otrdiena, 31. decembris, 2024Vārda diena: Kalvis, Silvestrs, Silvis
crest1 crest2

Aivars Andžāns: „Jāstrādā dzimtenē!”

Pievienots: 15.09.2015

Par Profesionālās izglītības kompetences centra Rīgas Valsts tehnikuma Krāslavas teritoriālās struktūrvienības vadītāju ar 1. septembri ir iecelts Aivars Andžāns, kurš šajā amatā nomainīja pensionējušos pedagogu Arkādiju Petaško.

Jaunieceltais vadītājs ir dzimis Krāslavā, šeit arī ritēja Aivara bērnība un skolas gadi. Pamatskolas izglītību viņš ieguva Krāslavas 1. vidusskolā, mācības turpināja Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā, kur ieguva profesionālo izglītību - mākslinieks-meistars kokapstrādē. Atgriezās dzimtajā pusē, strādāja Krāslavas ģimnāzijā par galdnieku, bet no 2000. gada sāka pedagoga karjeru – strādāja par mājturības skolotāju Sauleskalna un Krāslavas pamatskolā. Uzsāka studijas neklātienē Daugavpils Universitātē Mūzikas un mākslu fakultātē, izmācījās par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju. Turpināja studēt vēl un Izglītības un vadības fakultātē ieguva mājturības skolotāja specialitāti. Studijas savienoja ar darbu Krāslavas vakarskolā, kur pasniedza zīmēšanu un rasēšanu. Pēc tam pievērsās uzņēmējdarbībai kokapstrādē, reģistrējās kā individuālais komersants un izgatavoja mēbeles. Rīgas Valsts tehnikumā par profesionālo priekšmetu skolotāju sāka strādāt 2007. gadā un šogad rudenī kļuva par filiāles vadītāju, taču nelielā apjomā turpinās arī skolotāja darbu.

Aivars apgalvo, ka kokapstrāde viņam tuva kopš bērnības un skolas gadiem: „Krāslavietis Jevgeņijs Iļjiņecs ir viens no pirmajiem cilvēkiem, kurš mani pamudināja izvēlēties šo specialitāti. Pēc astotās klases vasarā es strādāju pie viņa par palīgstrādnieku un palīdzēju veidot parku pie poliklīnikas. Tas darbs mani ļoti iedvesmoja. Mākslas skolā man iemācīja darināt ikdienā lietojamus priekšmetus tā, lai tie būtu estētiski, ar nelielu mākslas piesitienu. Citiem vārdiem - var jau ēst arī no konservu kārbas, bet baudāmāk ir ēst no skaista šķīvja.”

Aivars sevi uzskata par tehnisku cilvēku. Lai arī savulaik neaizgāja tēva pēdās, kurš visu darba mūžu bija kalējs „Lauktehnikā”, viņš neslēpj, ka pašam palaikam iezogas interese par darbu ar metāla izstrādājumiem un metālapstrādi kā tādu. Laiku pa laikam padarbojas šajā lauciņā, bet šīs aktivitātes tā arī palikušas hobija līmenī. Ir vēl daži hobiji, piemēram, putnu medības, kur nepieciešama asa redze, ātra reakcija un precizitāte. Vēl viens - ceļošana, kas gan vairāk sanāk darba vajadzībās. Vēl Aivaram patīk mežs, vasarā viņš ogo, rudenī labprāt sēņo. Turklāt to var darīt kopā ar ģimeni, kas ir divtik liels prieks. Ģimenei ir savas tradīcijas, piemēram, kopīgi ar citu sadraudzējušos ģimeni kopā svin Jāņus un Līgo svētkus. Aivara sieva Ligita strādā pirmskolas izglītības iestādē par pirmskolas skolotāju. Kopā audzina divus bērnus: dēls Normunds mācās 4. klasē, meita Anete – 9. klasē.

