Šūšanas fabrikai Krāslavā – 50

Laiks, darbs, pieredze, atmiņas…

Pievienots: 03.11.2021

Turpinājums. Sākums www.kraslavasvestis, 07.10.2021

Šūšanas fabrika Krāslavā jau ir pārkāpusi 50 gadu slieksni. Arī 1990. gados, pārmaiņu periodā, kad pastāvēja risks nonākt finansiālajās grūtībās, ir spējusi saglabāt savu dzīvotspēju, nav pārtraukusi savu darbību un veiksmīgi darbojas arī šobrīd. 50 gadi cilvēkam ir tikai pusmūžs – nedz daudz, nedz maz - daudz kas jau ir padarīts un daudz kas vēl jāizdara. Toties uzņēmumam 50 gadi tas ir ilgs periods un tas ir arī pierādījums uzņēmuma veiksmīgai darbībai. Panākumu atslēga slēpjas mērķtiecīgā attīstībā, neatlaidībā un aizrautībā.

Šūšanas fabrikas jubilejas noskaņās tās bijušie darbinieki labprāt un ar lielu laipnību dalījās savās atmiņās par darbību stiprā un saliedētā kolektīvā. Pieredzes stāstus caurstrāvo darba tikums un mīlestība pret veicamo darbu.

Ņina Kižlo

Pabeigusi Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu un ieguvusi šūšanas ražošanas tehnologa profesiju, Ņina Kižlo šūšanas fabrikā nostrādāja ap 40 gadiem. Strādājusi gan kā iekārtu inženiere, gan kā tehnoloģe, gan kā ceha priekšniece, gan kā galvenais inženieris. Izveidojoties šūšanas uzņēmumam „NEMO”, Ņina Kižlo līdz pat aiziešanai pensijā bija tā izpilddirektore.

 

Ņina Kižlo, 2021. gada foto

Ņina Kižlo stāsta: „1967. gadā Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumā iestājās 11 cilvēki no Krāslavas – Maša Griņko, Taisija Smirnova, Vija Rižonoka, Ņina Šarovska, Jeļena Abramova, Nadežda Belohvostikova, Ludmila Bondare, Valentīna Sargune, Gaļina Turkovska, Leongīne Žuravska un es. Tad komplektēja grupu speciāli Krāslavas šūšanas fabrikai. Mēs visi 11 bijām apguvuši šūšanas ražošanas tehnologa specialitāti. Tehnikumu pabeidzām 1970. gada martā, bet fabrika jaunajās telpās uzsāka darbību 1970. gada decembrī, un no marta līdz decembrim mēs strādājām dažādās sfērās. Piemēram, es strādāju šūšanas uzņēmumā „Latvija”, Rīgā, galvenā mehāniķa nodaļā, Nadja Belohvostikova kādu laiku strādāja Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministrijā.”

Ņina Kižlo fabrikā sāka strādāt agrāk par pārējām kursa biedrenēm - „tā kā es strādāju galvenā mehāniķa nodaļā, tad atbraucot uz Krāslavas šūšanas fabriku, man bija jāregulē, kur izvietot dažādas šūšanas iekārtas. Šuvējas apmācīja Daugavpilī, kur darbojās profesionālā arodskola. Uz Krāslavas fabrikas jauno ēku uzreiz pēc arodskolas absolvēšanas atbrauca strādāt vairākas šuvēju grupas.” 

Uz Krāslavas šūšanas fabriku sūtīja speciālistus arī no Ļeņingradas un Vitebskas. Brauca arī speciālisti, kuri bija pabeiguši Kauņas institūtu Lietuvā. Fabrikā bija ierīkota apmācību klase jaunajām šuvējām. Apmācības ilga apmēram 3 mēnešus, tika maksāta arī stipendija.     

Runājot par darbu šūšanas fabrikā, Ņina Kižlo uzsver: „Katra šuvēja veica noteiktu operāciju. Tehnologs veica darba dalīšanu un rādīja šuvējām, kā noteikta operācija ir veicama. Lai izpildītu normu, visas operācijas bija jāveic ātri.”

Šūšanas fabrikai bija sava bibliotēka. Daudzas meitenes, kuras strādāja par šuvējām, mācījās arī neklātienē Vieglās rūpniecības tehnikumā un vēlāk kļuva par meistarēm vai tehnoloģēm. Fabrikā bija arī medpunkts, kur strādāja feldšeris un dažas dienas nedēļā pieņēma arī zobārsts un ginekologs. Bija arī sava ēdnīca, kura strādāja 2 maiņās.

