„Lai laicīgais mūs neuzvarētu un Dievs paliktu pirmajā vietā...”

Pievienots: 28.01.2016

29. janvārī aprit tieši 10 gadi, kopš Krāslavas Svētā Ludvika Romas katoļu draudzē kalpo prāvests Eduards Voroņeckis. Priesteris darbu draudzē uzsāka laikā, kad pilnā sparā ritēja baznīcas altārgleznas un altārfreskas restaurācija un bija jāiesaistās restaurācijas un finansējuma piesaistes organizēšanā.
Priesteris E.Voroņeckis ir aktīvs kultūras dzīves organizētājs baznīcā: te regulāri notiek garīgās mūzikas koncerti ar Latvijas, Polijas, Lietuvas kolektīvu piedalīšanos. Pateicoties veiksmīgajai sadarbībai ar Lietuvas vēstniecību, baznīcā tiek rīkotas izstādes un dažādi kultūras pasākumi.
Tā ir tikai viena neliela daļa no ikdienas, bet galvenais priestera uzdevums un misija tomēr ir svētdarīt, ganīt un mācīt – svētdarīt – dalīt Svētos Sakramentus, ganīt – vest tev uzticēto tautu pie Dieva, un mācīt – sludināt ticības patiesības, ko prāvests arī veiksmīgi pilda.

- Par priesteri jūs kļuvāt, būdams cilvēks ar pieredzi – beidzis Rīgas Tehnisko universitāti, strādājis tūrisma un informācijas jomā. Kas jums lika tik krasi mainīt savu dzīvi?
- Domāju, visas tās saknes meklējamas ģimenē. Es uzaugu ļoti ticīgā ģimenē, un, pateicoties vecāku un vecmāmiņas piemēram, vienmēr gāju uz baznīcu. Arī padomju laikos piekalpoju Daugavpils Sv. Pētera baznīcā kā ministrants.
Mani neviens it kā nespieda to darīt, bet baznīca bija tā vieta, kur jutos brīvs no visas tās padomju ideoloģijas. Jāsaka, tajos laikos daudzi jaunieši gāja baznīcā, gan vienkārši piedalījās dievkalpojumos, gan pie altāra piekalpoja. Mēs nebaidījāmies un bijām lepni, ka varam kalpot Dievam un praktizēt šo ticību.
Bērnība un jaunība arī bija tas sagatavošanās ceļš manai turpmākajai dzīvei. Esmu pateicīgs Dievam, ka viņš dāvāja man šo aicinājumu.
- Kādus jūs redzat galvenos uzdevumus, būdams katoļu priesteris?
- Priesteris ir tas, kas atgādina cilvēkiem par tām mūžīgajām un garīgajām vērtībām, jo mūsdienās ļoti bieži masu mēdiji saka ko citu – ja Dievs ir, tad tas ir tikai tavā sirdī, nevajag publiski apliecināt savu ticību. Tie kultivē apziņu, ka mēs jau esam tik attīstīti savā laikā, ka visas tradīcijas un likumi ir novecojuši. Un tad atliek tikai priesteris, kurš atgādina, ka visi tie likumi ir aktuāli arī šodien un ved cilvēkus uz dvēseles pestīšanu.
Zināt, tas ir svarīgi, jo, lai kā nebūtu, bet cilvēks nevar dzīvot bez Dieva, un Dievs vienmēr cilvēkam būs vajadzīgs, jo, kā rakstīja svētais Augustīns: „Tu mūs radījis sev, un nemierīga ir mūsu sirds, kamēr tā neatdusas Tevī”.
- Vai ikdienā jūtaties kā vienkāršs cilvēks, vai kā cilvēks, kurš veic kādu īpašu misiju?
- Te nav vienkāršas atbildes, protams, tu esi un paliec cilvēks, kā tie paši zvejnieki, kurus Jēzus aicināja sev sekot. Viņi bija vienkārši cilvēki ar savām vājībām, bet viņi sekoja Jēzum, kļūstot par viņa mācekļiem un pirmajiem apustuļiem. Tā arī šeit - esi baznīcā vai ārpus tās, vienalga, tu esi priesteris, tev jāatceras šī misija, šis uzdevums, kas tev uzticēts. Sadalīt nevar – šodien es esmu priesteris un rīt neesmu.
- Nav noslēpums, ka būt priesterim ir smags darbs gan fiziski, gan emocionāli. Kur jūs smeļaties spēkus, vai jums ir kādas aizraušanās, hobiji?