Savu mēbeļu izgatavošanas biznesu Aivars šobrīd ir piebremzējis, jo sapratis, ka visam laika nepietiek un jāaizdara izvēle. Viņaprāt, nevar kvalitatīvi paveikt divus darbus reizē, vajag specializēties. Viņš liek akcentu uz pedagoga darbu.

- Jums nekad neiezagās doma doties peļņā uz ārzemēm, kā to dara tūkstoši no Latvijas?

- Pirms pāris gadiem es divus mēnešus savā atvaļinājumā nostrādāju Norvēģijā. Braucu trīs iemeslu dēļ: bija ļoti liela interese salīdzināt stāstus par dzīvi ārzemēs ar realitāti, bija vēlme paskatīties pasauli un pamācīties valodu. Sazināšanās valoda tur ir angļu, bet tā kā 18 cilvēku brigādē bijām tikai divi latvieši, pārējie – lietuvieši, nedaudz iemācījos runāt lietuviski. Strādāju celtniecībā, skrūvēju reģipsi pie sienām iekštelpās, nekādas saistības ar mākslu vai ko tamlīdzīgu. Darbs vienveidīgs, katra nākamā diena tāda pati kā iepriekšējā. Strādājot šeit skolā, katra diena nes kaut ko jaunu, tu esi pastāvīgā kustībā, darbs ar bērniem prasa fleksibilitāti. Uzdevumi kopēji, bet situācijas var būt dažādas. Es nezinu, vai gribētu visu dzīvi strādāt par palīgstrādnieku kaut kur. Droši vien, ka nē, neesmu gatavs dzīvot tādu dzīvi. Tur man viss svešs, šeit man ir sava māja, sava darbnīca, savi lauki, pieder zemes gabaliņš laukos, var iestādīt kādus kartupeļus, ir meža gabaliņš. Tur viss svešs, var nopelnīt naudu, bet pats tur esi nekas. Nekad nesaki nekad, bet es piederu pie tiem, kuri uzskata, ka darbs jāmeklē dzimtenē.

- Sabiedrībā spēcīgs ir stereotips - prestižāka augstākā izglītība nevis profesionālā…

- Pēdējā laikā man ir sanācis pabraukt pa ārzemēm. Izbrīnīja Vācijas modelis - profesionālā izglītība par naudu, augstākā - par velti. Izredzes iestāties augstskolā pēc vidusskolas ir mazākas nekā pēc profesionālas skolas. Vācijas kanclers piecēlās un pateica, ka viņam ir profesionālā izglītība un viņš ar to lepojos. Mūsu sabiedrība līdz kaut kam tādam laikam vēl nav izaugusi.

Tomēr pamazām maināmies. Pirms dažām dienām runāju ar viena audzēkņa mammu, kas ļoti priecājās par savu dēlu. Savulaik viņas bērns ar labu balli pabeidza pamatskolu un iestājas mūsu skolā. Mācījās četrus gadus, ieguva koka izstrādājumu tehniķa profesiju, bet negāja strādāt šajā profesijā. Viņš izvēlējās turpināt izglītoties Robežsardzes skolā, un šodien jau strādā un pelna naudu. Viņa vienaudži, kuri izvēlējās vidusskolu, vēl arvien studē kādā kursā augstskolā, bet šim puikam jau ir specialitāte un darbavieta, par ko mamma tikai priecājas.

Gribu pateikt, ka katra izglītība mūsdienās ir vērtība, vienalga, augstāka vai profesionālā. Tālab arī mūsu skola cenšas strādāt uz izaugsmi - ir atvērtas divas jaunas specialitātes: auto virsbūves remontatslēdznieki un tērpu stila speciālists. Kā zināms, automehāniķus gatavo daudzas Latvijas profesionālās izglītības iestādes. Mēs gribējām atrast savu nišu ar kaut ko citādu. Presē bieži publicē sludinājumus, ka autoservisos meklē auto virsbūves remontatslēdzniekus. Sapratām, ka niša ir tukša. Ņemot darbā skolotāju, kurš varētu mācīt auto virsbūves remontatslēdzniekus, atklājās, ka sertificētu speciālistu šajā jomā Latvijā nav. Atradām apmācības iespējas Igaunijā. Braucām speciāli uz Igauniju un skatījāmies, kas un kā tur notiek un bijām ļoti pārsteigti. Bagātie zviedri savas mašīnas restaurē pie viņiem, jo tādi speciālisti ārzemēs ir labi apmaksāti, tātad pakalpojums ļoti dārgs. Pie igauņiem ir lētāk, bet ne mazāk kvalitatīvi. Latvijā auto virsbūves remontatslēdzniekus līdz šim nesagatavoja neviena skola, mēs esam pirmie un vienīgie.

