Jura Rogas foto
Pievienots: 26.10.2021
Mūsdienu sabiedrībā valda pamatots viedoklis, ka labai izglītībai ir milzīga loma bērna nākotnē. Tālab loģiski, ka katrs vecāks vēlas savam bērnam to vislabāko skolotāju visā valstī, bet tajā pašā laikā skolotāja profesija nebūt nav pati populārākā, ko jaunieši vēlētos apgūt un palikt tajā strādāt ilgus gadus.
Kāda šodien ir skolotāja profesija - cik atbildīga, mīlēta, aizraujoša? Uz interviju aicināju Krāslavas Varavīksnes vidusskolas pedagoģi Margaritu Borodinu – Ignatoviču, kura pasniedz Latvijas un pasaules vēstures un politikas un tiesību skolotāja, aktīva skolas sabiedriskajā dzīvē un kuras audzināmā 12. klase nākamā gada pavasarī aizvērs aiz sevis vispārizglītojošās skolas durvis.
- Lūdzu, īsi iepazīstiniet ar sevi!
- Esmu dzimusi Krimas apgabala Kerčā. No turienes nāk mana mamma un vecmāmiņas, un bērnības jaukākās atmiņas saistās tieši ar dzimto vietu – kad bija tāda iespēja, ar prieku turp braucu. Mana mamma savulaik pabeidza Latvijas Universitāti, ieguva juristes izglītību un dabūja darbu Latvijā. Es mācījos Varavīksnes vidusskolā, pabeidzu Daugavpils Universitāti un praktiski atgriezos savā skolā jau kā pedagoģe. Manā ģimenē aug divi bērni: jaunākais dēls Pjotrs ir skolnieks, bet vecākais - Pāvels - ir Daugavpils Universitātes 2. kursa students, topošais vēstures skolotājs. Taisnību sakot, šodien es neesmu lielā sajūsmā par viņa izvēli, jo zinu, cik smags ir skolotāja darbs.
- Kāpēc tad jūs savu nākotni izvēlējāties saistīt tieši ar skolotājas profesiju? Varbūt dzīvē bija kāds īpašs notikums, kāds pamudinājums?
- Laikam vislielākā pateicība pienākas mammai. Es piedzimu padomju laikos, un bērnībā mamma regulāri lasīja priekšā patriotiskas grāmatas, patriotisku dzeju, kopā skatījāmies tā laika filmas. Kopš tiem gadiem mans mīļākais darbs ir A. Gaidara sarakstītais „Pasaka par kara noslēpumu, par Maļčišu-Kibaļčišu un viņa stingro vārdu”. Visi tie stāsti, grāmatas, filmas, piemēram, „Uz priekšu, gardemarīni!”, „Trīs musketieri”, „17 pavasara mirkļi”, „Napoleons un Žozefīne” mani ierāva citā pasaulē. Es vēl nemācēju rakstīt, bet man dzima neizsakāma vēlme uzrakstīt pārspriedumu vai eseju par šo filmu, lai gan tolaik es pat šos vārdus nezināju.
Paldies vecākiem, kuri iemācīja saprast, ka vēsturi pirmām kārtām veido ļoti drosmīgi cilvēki, no kuriem daudz atkarīgs mūsu nākotnē. Ja nebūtu viņu piemēra, arī mēs kaut ko citādāk darītu un uztvertu. Pat Svētajos rakstos rakstīts, ka ticība nāk no sludināšanas. Profesijas izvēlē man nebija nekā pēkšņa, tas bija ļoti mērķtiecīgs ceļš jau no pašas bērnības. Manu pārliecību nostiprināja filma „Garais starpbrīdis”, kuru noskatījos 6. vai 7. klasē un kuras galvenais varonis skolotājs Nestors Petrovičs cītīgi ņēmās ar savu 9. klasi – viņa darba rezultāts mani ļoti iedvesmoja. Jā, man bija vēl viens liels sapnis - teoloģijas studijas. Kad bija jāizvēlas, ko tieši studēt, Daugavpils Universitāte bija tuvāk dzīvesvietai, bet teologus mācīja tikai Rīgā. Tolaik nebija man iespējas studēt galvaspilsētā, izvēlējos skolotāja profesiju, turklāt tā šķita praktiskāka.