Ņinai Kižlo šūšanas amats nebija svešs. „Pēc kara, 1948. gadā, artelī „Krāslavas amatnieks” par šuvēju strādāja mana mamma. Artelis darbojās Lāčplēša ielā līdz tam laikam, kad tika izveidots šūšanas cehs Studentu ielā.”

Ņina Kižlo atceras: „Jaunuzbūvētā šūšanas fabrika bija paredzēta 600 strādājošiem. Arī Dagdā bija šūšanas cehs ar aptuveni 40 darbavietām; cehs atradās veco dzirnavu ēkā, kur tika piebūvēts vēl viens stāvs. Kad Krāslavā tika uzbūvēta jaunā fabrikas ēka, tai pievienoja klāt Dagdas šūšanas cehu un „Daugavpils apģērba” Krāslavas cehs no Studentu ielas tika pārvietots uz jaunās fabrikas telpām. Līdz jaunās ēkas celtniecības darbu pabeigšanai jaunās šuvējas apmācīja pielāgotajās telpās Smorugova ielā (pašlaik Brīvības ielā 5). Par pirmo šūšanas fabrikas direktori vēl līdz jaunās ēkas uzbūvēšanai bija Svetlana Garšņaka. Kad pārcēlāmies uz jauno ēku Sporta ielā, par direktoru kļuva Ivans Borisenko.

Jaunuzbūvētajā šūšanas fabrikas ēkā bija 6 plūsmas, katrā plūsmā strādāja ap 40 šuvējām. Fabrikā vidēji bija nodarbināti ap 400 cilvēkiem, kuri strādāja divās maiņās.

Katra no piecām šūšanas filiālēm ražoja savu sortimentu. Krāslavas šūšanas fabrika specializējās zēnu virsdrēbju šūšanā. Tika šūti mēteļi, jakas, lietusmēteļi u.c. „Valgā toreiz bija šūšanas fabrika, kas specializējās zēnu apģērbu šūšanā, un mēs bieži braucām uz turieni, lai mācītos, kā šūt zēnu mēteļus. Vēlāk Baltkrievijā tika izveidots uzņēmums, kurš ražoja mākslīgās kažokādas un mēs sākām šūt kažokus. Tos šuva tikai viena plūsma, un kažokus ražoja gan meitenēm, gan zēniem. Kažoks tolaik bija deficīta prece.

Vienu brīdi modē bija velvets, un mēs šuvām velveta bikses un kostīmus. Tās bija deficīta preces. Dagdas cehs vienmēr šuva dažāda veida bikses.

Iesākumā fabrikā bija konveijera līnijas – šuvēja izpildīja vienu darbību, lika izstrādājumu uz konveijera, un tas tika nogādāts līdz nākamajai šuvējai, kura veica savu darbību, un tā līdz izstrādājums pabeigts. 1990. gados, kad es strādāju par galveno inženieri, konveijeri tika likvidēti. Angļi pārveidoja galveno uzņēmumu, pamainīja visas vecās iekārtas uz importa. Mēs Krāslavā pārņēmām galvenā uzņēmuma pieredzi, kā pa jaunam organizēt ražošanu. Darba process tika organizēts savādāk un tika uzskatīts par efektīvāku darba metodi.

Agrāk meitenes strādāja ar lineālu un zīmuli, visu rasēja, tagad viss tiek veidots ar datoru. Mēs nopirkām „Gerber” sistēmu, ar kuras palīdzību notika modeļu konstruēšana. Agrāk modeļus zīmēja uz kartona, tad tos sūtīja uz piegriešanas cehu, kur modelis tika zīmēts uz auduma, un tad piegrieztnes tika nosūtītas uz šūšanas cehu. Pašreiz ir iegādātas speciālas mašīnas, kas ar programmas palīdzību sagatavo piegrieztnes.”

Šūšanas fabrika visvairāk darba vietu nodrošināja sievietēm, bet, kā stāsta Ņina Kižlo: „Fabrikā strādāja arī vīrieši. 1970. gados vīrieši pārsvarā veica gludināšanas darbus, jo izmantojamie gludekļi svēra ap 6 kilogramiem. Pamēģiniet 8 stundas padarboties ar tik smagu gludekli!   Visās plūsmās par gludinātājiem strādāja vīrieši. Domāju, ka arī tagad par piegriezējiem piegriešanas cehā strādā vīrieši. Un, protams, vīrieši mehāniķi, elektriķi, santehniķi...”   