Otra jaunā profesija - tērpu stila speciālists - būtībā ir šuvējas, kas šuj apģērbu, tikai mēs gribam ievirzīt viņus mazliet citā gultnē, proti, iemācīt arī auto salonu tapsēšanas darbus un tamlīdzīgas ekskluzīvas lietas saistībā ar šūšanu. Ja tas mums aizies kā plānots, būs ļoti perspektīva profesija. Šis ir pirmais gads, sadarbojamies ar SIA „NEMO”, un daļa nodarbību tiks organizēta šajā uzņēmumā. Ierosmi gatavot tērpu stila speciālistus mums deva tieši šis uzņēmums, kas grib sagatavot sev jaunus kadrus. Protams, ļoti ceram, ka kāda no tām jaunietēm, kura iegūs jauno profesiju, uzsāks kaut kādu savu biznesu, jo tehnikumā jaunieši iegūst arī vidusskolas izglītību, līdz ar to apgūst tādus priekšmetus, kā stila vēsture, tērpu modelēšana, komerczinības un citus, kas palīdz orientēties modes lietās un iemāca modelēt apģērbu, uztaisīt piegrieztni, dod zināšanas par līgumu slēgšanu, prasmi orientēties tirgus sfērā.

- Kādu jūs gribētu redzēt paša vadīto filiāli pēc gadiem pieciem, desmit?

- Izmantojot izdevību, gribu pateikt paldies diviem cilvēkiem, kurus ļoti cienu. Pirmais ir Krāslavas pamatskolas bijušais direktors Staņislavs Leikučs, kurš manā skatījumā ir viens no lieliem cilvēkiem pilsētā un kurš man imponē ar precizitāti un pedantismu. Otrs ir Arkādijs Petaško, kurš ieveda mani šajā amatā un palīdzēja apgūt daudzas nezināmas lietas. Viņš ne tikai iededza dzirksti un iedvesa interesi par profesionālo izglītību kā tādu, bet palīdzēja saprast visas nianses, kas saistītas ar darbu tehnikumā. Mans primārais mērķis ir turpināt viņa iesākto, saglabāt un attīstīt izveidoto materiāli tehnisko bāzi, kas ir nopietna. Protams, man ir nākotnes redzējums un idejas, bet galvenais neko neizdarīt sliktāk, nepārsteigties.

Ja ļaus topošā materiāli tehniskā bāze automašīnām, gribas realizēt pieaugušo izglītību. Labprāt izveidotu sadarbību ar uzņēmējiem, kuri gribētu paaugstināt savu darbinieku kvalifikāciju. Servisos strādā daudz pavisam ne sliktu speciālistu, kuriem nav nekādas izglītības, bet, laikam ritot, arvien biežāk pieprasa, lai tev būtu zināšanas apliecinošs sertifikāts. Ārzemēs jau sen nevari strādāt bez sertifikāta. Mēs varētu dot iespēju papildināt savas zināšanas, kā arī gūt apstiprinājumu tām zināšanām, kas jau uzkrātas ar pieredzi. Ērti arī tas, ka uzņēmuma darbiniekam nekur tālu nebūtu jābrauc, apmācība noritētu mūsu pilsētā.