- Jebkurš priesteris spēku smeļ Dievā, tāpēc arī mūsu uzdevums ir katru dienu lasīt breviāru, lūgties un celebrēt Svēto Misi. Jāatceras, ka tavs spēks ir Dievā, viņš devis tev šo uzdevumu. Man patīk apustuļa Pāvila vārdi no vēstules romiešiem: „Ja Dievs ir ar mums, tad kas ir pret mums?” (Rom 8, 31) Ja Dievs dod tev šo uzdevumu, viņš dod tev arī spēku un nepieciešamo žēlastību. Ja runājam par aizraušanos – man ļoti patīk mūsu pilsēta, skaistā daba visapkārt, ja ir iespēja, labprāt ceļoju. Daudz lasu, jo priesterim jāpadziļina savas zināšanas.
Protams, mans rīts sākas ar rīta lūgšanu, bet, pirms doties uz rīta Misi, vienmēr noskatos jaunākās ziņas.
- Pēdējā laika notikumi stipri saviļņojuši cilvēku emocijas - aviokatastrofas, terorakti, bēgļu problēmas – tas viss mūsos rada nedrošības, baiļu sajūtu. Kur lai rodam mieru un spēku tikt tam pāri?
- Visi esam cilvēki, un viss mūs ietekmē, mēs pārdzīvojam par sevi, savu ģimeni, bet Sv. Jānis Pāvils II teica - nav jābaidās, atveriet savas durvis Pestītājam.
Patiešām, jāmeklē Dievs un jābūt pateicīgiem Dievam par katru nodzīvoto dienu, par to, ka mums ir jumts virs galvas, ka varam staigāt, redzēt, dzirdēt, par skaisto dabu visapkārt, par visu. Ļoti bieži mēs to nemanām, neapzināmies, bet, kad notiek kādas traģēdijas, tikai tad saprotam lietu īsto vērtību.
Mums šķiet, ka galvenais ir būt bagātam, slavenam un vēl kādam, bet dzīve sastāv no sīkumiem. Jābūt mieram sirdī un dvēselē, un jāatceras būt Dievam pateicīgiem par to, ko viņš mums dod un ko esam no viņa saņēmuši.
- Kāds ir mūsdienu priesteru lielākais izaicinājums?
- Domāju, atbilde ir ļoti vienkārša – pārbaudījums ar šo pasauli, tā saucamā sekularizācija, jo laicīgais ieiet visur. Paši mēs redzam, ka pasaulē notiek vērtību maiņa un priesteriem jācīnās, lai garīgās un mūžīgās vērtības būtu pirmajā vietā, jo, ja Dievs būs pirmajā vietā, tad viss būs savās vietās.
- Kuras jūsu ticības ceļā un ceļā uz priesterību ir bijušas atslēgas personas?
- Jā, tādi bija nu jau mūžībā aizgājušie dekāns Aloizs Vizulis un Majoru draudzes prāvests Pēteris Mickevičs. Kā paraugs man vienmēr ir Daugavpils Sv. Pētera baznīcas dekāns Aleksandrs Madelāns, jo tieši pie viņa es kalpoju kā ministrants un labāk iepazinu priestera dzīvi, viņa laikā es aizgāju studēt uz Rīgas Garīgo semināru.
- Šobrīd nevarētu teikt, ka katoļu baznīcās vērojams liels ticīgo pieplūdums, kas tam, jūsuprāt, būtu par iemeslu?
- Nu, viens no iemesliem ir visai banāls – cilvēku ir kļuvis mazāk, daudzi aizbraukuši, tā tas ir. Un arī laicīgais ņem virsroku – cilvēks ikdienā ir tik ļoti pārņemts ar savu ikdienišķo rūpju slogu, ka aizmirst šo garīgo... Un vēl – tagad diemžēl uzskats – ka Dievam jābūt tavā sirdī un ar to pietiek, ticību praktizēt nav vajadzības, nevajag piedalīties dievkalpojumos – ir visai izplatīts. It kā pietiek ar to, ka ir manā sirdī, bet tā nav. Nevar teikt, ka kristietība zaudējusi savu lomu un ticīgos, biju nesen Anglijā pie radiem un apmeklēju katoļu dievkalpojumus – cilvēku tur bija ļoti daudz.
- Kā lai mēs, cīnoties ar ļauno, paši nekļūstam ļauni?
- Labs jautājums. Protams, šo robežu var ļoti viegli pārkāpt. Kā teicis vācu filozofs Frīdrihs Nīče – ja tu ilgi skaties dziļā bezdibenī, tu neaizmirsti, ka tas skatās arī uz tevi.