Ņina Kižlo atceras: „Padomju laikos mums bija t.s. gadatirgi. Es, piemēram, kā galvenais inženieris braucu uz Maskavu un iepirku audumus mūsu sortimentam – vilnas audumus, audumus lietusmēteļiem pirkām Čaikovskas kombinātā. Katrai filiālei bija iedalītas kvotas uz noteiktu auduma daudzumu. Pirms braukšanas mēs veicām aprēķinus, cik un kādi audumi mums būs nepieciešami. Rīgā, galvenajā uzņēmumā bija apgādes nodaļas vadītājs, kurš parakstīja sadarbības līgumus ar uzņēmumiem.

Vēlāk piegādātāji paši filiālēm piegādāja audumus. Saņēmām audumus no Ukrainas pilsētas Sumi, Baltkrievijas, Lietuvas un no citām Padomju Savienības republikām.

Bērnu apģērbs tika šūts ar lielām atlaidēm. Tās jau uzreiz tika iekļautas cenā. Agrāk bija obligāta prasība, ka audumiem, no kuriem šuva bērnu apģērbus, bija jāsatur 80 % dabīgās šķiedras. Pusaudžu apģērbam bija pieļaujams 50 %,  bet pašu mazāko bērnu  apģērbs tika šūts no 100% dabiskā auduma. Tas tika stingri kontrolēts.

Padomju laikā gatavo produkciju mēs sūtījām uz bāzēm.  Uz Rīgas un Maskavas veikaliem „Bērnu pasaule” saražoto produkciju sūtījām tieši no fabrikas.  Kazahstānā bija ļoti pieprasīti tieši sarkanie lietusmēteļi, tie bija viņu sapnis. Ja mēs nezinājām, kur likt sarkanas krāsas produkciju, tad to sūtījām uz Kazahstānu un viņi to ļoti labprāt pieņēma jebkurā daudzumā. Citiem tieši otrādi, piemēram, Latvijā nebija īpaši iecienīti sarkanās krāsas izstrādājumi un mūsējie labāk izvēlējās tumšākas krāsas audumus.”

Padomju laikā tika organizētas arī t.s. sanitāro vienību sacensības, un Ņ. Kižlo stāsta: „Mūsu uzņēmuma sanitārā vienība vienmēr bija starp uzvarētājiem, jo mums bija savs feldšeris, kurš visus apmācīja. Mums bija gan nestuves, gan gāzmaskas.”

1990. gadi bija sarežģīts periods un Ņina Kižlo atceras: „Pēc Padomju Savienības sabrukuma mēs „izdzīvojām” pateicoties tam, ka sākām sadarboties ar policiju un armiju – šuvām formas tērpus policistiem un armijas formastērpus – gan vasaras, gan ziemas formas apģērbu. Pirmie pasūtījumi armijai bija smagie vilnas šineļi. Mēs paši fabrikā strādājām pie modeļu konstruēšanas un tad vedām tos apstiprināt. Piemēram, bērnu sortimentam modeļus mēs iepirkām no Rīgas modeļu nama, bet armijas vajadzībām mums tika piedāvātas modeļu skices, kādus tērpus viņi vēlas.

1990. gadu beigās sākās sadarbība ar ārzemniekiem. Vācieši bija vieni no pirmajiem, ar kuriem mēs sākām sadarboties.  Sadarbībā ar vāciešiem tika izmantoti viegli, plāni audumi. Pamatā mēs šuvām bikses. Tas bija diezgan sarežģīti, jo mēs bijām pieraduši pie smagākiem audumiem un katra auduma veidam ir jābūt piemērotai iekārtai. Pie mums brauca vāciešu tehnologi un apmācīja, kā strādāt ar jaunajiem materiāliem, un pat nedaudz palīdzēja ar iekārtām. 1990. gadu beigās mums jau parādījās importa iekārtas, mēs sākām strādāt ar beļģu firmu „Mayerline”, un pakāpeniski paplašinājās sieviešu izstrādājumu sortiments. Vienlaikus mēs sākām sadarboties arī ar Somijas firmu „Luhta” un sākām šūt sporta kostīmus. Sadarbība ar šīm firmām aizsākās laikā, kad strādāja šūšanas fabrika „Krāslavas apģērbs”, un veiksmīgi turpinājās arī tad, kad SIA „NEMO” pārņēma fabrikas „Krāslavas apģērbs” īpašumus. Vēlāk mēs sākām sadarboties arī ar Dāniju...”