Viena no mūsu turpmāko gadu vīzijām ir atrast sadarbības partnerus ārzemēs un atvest apmaiņas studentus, proti, viņu audzēkņi brauktu pie mums, mūsējie – pie viņiem. Tā ir viena no nākotnes vīzijām, ko gribam īstenot. Starp citu, pērn divi mūsu puiši brauca praksē uz Holandi.

- Kādas bija viņu atziņas, atgriežoties mājās?

- Dzīvē nav viss tik rožaina, kā stāsta citi - strādāt ir smagi. Jāceļas sešos no rīta, stunda jābrauc uz darbu, septiņos jāsāk strādāt, nevis jāatnāk uz darbu, bet jāsāk strādāt un sešos viss beidzas. Apsēsties darba laikā nedrīksti, tev uzreiz aizrāda. Jābūt pašdisciplīnai, lai izturētu. Daudzi vienaudži nemaz neapzinās, kā tas ir, kad tev katru dienu jānodod lapa, uz kuras uzrakstīts, ko tu šodien darīji. Kad saviem studentiem prakses laikā palūdzām izdarīt to pašu, sākās panika. Bija jāraksta, ka atnācu un no plkst. 8.15 līdz plkst. 8.20 pārģērbos, tad sāku strādāt. Bet plkst. 8.00 jau būtu jāstrādā! To viņi vēl nesaprot, bet ar laiku tas nāks. Svarīgi, ka mēs pašdisciplīnu iemācām šeit, nevis tā jāmāca darbavietā.

- Kāds, jūsuprāt, ir labs audzēknis?

- Tas kurš vajadzības gadījumā spēj sagrupēties, savākties un strādāt. Pirms sesijas noliek malā draugus un draudzenes, visus labos un sliktos ieradumus un izdara to, ko vajag. Cilvēks, uz kuru var paļauties, pat, ja viņš ne vienmēr ir tas labākais, pat var pateikt pretī kaut ko skarbāku. Bet tu zini, ja piezvanīsi, viņš atnāks un izdarīs to, kas jāizdara, to, ko viņam palūdzi. Mēs daudz braucam pa izstādēm, semināriem un ne vienmēr tas ir darbalaikā, gadās arī sestdienās un svētdienās. Prieks, ka mums ir audzēkņi, uz kuriem varu paļauties.

- Vai skolu pabeidz visi, kuri iestājas?

- Mūsu filiālē četros kursos kopā ir 60 audzēkņi. Ir bijušas sarunas ar dažiem vecākiem, kuri uz mums apvainojas, ka, beidzot skolu, bērnam neiedeva diplomu. Mēs nedodam diplomus – tie ir jānopelna: jānokārto eksāmeni, jāparāda savas iemaņas. Dažreiz jaunieši rīkojas neizskaidrojami. Piemēram, pērn kāds jaunietis, kuram gala eksāmens jākārto 25. jūnijā, aizlidoja uz Londonu 19. maijā. Atnāca pie mums dienu iepriekš un paziņoja: „Nemācīšos, braukšu strādāt. Mani tur gaida!” Iedomājieties, viņu, ar 9. klašu izglītību, gaida Anglijā! Mēģinājām atrunāt, nelīdzēja. Aptuveni pēc mēneša viņu jau redzēju Krāslavā bez darba. Četrus gadus nomācījās, bet nespēja koncentrēties pēdējos pāris mēnešus, lai pabeigtu skolu. Visas iespējas bija, diplomdarbs praktiski arī bija nobeiguma fāzē. Ceturtajā kursā eksāmeni ir sarežģīti, bet nav tā, ka tos nevar nokārtot. Pamatā jauniešiem pietrūkst motivācijas, pašdisciplīnas. Ir tādi, kuri nāk kārtot eksāmenus pēc kāda laika. Piemēram, kāds cits jaunietis izkrita eksāmenos pirms dažiem gadiem, bet šogad atnāca un nokārtoja. Saprata, ka vajag izglītības dokumentu. Kad viņš to saņēma, arī darbu uzreiz dabūja.  