- Pastāstiet, par saviem priekšmetiem, kurus mācāt. Vai visi skolēni tos ar prieku apgūst, vai ir arī tādi, kuri domā, ka tieši šīs gudrības nekad dzīvē viņiem nevajadzēs un neliekas zinis par jūsu pūlēm iemācīt?
- Mūsdienu bērni un jaunieši ir ļoti racionāli domājoši cilvēki. Viņi spriež: ja šajā priekšmetā man nebūs eksāmena, tad kamdēļ man īpaši „svīst” un mācīties? Vēsture ir izvēles priekšmets un nav centralizēto eksāmenu (CE) sarakstā 12. klasei, jaunieši mērķtiecīgāk darbojas tur, kur būs jākārto CE. Man nav īpašas receptes, bet mana pārliecība ir, ka caur vārdiem cilvēks izstaro arī savu iekšējo būtību. Galvenais, lai mācību priekšmets tevi pašu uzrunātu, lai skolotājam ienākot klasē, bērni skatītos uz viņu, redzētu un justu, ka skolotājs ļoti ieinteresēts viņiem kaut ko pastāstīt un dot dzīvei.
Atgriežoties pie intervijas pirmā jautājuma, gribu papildināt, ka manā ceļā uz skolotāja profesiju nebija tikai stāsti un filmas, bet arī dzīvi cilvēki. Piemēram, mana klases audzinātāja 6.-9. klasē un vēstures skolotāja Valentīna Lavrentjeva, kuru klausījos ar milzīgu aizrautību, jo bija tik interesanti viss pasniegts. Es aizdomājos – mūsu katra mūžs patiesībā ļoti īss, bet skolotāja var pastāstīt par to, kas bija Senajā Grieķijā pirms tūkstoš gadu tā, it kā pati tai laikā dzīvojusi, viņa zina, kādas problēmas bija pirmajiem kristiešiem, kad izveidojās kristiešu kopiena utt. Es klausījos, un man auga apbrīnas sajūta, ka tāds pats cilvēks kā mēs to visu zina un patiesībā dzīvo nevis mums atvēlētos dzīves gadus, bet krietni ilgāku laiku, pateicoties vēstures zināšanām.
Nav kādas īpašas metodes, lai pārliecinātu mācīties. Bērni, jaunieši ļoti labi redz, vai skolotājs ienācis klasē, bezmaz lidojot, vai arī negribīgi, solīti pa solim, un apstājas klases vidū, sagumzies kā ar milzīgu nastu plecos, izmisuma pilns. Es cenšos būt godīga, ieinteresēt un dalīties ar to, kas manī ir iekšā. Ja man interesanti, tad cenšos to iedot skolēniem un viņiem būs interesanti. Jā, skolotājiem šodien ir grūtības mācīt - mums ir programma, ir standarts, un dažreiz ir tēmas, kas neiet kopā ar to, kas tev pašai tuvāk un patīk. Par šo lietu runā ne tikai vēstures skolotāji, bet arī citu priekšmetu pedagogi.
Kopumā skolēnu interese par vēsturi ir, bet daži skolēni varbūt vīlušies, varbūt pat netic tam, ko māca. Tie, kuri interesējas par šo priekšmetu, interesējas par to arī pie saviem vecākiem. Proti, ko tētim un mammai skolā mācīja, kā mācīja? Un tad man jautā, kāpēc pirms 30 gadiem skolotāji manai mammai sacīja pavisam ko citu, nekā šodien sakāt jūs? Bet tas nav slikti, ka bērni jautā, tas nozīmē, ka viņiem gribas izprast notikumus dziļāk, izdarīt savus secinājumus. Ikvienu saprātīgu cilvēku priecē, ka aug domājoša paaudze. Bieži savās stundās prasu, lai jaunieši uzraksta uz lapas, par ko viņi grib, lai ar viņiem pārrunāju, uz kādiem jautājumiem grib saņemt atbildes. Lasot šos jautājumus, es jūtu, kas viņiem ir prātos un sirdī.