Kopumā novērtējot darbu šūšanas uzņēmumā, Ņina Kižlo ar patiku atceras: „Tā bija mūsu jaunība, viss bija labi. Ja salīdzina pieejas un tehnoloģijas – ar laiku viss ir mainījies. Agrāk mēs šuvām 10, 15 vai pat 20 tūkstošus viena modeļa vienību vairākus gadus pēc kārtas, jo nebija ātras sortimenta vai modeļa maiņas. Tagad ir pavisam citādāk. Lai arī toreiz veikalos it kā bija pietiekams daudzums izstrādājumu, tie visi bija tādi vienmuļi. Kad es strādāju par galveno inženieri, braucu uz galveno modeļu namu iepirkt modeļus. Es pārlūkoju modeļus un konstatēju, ka kāda detaļa ir sarežģīta, to vajadzētu vienkāršot, bet vienkāršot nozīmē kaut ko noņemt… es redzu, ka tas būs sarežģīti un es neiekļaušos cenā, bet modeļa cena jau bija noteikta. Tāpēc es daudz vienkāršoju… Manu darba gaitu pēdējos gados jau sāka ievadīt papildus izmaiņas – mums bija dota iespēja papildināt un veidot modernākus modeļus. Agrāk arī nebija labu krāsvielu un audumi pamatā bija tādās tumšās un pelēcīgās krāsās... Tekstila speciālisti mums skaidroja, ka dabiskie audumi un dabīgā vilna nekrāsojas skaistās, košās krāsās, bija nepieciešams vairāk sintētikas, bet, manuprāt, tolaik Padomju Savienībā vēl nebija līdz galam izstrādātas audumu krāsošanas tehnoloģijas.

Jāsaka, dzīvojām labi. Bija daudz dažādu pasākumu, svinējām svētkus, apmeklējām koncertus, tematiskos vakarus, darbojās dažādi pašdarbības pulciņi. Vienmēr bija kādi izbraukumi, katru gadu braucām ekskursijās. Laba dzīve bija, bijām jauni, bija jautri!”

Marija Voicehoviča

– lielākoties strādājusi šūšanas fabrikā kā ražošanas apmācības instruktore, bijusi arī cehu priekšniece un veiksmīgi darbojusies arodbiedrības komitejā. Par savām pirmajām darba gaitām Marija atminas: „7. klasi es pabeidzu 1953. gadā un sāku strādāt. Tas bija oktobra mēnesis, darbu nevarēja atrast, mamma sarunāja darbu pie šuvējas Gžibovskas, bet 1954. gada februārī es aizgāju strādāt uz „Krāslavas amatnieku”. Es vienmēr braucot garām ēkai stāstu, ka tā ir mana pirmā darba vieta.”

Marija Voicehoviča, 2021. gada foto

Stāstot par darbu artelī „Krāslavas amatnieks”, Marija Voicehoviča atceras: „Bija nelielas telpiņas, kur strādāja individuālās šuvējas un piegriezēja, bet otrā istabiņā strādāja masveida produkcijas šuvējas - tur šuva produkciju pārdošanai veikalos. Citā istabiņā strādāja vīrieši – drēbnieki. Tur viss bija samērā vienkārši, bija krāsns apkure… Strādājām ar savām personīgajām šujmašīnām. Man bija mammas rokas šujmašīna „Podoļsk”. Mana darbavieta atradās tur, kur pieņēma pasūtījumus – kleitas, svārkus.. Man neko nemaksāja, un tad mans tēvs manai rokas šujmašīnai dabūja galdiņu. Es pati šo galdiņu ar šujmašīnu pārvilku uz otru istabu. Sāku šūt vīriešu kreklus, un tad mani oficiāli noformēja darbā un sāka maksāt algu. Mana pirmā alga bija 7 rubļi 40 kapeikas. Par to naudu es uzreiz nopirku drēbi – štapeli, lai sašūtu sev kleitu. Biju ļoti priecīga. „Krāslavas amatniekā” mēs šuvām vīriešu vilnas bikses, bridžus, halātus, taču visvairāk nācās šūt vīriešu kreklus, un tā drēbe bija tāda irstoša. Sašūtos kreklus uzreiz nesa uz veikalu, ko tautā dēvēja par ebreju būdu. Tur par pārdevēju strādāja kāda kundze ar uzvārdu Glika. Artelī „Krāslavas amatnieks” strādāja tehnoloģe Raja Morlina. Arteļa direktors bija Viktors Stefanovičs, galvenais grāmatvedis - Gžibovskis un kadru daļas vadītāja Ņina Koroļova. Vēlāk mūs apvienoja ar Krāslavas rajona rūpniecības kombinātu. Iesākumā es vēl nesu savu šujmašīnu uz rūpniecības kombinātu, jo tur bija tikai dažas šujmašīnas un visiem nepietika”.  