Daļai jauniešu sapratne par to, ka izglītība nepieciešama, bieži vien nāk nedaudz par vēlu, kad jau izveidota ģimene, ir laika trūkums un jārisina citas problēmas. Mēs brīdinām, ja pametīsiet izglītošanos pusratā, tad paliksiet ar 9. klašu izglītību. Kas šodien ir 9. klases? Darba devējs pat par šoferi nepaņems ar deviņu klašu izglītību!

- Vai jūsu audzēkņi pēc skolas beigšanas spēj iekļauties darba tirgū? 

- Mūsu audzēkņiem ir tehniskās zināšanas, ir ielikti stipri pamati, uz kuriem var veidot savu nākotnes izaugsmi. Mācību laikā viņus nodrošinām ar ļoti labu praksi: jaunieši izgatavo mēbeles un aprīkojumu gan bāzes skolai Rīgā, gan pilsētas vajadzībām. Piemēram, divu gadu laikā tehnikuma centrālās ēkas vajadzībām Rīgā ir izgatavotas 40 durvis. Tas dod iespēju audzēknim strādāt pie visiem darbgaldiem. Ja aiziet uz praksi lielā uzņēmumā, tad ir apmēram tā: pirmajā gadā špaktelē, otrajā - pārkrauj dēļus un trešajā viņam ļauj pastāvēt pie vienas darbmašīnas. Pie mums viņi iegūst praktisko zināšanu bāzi pie katras darbmašīnas. Tie, kuri gribēja strādāt pēc tehnikuma, darbu ir atraduši.

- Cik bieži meitenes izvēlas vīrišķu profesiju un otrādi?

- Šāds dalījums īsti neiederas mūsdienās. Šogad apmeklēju lielāko kokapstrādes izstādi Eiropā, kas norisinās Hannoverē (Vācija). Publikas izklaidēšanai viens no konkursiem bija koku ciršana. Iedod pamatīgu cirvi, ir divus metrus augsts koka klucis, kuram virsu uzlikts viens 30 centimetru klucis. Cilvēks pieskrien, iecērt padziļinājumu, ieliek tur dēli, uzkāpj uz tā, iecērt vēl vienu padziļinājumu un ieliek otru dēli, pārkāp uz tā un, stāvot divu metru augstumā, ar cirvi sacērt uz pusēm 30 cm koka kluci. Slaidas sievietes šajā konkursā uzvarēja, „ielika” puišiem kā nemetas. Biju šokēts. Nākamais konkurss - ar baļķu iekrāvēju „Fiskar” vajadzēja salikt figūras no koka klučiem. Pie stūres sieviete un darbu paveic nevainojami! Es pasmējos, ka nākamais konkurss būs nagu vīlēšana un tur puiši parādīs klasi. Joks, bet šodien tehnoloģijas un iemaņas ir gājušas tik tālu uz priekšu, ka kokapstrāde vairs nav tikai vīriešu profesija. Datorizēto darbmašīnu ieviešana kokapstrādē ļauj veiksmīgi strādāt šajā profesijā arī sievietēm. Protams, vienā specialitātē dominē vīrieši, citā vairāk sieviešu. Ir labi šuvēji vīrieši, ir labi pavāri vīrieši, tāpat kā ir labas speciālistes sievietes kokapstrādes tehnoloģijā.

Pie mums šobrīd kokapstrādes tehnoloģiju apgūst divas jaunietes, starp citu, būtu vērts par viņām uzrakstīt. Gribu arī pateikt lielu paldies visiem sadarbības partneriem, tostarp Krāslavas novada pašvaldībai, kura atbalsta tehnikuma filiāli Krāslavā.

- Paldies par interviju!

Juris Roga

Autora foto


Jauna aptauja

Decembris - 2024
P O T C P S S
  01
02
03
04
05
06
07 08
09
10
11
12
13
14 15
16
17
18
19
20
21 22
23 24 25 26
27
28
29
30  

Dienas foto

  • Anatola Kauškaļa foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
webbuilding.lv mājas lapu izstrāde