- Ko varētu pastāstīt par otru priekšmetu?
- O, jā! Ja tu nenodarbosies ar politiku, tad politika nodarbosies ar tevi! Mana klase ir aktīvisti un līderi. Domāju, kāds no viņiem noteikti kļūs par politiķi. Protams, viss atkarīgs no rakstura, no apstākļiem un citām niansēm, bet es esmu pārliecināta par savējiem. Vēsture un politika ir savstarpēji saistītas lietas, bet mūsu izglītības sistēmā šie priekšmeti ir atdalīti.
- Jūs ar skolēniem esat darbojusies nozīmīgā projektā. Pastāstiet, kā veicās!
- Tā kā skolā nestrādāju ilgi, neesmu skolotāja, kurai daudz projektu, citi kolēģi var lepoties vairāk. Bet pirms pandēmijas un krīzes situācijas katru gadu bija piedāvājums uzrakstīt jauniešu projektu, kuru finansēja pašvaldība. Mēs iesaistījāmies, un tolaik ar savu 9. klasi uzrakstījām projektu „Stāsts vienā kadrā”. Pamatideja bija - vēsturi veido cilvēki, un man ļoti gribējās ielikt pareizas vērtības manos jauniešos un lai viņiem būtu saikne ar realitāti. Turklāt man patīk brīvprātīgais darbs. Devāmies uz Robežnieku pagasta pārvaldes Skuķu sociālās aprūpes centru. Protams, ļoti labi atbraukt uz pansionātu ar cepumiem un konfektēm, bet vajag arī kādu aktivitāti. Ļoti atbildīgi sagatavojāmies un braucām tieši 1. oktobrī – Starptautiskajā senioru dienā intervējām pansionāta iemītniekus, pasniedzām iepriekš sagatavotas dāvaniņas. Vecāka gada gājuma cilvēki labprāt dalījās atmiņās gan par bērnību, gan par jaunību, gan par skolas gadiem, gan par kara laiku, gan par visu citu galveno katra mūžā, ar savām pārdomām. Jaunieši bija ļoti saviļņoti, runājot ar senioriem, arī senioriem patika runāt ar padsmitgadīgajiem, un mums tapa filmiņa. Izveidojām, atbraucām ar to uz pansionātu, mums bija vēl viens pasākums, kurā apbalvojām labākos seniorus – filmas varoņus. Pirms tam mēs šo filmu noskatījāmies arī skolā un tad arī izdomājām, kā apbalvot šos cilvēkus, lai būtu svētki. Nevajag cilvēkus žēlot vai citādi kaut kā norādīt uz viņu ciešanām un sāpēm, bet jānes viņiem pozitīvas emocijas. Tā ir reāla dzīve, jo ikdienā esam egoisti, sēžam savos datoros, telefonos un neredzam neko apkārt. Bet kā var audzināt, ja neredzi medaļas otru pusi?
Mums izdevās, un gribējām turpinājumu. Bet pasauli pārņēma Covid-19 pandēmija. Pansionāta durvis diemžēl mums bija ciet neatkarīgi no tā, esam vakcinēti vai - ne. Es nezinu, kā var turpināt iesākto pansionātā, varbūt kāds, izlasot interviju, mums piespēlēs labu ideju. Bet jauniešiem sacīju, pag, mums ir skolotāji seniori – aktīvi, pozitīvi, kuriem milzīga pieredze, bet viņi vairs nestrādā skolā. Vajag intervēt viņus. Tā mums radās ideja „Stāsts vienā kadrā - skolotāji”. Pērn bija pirmais raidījums, arī šogad izdevās turpinājums.