Marija Voicehoviča ar savu personīgo šujmašīnu
Krāslavas rajona rūpniecības kombināta šūšanas cehā,
1956. g. Foto no M. Voicehovičas privātā arhīva  

Krāslavas pilsētā darbojās vairākas šūšanas darbnīcas. Marija Voicehoviča stāsta: “„Tirgus ielas galā darbojās invalīdu biedrības arteļa šuvēji. Tur strādāja Kalvišs, Donāts Dzalbs, Avgucevičs, Boleslavs Kuharjonoks un citi. Tur nebija daudz darbinieku, jo ēka bija neliela. „Краславский куст” šūšanas cehs atradās mazajās dzirnavās, tagadējā Raiņa ielā, vēlāk tur atradās aušanas cehs.”

1963. gadā Marija Voicehoviča sāka strādāt šūšanas filiāles Nr. 4 „Daugavpils apģērbs” šūšanas cehā Krāslavā, Studentu ielā, bet 1968. gada 2. augustā viņa uzsāka darbu Latvijas apģērbu šūšanas fabrikas filiālē Nr. 5, Krāslavā par ražošanas apmācības instruktori. „Es apmācīju kadrus fabrikai. Man pašai bija jābrauc uz Rīgu mācīties. No 1968. gada ēkā, kur tagad atrodas namu pārvalde, darbojās cehs, kur strādāja 20 cilvēki un es viņus apmācīju. Turpat arī tika ražota jauna produkcija. Tur strādāja Regīna Vītoliņa, Juzefa Podjava, Alla Murāne, Vera Veličko un daudzi citi darbinieki. Toreiz ieeja bija no Tirgus ielas.”

1971. gadā 4. janvārī M. Voicehoviča pārgāja uz jaunuzcelto ēku Sporta ielā un strādāja 1. ceha 2. plūsmā. „Sākumā šuvējas nāca pie manis uz mācību klasi, tā atradās 3. stāvā. Bija dažāda vecuma cilvēki. Es organizēju Atvērto durvju dienu, brauca skolu audzēkņi, mēs vadājām viņus pa cehiem, rādījām, kāda produkcija tiek ražota, kā speciālisti strādā. Aicinājām, lai nāk pie mums strādāt. Es bieži viesojos Baltkrievijas skolās un piedāvāju strādāt mūsu fabrikā. Jāsaka, ka ļoti daudzi atsaucās uz aicinājumu un atbrauca uz Krāslavu strādāt. Daudzi no viņiem joprojām dzīvo Krāslavā.”

Strādājot šūšanas fabrikā, M. Voicehoviča vienlaikus mācījās Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumā un darbojās arodbiedrības komitejā, bija gan tās priekšsēdētāja, gan vietniece. Par darbu arodbiedrībā Marija stāsta: „Mums bija interesanti - katru vasaru paši braucām ekskursijās, bērniem organizējām  ekskursijas. Bijām aizbraukuši uz Tallinu, Ļeņingradu, Maskavu, Kijevu, Odesu un Brestu. Maksāt vajadzēja tika 30 %, pārējo apmaksāja arodbiedrība.”

Jaunuzbūvētajā šūšanas fabrikā tika organizēti arī konkursi šuvējām. „Es pati to visu organizēju, tas bija mans darbs. Šuvējas sacentās savā starpā – uzrādīja īsāko laiku. Visi konkursa uzdevumi bija veicami uz ātrumu. Uzvarētājus apbalvojām. Tika organizēti arī atpūtas vakari, svinēti dažādi svētki - Oktobra svētki, 1. maija svētki, Jaunais gads… Ziemassvētkus tolaik neatzīmēja.

Šūšanas fabrikā tika organizētas Jaungada balles, bija arī loterijas un dāvanas. Pasniedza dāvanas pirmrindniekiem. Sveica arī Vieglās rūpniecības dienā, pasniedza ne tikai pateicības rakstus, bet arī dāvanas.”

Šūšanas fabrikā bija speciālās šujmašīnas, bet Marija Voicehoviča atceras: „Studentu ielā mums bija tikai šujmašīna, kura veidoja pogcaurumus, pogas šuvām ar rokām. Šūšanas fabrikā viss bija specializēts, tomēr sākumā arī fabrikā bija samērā vienkāršas šujmašīnas. Tā tika dēvēta par vieglo rūpniecību, bet tā nebija viegla...”

