Lai veicas!

Pievienots: 04.10.2023

Pagājušas nedēļas nogalē Krāslavas novada Kalniešos mājražotāja Ludmila Peculeviča un Krāslavas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks svinīgi pārgrieza tradicionālo sarkano lentīti, atklājot jaunuzbūvēto cieto sieru darītavu, kuru uzbūvēja par ģimenes līdzekļiem. Savukārt nepieciešamās iekārtas iegādājās, piesakoties uz atbalstu mazajiem lauksaimniekiem. Šim mērķim Lauku atbalsta dienesta piešķirtais kopējais finansējums – 15000 eiro.

Viesus – novada pašvaldības amatpersonas, speciālistus, uzņēmējus un lauksaimniekus – Ludmila sagaidīja kopā ar vīru Rihardu, turpat mājās pagalmā viņa pastāstīja, kā kļuvusi par cietā siera ražotāju.

„Tas, kas šodien notiek, man šķiet kā brīnums vai burvestība,” stāsta Ludmila. „Sāku analizēt, kāpēc man iedegās zaļā gaisma, laikam viss sākās pirms 33 gadiem. Visupirms pateicoties mīlestībai pret vīru, pēc tam, kad vīrs mani atveda šurp, pret šo vietu, kuru iemīlēju uzreiz. Atbraucām jūnijā, vietējie svinēja Līgo, skanēja dziesmas, mūzika, alus lija straumēm, un visur bija dažādi sieri. Man patika šeit viss – vieta, daba, cilvēki un sagribējās palikt. Biju gatava šurp pārcelties, pat uz māju bez ērtībām. Man patika lauksaimniecība, lai gan pati esmu pilsētniece, bet atbraucu un uzreiz gribējās iet kūtī, slaukt govis. Tajā sajutu neizstāstāmu brīvību, lai gan man pirms tam viss bija pat ļoti labi – strādāju Baltijas dzelzceļā, un priekšnieks man bija brīnišķīgs.”

Ludmila ir dzimusi Viļņā (Lietuva). Savulaik ģimene pārcēlās uz Rīgu, jo viņas dzimtai bija Latvijas saknes. Ar savu nākamo vīru Rihardu Ludmila iepazinās darbā, bet Rīgā jaunajiem nebija kopīgas dzīvesvietas un viņi pārcēlās uz Riharda dzimtajiem Kalniešiem. Gāja laiks, piedzima bērni, lauku dzīvesveids arvien stiprāk ievilka savās skavās. Laiks rit strauji, gribējās kaut ko vairāk par vienkāršu darbu.

„Vienu dienu sēdēju ezera krastā un prātoju, cik labi būtu pasākt kaut ko tādu, kas spētu aizraut, nodarbināt visas domas, likt galvai reibt!” turpina Ludmila. „Nedomāju par naudu un biznesu, kas nav mans - kopumā esmu kautrīgs cilvēks. Tobrīd ezera krastā pat prātā neienāca, ka pievērsīšos cietā siera ražošanai. Jā, kaut kāda pieredze bija, vārīju Jāņu sieru ar dažādām piedevām, un ne slikti sanāca. Burtiski mēnesi pēc šīm pārdomām interneta resursos pamanīju video rullīti, kā parastā kastrolī vāra īstu cieto sieru, kāds ir veikalā. Redzētais tā aizrāva, ka sāku mēģināt kaut ko darīt. Mani ļoti atbalstīja visa ģimene - vīrs, dēls, meita. Bet piens, izrādās, ir sarežģīts produkts, patiesībā - īsta mikrobioloģija. Vēlāk arī pievērsos mikrobioloģijai, jo siers sākumā nesanāca, un sapratu, kas tas ir cieši saistītas lietas.

Pierakstījos kursos attālināti, mani mācīja siera darinātājs, sūtīja mācību materiālus, ja kas nesanāca, viņš atstāja mani, tā teikt, pēc stundām – skaidroja kļūdas. Bet man nezuda iedvesma pat tad, kad nekas nesanāca.”

