iezīmēja figūru ar cirvi un atstāja iecirtumu. Un tad roka parasti „izņēma” no koka sagataves to, ko acs pamanīja šķietami bezveidīgajā bluķī. Un atdzīvojās pasaka no bērnības laika.

Pamazām Jevgeņijam dzima ideja par savu valstību, kuras nosaukumā mīt leģenda, daba un cilvēcības dzirksts. Un viņš sāka dzīvot un elpot Berendeja valstībā. 1984. gadā Skaistas un Strautu ielu iedzīvotāji Jevgeņija vadībā sakopa mežu un sāka tajā iekārtot bērnu parku. Kas tur tik nebija: gan alnis, dinozaurs un ķirzaka, gan šūpoles, gan būdiņas, gan citi maģiski meža iemītnieki. Un viss bija darināts no koka. 1984. gada 28. jūlijā Berendeja karaļvalstī, kas vēlāk tika pārdēvēta par Berendejevku, notika tās svinīga atklāšana. Visus klātesošos uz karaļvalsti aicināja īstais cars Berendejs.

Diemžēl ne vienmēr līdzcilvēki novērtē savu laikabiedru dāsno devumu sabiedrībai. Laika gaitā drūms liktenis piemeklēja arī Berendeja valstību. Ilgu laiku sāpēja Žeņas-mākslinieka dvēsele par izpostīto cilvēku labā radīto brīnumu, līdz pats meistars kļuva vēl stiprāks garā. Viņš sāka cītīgāk apmeklēt baznīcu, gavēja un skaitīja lūgšanas, gāja svētceļojumos līdz pat 20 kilometriem dienā un nolēma uzbūvēt dievnamu savā dzimtenē - Baltkrievijā.

Jevgeņijs Iļjiņecs arvien vairāk sāka nodarboties ar muzicēšanu – spēlēja bajānu. Turklāt tolaik viņam jau bija vēl viens lolojums – baltkrievu folkloras ansamblis „Kutok”. Kaut arī Jevgeņijs nebija profesionāls mūziķis, gandrīz katru vakaru viņš ņēma rokās vecās harmoņikas un sāka mēģinājumus - dziedāja pie sevis, temperamentīgi, aizverot acis un piesitot ritmu ar kāju. … Un cirta improvizēto 17 metru garu laivu, veidojot Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja pastāvīgo ekspozīciju „Pieci airi”.

Jevgeņijs nevarēja atgriezties Baltkrievijā uz pastāvīgu dzīvi, jo viņa vecāku kapi atradās Krāslavā. Taču arvien biežāk atcerējās vietu, kur kara laikā nošāva radiniekus.

Visa Jevgeņija Iļjiņeca dzīve bija pastāvīga cīņa. Līdz pēdējam elpas vilcienam viņš turējās pretī smagai slimībai un aizgāja aizsaulē, nenododot savu ticību.

Muzeja kolektīvs sirsnīgi pateicas visiem atceres pasākuma dalībniekiem, kuri mūsu steigas pārpildītajā laikmetā atrada laiku kopābūšanai un izteica vēlmi izstāstīt savu īpašo stāstu par īpašu cilvēku. Paldies sakām Anelei Makarskai, Larisai Bārtulei, Svetlanai Steļmačonokai, Ņinai Katarginai, Gaļinai Petunovai, Dmitrijam Kabanovam, Jeļenai Kļimovai, Valdemāram Gekišam, Pāvelam Gončarovam, Marinai Beļajevai un Borisam Tarļeckim par dalīšanos ar iedvesmojošiem atmiņu stāstiem.

Paldies Feliksam Lukaševičam par muzikālo pavadījumu.

Siltu un aizkustinošu atmiņu piepildītajā zālē atceres pasākums izvērtās īpaši sirsnīgs un emocionāls.

Paldies visiem par jauko kopābūšanu, atsaucību un atbalstu!

Jevgeņija Iļjiņeca piemiņas izstāde skatāma Krāslavas novada muzejā, Pils ielā 8, līdz 1. aprīlim.

Marija Gulbe,
Krāslavas novada muzeja
krājuma glabātāja

Rakstā izmantoti materiāli no Žannas Drozdovskas pētnieciskā darba „Cara Berendeja kronis” (2017.g.) un pasākuma dalībnieku atmiņu stāsti.