Marija Voicehoviča min: „Ļoti labi atceros – Dagdā, šūšanas cehā strādāja R. Kozlova un Pauliņa. Par ceha priekšnieci tur strādāja Vilma Jasāne, par mehāniķi jauns puisis Čerpinskis. Vēl bija mehāniķis Raudive un šuvēja Raudive. Tur bija daudz darbinieku. Arī Indrā bija neliels šūšanas cehs, kurš tika atvērts ap 1990. gadiem. Bet to ātri likvidēja.”

Marija Voicehoviča šūšanas fabrikā nostrādāja līdz 1995. gadam un kopumā par šo laiku atceras: „Bija labi. Darbs bija, esmu apmierināta, nopelnīju pensiju. Fabrikā bija daudz strādnieku, arī tagad satiekoties, apstājamies, parunājam, daudzus vairs nevar atpazīt. Fabrikas direktors Igors Menščikovs ļoti labi izprata savus uzdevumus, kādi ir uzņēmuma svarīgākie uzdevumi un kas mums no tā jāiegūst. To viņš pieprasīja arī no speciālistiem, mums viss bija jāzina. Jāatzīst, tas bija interesants laiks, daudz kur braucām...”

Veronika Veličko

Ilgus gadus fabrikā nostrādāja arī Veronika Veličko. Sākumā kā ražošanas apmācību instruktore, vēlāk meistare, inženiere–normētāja. Ilgu laiku strādāja par darba organizācijas un darba algas ekonomisti. Arī viņa pabeidza Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu. „Es iestājos Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumā 1968./1969. mācību gadā, mācījos neklātienē. Izvēle apgūt šūšanas prasmes nebija netīša. Mana tante, kura dzīvoja ar mums kopā, arī bija šuvēja – viņa šuva uz pieprasījumu. Arī mēs ar māsu piedalījāmies šūšanas procesā - zīmējām modeļus, izvēlējāmies audumus. Laikam ejot, interese par šūšanu nebija zudusi, tāpēc uzsāku mācības tehnikumā. Strādājot šūšanas cehā Studentu ielā, es šuvu žaketēm kabatas. Man paveicās, ka ar mani kopā strādāja ļoti talantīga šuvēja Regīna Mikucka, vēlāk viņa strādāja par meistaru šūšanas fabrikā. Viņa bija ļoti gudra un taktiska, apmācīja daudzus darbiniekus dažādām operācijām. 1970. gadā šūšanas fabrika pārcēlās uz jaunuzcelto ēku un es sāku tur strādāt kā ražošanas apmācības instruktore.

Veronika Veličko, 2021. gada foto

Veronika Veličko labprāt dalās atmiņās par darbu šūšanas fabrikā: „Ar laiku mums izveidojās saliedēta un profesionāla komanda. Pirmkārt, katrs labi pārzināja ražošanu un ražošanas procesus. Katrs speciālists zināja, kā organizēt darbu ražošanas plūsmās, lai paaugstinātu darba efektivitāti, produkcijas kvalitāti un izpildītu plāna uzdevumus cehos, katrs vienmēr varēja aizvietot citu kolēģi, interesējās par jauninājumiem vieglās rūpniecības uzņēmumos. Fabrikas speciālisti bija atbildīgi, izlēmīgi, zinoši un vienmēr centās ieviest kaut ko jaunu ražošanas procesos un tehnoloģijās. Bieži braucām pieredzes apmaiņas braucienos uz citām šūšanas fabrikām.”  

Par saviem darba pienākumiem šūšanas fabrikā Veronika Veličko stāsta: „Strādājot par darba organizācijas un darba algas ekonomisti, es kopā ar vadību ieviesu zviedru darba algas apmaksas sistēmu gabaldarba strādniekiem. Tā atšķīrās ar to, ka samaksa bija ne par vienību, bet par gabaldarba strādnieku izstrādātajām minūtēm, saskaņā ar darba sadalījumu. Zviedrijas darba samaksas sistēma bija pavisam cita darba samaksas forma, tā eksistē arī līdz šai dienai, proti, katrai operācijai ir noteikts laiks. Viss sākās ar to, ka 1990. gados pārkārtojās galvenais šūšanas uzņēmums Rīgā – tur tika ieviesti datori un jauna sistēma. Datoru izmantošana mums paaugstināja darba algas aprēķinu kopumā, un tas bija ātrāks. Šuvējas un sagatavošanas-piegriešanas darbinieki uz rokām katru dienu saņēma lapiņu un redzēja, cik ir nopelnīts. Es aprēķināju šūšanas produkcijas cenu katram sortimentam (katram modelim), jo strādāju arī par produkcijas cenu ekonomisti. Svarīgi zināt savas produkcijas pašizmaksas! Strādāju ciešā saskarsmē ar tehnoloģēm, bet visu apstiprināja direktors. Gribu atcerēties tehnoloģes – sava darba profesionāles - Gaļina Alehno un Alla Karpenko, no jaunās paaudzes – Inga Caune...