- Ko mūsdienās skolotājam nozīmē audzināmā klase? Ir taču arī tādi pedagogi, kas labāk darīs vienalga ko, bet audzināmo klasi sev neņems… Cik un kāda ir atbildība? Ko tas prasa no skolotāja?
- Cik nu tas nopietni vai pa jokam, bet - ja pedagogam nav audzināmās klases, par skolotāju viņu nosaukt ir grūti. Audzināmā klase ir mans lepnums, man paveicās. Jā, man visu laiku par kaut ko sāp galva: neattaisnoti kavējumi, pusdienas, sekmīgs, nesekmīgs, slims un vēl un vēl kaut kas. Dzīve rit nemitīgā steigā, nemitīgā haosā, bet mani audzināmie ir šo neērtību vērti! Es nevaru pateikt, ka man jābūt vecāku lomā, bet ir jābūt…, esmu katra bērna aizstāve, un man ir 16 audzināmie! Es ar saviem divpadsmitajiem kopā jau piekto gadu, man paveicās, ka viņi ļoti atsaucīgi. Laikam enerģētika mums sakrita. Ko es varu pateikt tiem, kuri neņem audzināmo klasi. Skolotāji, es jūs ļoti labi saprotu, jo pašlaik arī es esmu satraukuma pilna, domājot par to, vai uzņemties audzināt jaunu klasi. Pieslīpēšanās moments ir ārkārtīgi sāpīgs. Taču pašlaik es varu pateikt - ja man ir kādas nesaprašanās ar vecākiem un skolēniem, tad tās ir sīkas un risināmas.
Varu pieņemt visu, kas nāks un notiks dzīvē, jo tā sastāv no posmiem. Ja šodien man ir audzināmā klase, varbūt pienāks posms, kad es kādu laiku nebūšu klases audzinātāja. Jo galvenais ir būt, nevis izlikties esam.
- Līdzīgi kā jebkurā citā profesijā ikviens, kurš nav pedagogs, simtprocentīgi zina, kādam jābūt skolotājam. Kādam, jūsuprāt, jābūt īstam skolotājam?
- Visu mēs vērtējam salīdzinājumā ar kaut ko, ar kaut kādu atskaites punktu. Ar pedagogu Antonu Makarenko salīdzināt? Es esmu ļoti tālu no šī izglītības korifeja, bet es uzskatu, ka labs skolotājs ir vienkārši dzīvs cilvēks ar saviem plusiem un mīnusiem, kā katrs no mums. Nav iespējams sasniegt neaptveramu pilnību, galvenais ir jābūt īstam, patiesam, atklātam pret dzīvi, pasauli, cilvēkiem, bērniem, kas ir tavā priekšā. Ne zināšanu kopums ir svarīgs, vienkārši vajag būt iekšā kopā ar skolēniem to apguves procesā, nevis stāvēt kaut kur no malas kā vērotājam, vēl sliktāk – no augšas uz visu noraudzīties. Ja savā profesijā esi ar sirdi un dvēseli, tad tu varēsi kaut ko dot skolēniem, bet pieņem šīs zināšanas vai ne - tā ir viņu brīva izvēle. Un mums vajag pieņemt šo izvēli, nevajag neko uzspiest ar varu. To viegli pateikt, bet nav tik vienkārši izdarīt. Vietā teiciens - mūžu dzīvo, mūžu mācies! Varbūt uz to, ko es jums pateicu šodien, rīt raudzīšos citādāk un domāšu, ka pateicu nepareizi un svarīgāka ir cita patiesība. Mūžu dzīvo, mūžu mācies!
- Skolotāju profesija nav visprestižāko skaitā. Kā motivēt jauniešus darbam skolā?