Maģiskais siera vārīšanas process Ludmilu aizrāva ne pa jokam. Viņa nopirka speciālu ledusskapi, visu citu nepieciešamo aprīkojumu, fermentus un ieraugu. Vienu dienu, slaucot govis, iedomājās, būtu labi aizbraukt pēc pieredzes pie citiem sieru darinātājiem. Un pēc pāris dienām viņai piezvanīja ar piedāvājumu aizbraukt uz kazu fermu Madonas pusē - tā bija pirmā vieta Latvijā, kur Ludmila redzēja, kā saimnieki vāra cieto sieru. Tas bija ikdienišķs pieredzes apmaiņas brauciens un vienlaikus spilgts piemērs tam, cik nozīmīgu pienesumu var gūt no šāda brauciena, ja tajā dodas konkrēta mērķa vadīts nevis vienkārši ekskursijā.

Ludmila: „Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Krāslavas biroja konsultante Terēza Brazeviča ieraudzīja manas degošās acis un lika tūlīt pat autobusā visiem pastāstīt, kā darinu halumi sieru. Tas ir siers cepšanai, un es tikai nesen biju iesākusi to ražot. Tā izrādījās mana pirmā publiskā lekcija. Savukārt, kad novada pašvaldība man pasniedza diplomu kā siera darinātājai, tas man bija ļoti nozīmīgs panākums - sajutu milzīgu uzticību un sapratu, ka tas ir liels avanss.”

Ludmilai burtiski pieauga spārni. Piedāvājums startēt projektā arī nāca negaidīts, un vēl lielāks pārsteigums bija, kad to atbalstīja – pirmajā brīdī nezināja priecāties vai raudāt, jo saprata, ka vienlaikus ar piešķirto finansējumu iekārtām nāk liela atbildība.

Šodien jaunajā siera darītavā pie jaunajām iekārtām Ludmila starodama un ar prieku stāsta tehnoloģisko procesu un dalās vai visos cietā siera noslēpumos. Sieram izmantots tikai pašas saimniecībā slaukts piens, vasarā tie ir kādi 60-70 litri piena dienā. No 80 litriem piena sanāk divi siera rituļi pa četri kilogrami. Jo ilgāk siers nogatavojas, jo vairāk svara zaudē – aptuveni 30%. Sieru glabā speciāli tam paredzētā ledusskapī, īstajā temperatūrā un mitrumā, kas ļoti svarīgi. Siera apvalks palīdz sieram nogatavoties, šis gan nav ēdamais apvalks, Latvijā tādu neizdevās dabūt.

Kvalitātei svarīgs pH līmenis, tālab Ludmila jau pēc pirmās nopelnītās naudas Līgo tirdziņā iegādājās šo aparātu. pH līmenis svarīgs visā siera pagatavošanas procesā, no piena līdz pat pārdošanas brīdim.

Ludmila: „Es veicu visu mērījumu pierakstus, pēc pusgada sieru nogaršoju, ja sajūtu, ka tas nav izdevies, skatos pierakstos un meklēju savu kļūdu. Siera ražošanas specifika ir tāda, ka kļūdu nevar saprast uzreiz, tikai pēc ilga laika. Tāpēc process ir aizraujošs. Mana mīļāka filma ir par siera vārīšanu Alpos. Īsti sierdari sieru netur apvalkā, viņi to ik dienu apmazgā, tādēļ izveidojas dabīgs apvalka slānis, kas palīdz sieram nogatavoties.

Atskatoties divus gadus pagātnē, varu apgalvot, ka pati lielākā un svarīgākā vērtība ir cilvēki, kas bija man līdzās, kas atbalstīja, kas kaut vai vienkārši sacīja: „Lai veicas!””

Juris Roga
Autora foto
Fotogalerija