Jāatzīst, ka pie mums nāca strādāt tie, kuriem bija pacietība, kas gribēja iemācīties šūt un kas mīlēja šo darbu. Daudzi no viņiem strādā arī šodien. Šis darbs patiesi prasa pacietību un ne katrs var izpildīt šūšanas normu. Cilvēks bez mīlestības pret šūšanu nevar kļūt par labu darbinieku. Toreiz fabrikā strādāja daudz atbraucēju no Baltkrievijas – labi, strādīgi darbinieki.”

Veronika Veličko atzīst: „Fabrikā strādāja manas ģimenes dinastija - es, mana māsa Valentīna - par šuvēju un mana meita Ilona - par datortīkla administratori.

Esmu laimīgs cilvēks, jo visu dzīvi strādāju vienā darba vietā. Mēs bijām pieradināti pie darba, mūs nebiedēja grūtības. Mums bija ieaudzināta cieņa pret vecākiem cilvēkiem, mīlestība pret darbu. Joprojām ir prieks satikt bijušos kolēģus, parunāties, pakavēties atmiņās...”

Ilona Cabule

sāka strādāt fabrikā 2003. gadā. „Es 1990. gados, studējot Latvijas Universitātē, izgāju praksi galvenajā šūšanas uzņēmumā - firmā „Latvija”, Rīgā. Vācu materiālus savam diplomdarbam „Strādnieku gabaldarba apmaksas uzskaites sistēmas automatizācija vieglās rūpniecības uzņēmumos”. 1995. gadā pabeidzu Latvijas Universitātes Ekonomiskās informātikas un automatizētas vadības sistēmas fakultāti, 2003. gadā Daugavpils Universitātē pabeidzu studijas maģistrantūrā un saņēmu dabas zinātņu maģistra grādu datorzinātnēs.”

Ilona Cabule par savām darba gaitām šūšanas firmā „NEMO” stāsta: „Kad es atnācu strādāt uz šūšanas firmu „NEMO”, tur jau bija datortehnika un programmatūra, strādāja atsevišķas datorprogrammas (piemēram, „Darba izpildes un plānošanas automatizācija”, „Tehnologu darba automatizācija”, „Alga”, „Modeļi”, „CMR drukāšanas datorprogramma” u.c.), bija pieslēgts internets, bet tikai dažiem datoriem. Es šūšanas uzņēmumā strādāju vairāk ar IT/IKT (informācijas tehnoloģijām/informācijas un komunikācijas tehnoloģijām). Es kā datortīklu administrators nodarbojos ar datoru sistēmu un tīklu uzturēšanu tehniskā kārtībā, bojājumu novēršanu, lietotāju problēmu risināšanu un šo procesu administrēšanu. Kā zināms, pat uzticami un labi kopti datori tehniski noveco, arī programmatūra morāli noveco. Atceros, ka 2003. gadā uzņēmumā 2 operatori strādāja pie datoriem ar operētājsistēmu „MS-DOS” (MS-DOS ir kompānijas Microsoft DOS implementācija, kas bija pirmā plaši lietotā operētājsistēma IBM PC saimes datoros. Tās pirmā versija tika izlaista 1981. gadā, un tai sekoja vairākas jaunas versijas, līdz Microsoft pārtrauca tās izstrādi 1995. gadā.). Šūšanas uzņēmuma vadītāji vienmēr domāja par uzņēmuma ražošanas attīstību un rūpējās par to, lai darbs būtu ar perspektīvu. Strādājot uzņēmumā par datortīkla administratoru, nācās arī ieviest jaunas sistēmas. 2003. gadā bija nopirkts serveris un grāmatvedības programmu komplekss „GrinS”, izveidots datortīkls (GRINS 4 – programmu komplekss grāmatvedības uzskaitei, kas paredzēts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas ļauj automatizēt ražošanas un finanšu procesus. Programmas komponenti tiek savlaicīgi atjaunināti un vienmēr atbilst Latvijas Republikas normām un likumiem). Sistēmas sastāvā 5 moduļi: „Noliktava”, „Alga”, „Pamatlīdzekļi”, „Finanses”, „Personāls”. Viss bija savienots vienā tīklā un automatizēts: sākot ar kadru nodaļu, grāmatvedību un beidzot ar noliktavām. Piemēram, noliktavas darbinieks, kurš ievadīja pavadzīmes un veidoja kontējumus, un grāmatveži, vienlaikus strādājot šajā sistēmā, uzreiz saņēma informāciju no noliktavām un varēja turpināt ievadīt kontējumus žurnālā. Tas ļāva efektīvāk strādāt grāmatvedībā. Šī sistēma fabrikā darbojas līdz pat šim brīdim. Uzņēmumu šobrīd vada Inga Zemdega-Grāpe.”