- Jā, Latvijā ir skolotāju krīze. Bet es nevienu nepierunāšu un neaicināšu apgūt skolotāja arodu. Sacīšu tā: ja neesi gatavs strādāt ļoti daudzas stundas arī sestdienās un svētdienās, ja neesi gatavs būt tolerants, pacietīgs, daudzas lietas pieciest un uz daudz ko aizvērt acis, tad neej strādāt skolā, nebojā sevi, netērē laiku. Šodien skolotājs ir starp vecāku, skolēnu un administrācijas dzirnakmeņiem – katrai pusei savas intereses un prasības.
Es arī jau vairākas reizes esmu domājusi, ka vajag kaut ko manīt dzīvē. Bet man ir ļoti labs kolektīvs, pieredzējuši kolēģi, kuriem liels paldies par atbalstu. Man ir atbildība pret skolēniem, kuriem nevaru vienkārši tā pateikt: „Man skolā kaut kas nepatīk, jūs te palieciet un kā gribat!” Jā, daudziem pēc šiem vārdiem būs vienalga. Bet ir taču pašas sirdsapziņa, man būtu dziļi iekšēji pārmetumi, un man būtu grūti ar to visu sadzīvot.
Šodien strādāt izglītības sistēmā nozīmē atrasties frontes līnijā - mums reāli ir ļoti, ļoti smagi. Es redzu, cik smagi maniem kolēģiem, bet viņi ir mani domubiedri, un es saprotu, ka mums vajag turēties kopā. Ne tāpēc kopā, ka mūs reizēm nepamana, nepasniedz apbalvojumu vai nepasaka cildenus vārdus, bet tāpēc, ka šodienas apstākļi izveidojušies ļoti sarežģīti. Ir Covid-19 pandēmija, ir jauni standarti, ir jaunas programmas, ne visiem ir mācību līdzekļi, ar grāmatām tāda pati problēma, un stundai jāgatavojas ilgu laiku. Gribas pateikt, lai viss deg zilām liesmām, iešu prom. Bet - nē, mums jāturas kopā! Iedomājieties, ka ir karš un ir karavīri. Tu saproti, ka vari krist kaujā, bet kā aizbēgt no frontes līnijas? Karavīrs izvēlas krist kaujā, nevis kaunpilnu bēgšanu. Es laikam domāju šādi. Un manā audzināmajā klasē ir vairāki skolēni, kas grib saistīt savu dzīvi ar pedagoga darbu. Es viņiem saku: „Ja jūti aicinājumu un ļoti mīli savu darbu, priecājies, par to, ko dari, tad viss izdosies!”
- Piekritīsiet, dzīve nav tikai darbs, pat ja tas ir aicinājums. Katram piemīt kāda aizraušanās, vaļasprieks…
- Ja man būtu vairāk laika, proti, nebūtu skolotāja, labprāt vārītu boršču pēc vecāsmātes receptes un pilnveidotu savas prasmes kulinārijā. Laikam līdz šim vaļaspriekam tikšu, būdama pensijā. Pašlaik esmu 2. kursa studente, mācos Lutera Akadēmijā, kas ir Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas dibināta un Latvijas valsts akreditēta augstskola. Programma, kuru apgūstu - teoloģija un kalpošana. Šis sapnis ir no agras jaunības laikiem, kad nācās izdarīt izvēli starp teoloģiju un pedagoģiju. Nodarbības notiek trīs reizes nedēļā, esam 22 studenti no dažādām pilsētām un pat valstīm. Studijās valda kolosāla atmosfēra!
- Paldies par interviju! Lai veicas darbā un studijās!
Juris Roga,
autora foto
Novembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 | 03 | ||||
04 |
05 |
06 | 07 |
08 |
09 | 10 |
11 |
12 | 13 |
14 | 15 |
16 | 17 |
18 | 19 |
20 |
21 |
22 |
23 | 24 |
25 |
26 |
27 | 28 | 29 | 30 |