Ilona Cabule min: „Manas darbības laikā bija nopirkta jauna datortehnika ar jaunu programmatūru, servera licences (tika paplašināts datortīkls), tika izveidoti jauni datortīkli, mainīti interneta pakalpojumi, sadarbojoties ar SIA „TET”, ražošanas cehā tika ievilkts optiskais internets, pateicoties SIA „IVIKS”. Sadarbojoties ar „ACG-NYSTROM”, iegādājāmies un ieviesām uzņēmumā datorprogrammas nodrošinājumu „AccuMark PDS-GSM” (konstruktoru darbam) un „Accunest PE-SW” (izklājējas darbam), ar SIA „MIDIS” sadarbībā sākam ieviest jaunu sistēmu „ODOO” (Odoo - vienota biznesa vadības sistēma).”

 

Ilona Cabule, 2021. gada foto

Ilona Cabule ar lielu sirsnību atceras: „Izpilddirektore Ņina Kižlo vienmēr domāja par fabrikas attīstību un, ja bija kāda nepieciešamība, piemēram, nomainīt datoru, tad es griezos pie viņas. Viņa mani uzklausīja, pierakstīja, bet uzreiz nedeva apstiprinošu atbildi. Pagāja kāds laiks, kamēr radās iespēja iegādāties jaunus datorus. Vienmēr pilnveidojāmies – piemēram, ieviesām uzņēmumā jaunu datorprogrammu „Noliktava (Loģistika)”. Saprotams, uzņēmumā mēs nevarējām vienlaikus ieviest visus jaunievedumus. Vadījāmies pēc nepieciešamības un iespējām. Liela pateicība Ņinai Kižlo par apmācībām, ko organizēja un apmaksāja fabrika. Es braucu uz apmācībām Rīgā un 2007. gadā ieguvu starptautisko sertifikātu datortīklos. Arī kolēģi vienmēr man palīdzēja un atbalstīja.”

Ilona Cabule atceras šūšanas fabrikas vadītāju Igoru Menščikovu: „Viņš bija tāds stāstnieks un arī dzeju rakstīja, viņš bija cilvēks ar jauneklīgu dvēseli. Man patika ar viņu strādāt, viņš skaidri redzēja uzņēmuma attīstības perspektīvas, piemērām, vēl nebija „skype”, bet viņš uzdeva man jautājumu - kā varētu caur internetu komunicēt ar videokameru palīdzību? Viņš bija cilvēks, kas domāja uz priekšu un bija soli priekšā jauninājumiem.”

Atskatoties uz paveikto, Ilona Cabule atzīst: „Man ir ļoti pozitīvas atmiņas. Man paveicās strādāt ar Igoru Menščikovu, Ņinu Kižlo un Viktoru Moiseju. Vadītāji bija brīnišķīgi. Es no viņiem mācījos kā vadīt un organizēt, kā efektīvi strādāt. Viņi vienmēr mani atbalstīja kā jauno speciālistu. Mēs pakāpeniski ievadījām inovācijas darbā, piedalījāmies dažādās izstādēs, pieredzes apmaiņu braucienos, semināros. Kad 2020. gadā gāju prom no uzņēmuma, es saviem kolēģiem un vadītājiem teicu: „Tas nenozīmē, kas es aizgāju un manis nav. Jūs vienmēr varat pie manis vērsties, un es jums vienmēr palīdzēšu un atbalstīšu.”  

Krāslavas Vēstures un mākslas muzejs izsaka sirsnīgu paldies visiem teicējiem – Ņinai Kižlo, Marijai Voicehovičai, Veronikai Veličko un Ilonai Cabulei par laipno uzņemšanu, atsaucību un vērtīgajām atmiņām par šūšanas fabrikā nostrādāto laiku, kā arī liela pateicība par dāvinātajām fotogrāfijām.  

Paldies jums par profesionalitāti, pozitīvo attieksmi un ieguldījumu šūšanas uzņēmuma attīstībā. Novēlam visiem darbiniekiem labu veselību, izturību un lai vienmēr ir gandarījums par padarīto darbu!

Turpinājums sekos…

Baiba Mileika,
Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja vēstures speciāliste
Autores foto