Tā ir, grūti cīnīties un nepalikt ļaunam. Domāju, te viss atkarīgs no paša cilvēka, ja tu prasi kaut ko no citiem, arī pašam jābūt garīgos augstumos.
Jādomā par savu ticību, attiecībām ar Dievu. Ja nostiprināsi savu garīgo pusi, tad nebūs šo baiļu. Domāju, tas ir galvenais.
- Pa šiem desmit kalpošanas gadiem Krāslavā izdevies izdarīt ļoti daudz, jūsu veikums dievnama restaurācijā ir novērtēts no Latvijas un Polijas pusēm, piešķirot apbalvojumus, bet kas pašam visvairāk iespiedies atmiņā?
- Te es gribu ļoti pateikties krāslaviešiem, jo, cik zinu, padomju laikā te bija ļoti spēcīga ateistiskā propaganda, bet vienalga cilvēki gāja baznīcā, laulājās, kristīja savus bērnus, laida pie Pirmās Sv. Komūnijas, un ticība tika saglabāta. Paldies visiem tiem cilvēkiem, kas ticību ir saglabājuši un nodevuši saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem...
Paldies visiem, kas šodien nāk uz baznīcu gan darbdienās, gan svētdienās un praktizē ticību. Ziemsvētkos un Lieldienās baznīcā ir vairāk cilvēku – atbraukušie no ārzemēm apmeklē mūsu dievnamu, jo viņiem arī ir svarīgi noturēt kristietību.
Esmu ļoti pateicīgs par baznīcā veiktajiem restaurācijas darbiem Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, mūsu draudzes aktīvistiem un Polijas Kultūras ministrijai.
Šo restaurāciju uzsāka vēl mūžībā aizgājušā dekāna Jāzepa Lapkovska laikā, mēs tikai turpinājām. Prieks, ka tagad beidzot altāris izskatās tāds, kāds bijis pirmsākumos.
Varam droši ar lepnumu teikt, ka mūsu baznīca ir ne tikai Latgales, bet visas Latvijas pērle.
- Vai priesteris visas 24 stundas dienā jūtas kā priesteris? Vai ir brīži, kad vajā arī kādas eksistenciālas problēmas?
- Pat Svētajos Rakstos teikts, ka Jēzus arī atpūtās... Priesteris tomēr ir un paliek cilvēks, tā ir un būs. Nu, no šaubām neviens nav brīvs, galvenais, lai šīs šaubas tevi neuzvarētu, lai tu tiktu tām pāri un varētu dot piemēru citiem cilvēkiem un vestu viņus pie Dieva.
- Cilvēkam kļūstot par priesteri, viņš sevi pozicionē kā vientuļnieku. Vai vientulība vienmēr viegli panesama?
- Priesterībai vientulība ir neatņemams elements. Zināt, man grūti teikt par tiem priesteriem, kas strādā laukos, kur apkalpo kādas piecas draudzes, kur cilvēki sapulcējas tikai svētdienās, bet, kalpojot pilsētas draudzēs, - iepriekš man tā bija Daugavpils, tagad Krāslava – te par vientulību pat nav laika domāt. Ja runājam tieši par Krāslavu, tad te aktīva ir ne tikai garīgā, bet arī sabiedriskā dzīve. Bieži vien tieši gribas pabūt vienam.
- Vai priesteru vidū jums ir draugi?
- Protams, mēs ar tuvējās apkārtnes priesteriem uzturam ļoti draudzīgas attiecības. Sevišķi ar Marianu Daļecki, Genādiju Alferovu, arī ar manu palīgu Rodionu Doļu – ar viņiem biežāk iznāk pabūt kopā, izrunāties, apspriest jaunākos notikumus ne tikai baznīcas dzīvē, bet arī to, kas notiek pasaulē...
- Kāds ir vidēji statistiskais mūsu baznīcas apmeklētājs šodien?
- Tā ir sieviete pēc 60. Jo sieviete ir vairāk atvērta uz Dievu, garīgajām vērtībām. Mēs arī lasām Svētajos Rakstos, ka Jēzum sekoja ne tikai apustuļi, bet arī sievietes. Tas nav noslēpums, ka kristietībā sievietei ir liela loma, vīrietis ir nedaudz citādāks...
- Kāds ir jūsu mīļākais gadalaiks?
- Mans mīļākais gadalaiks, kaut pats esmu dzimis vasarā, ir ziema. Man patīk ziemā, te ir arī skaisti svētki – Ziemassvētki, ziemā ir kaut kā vairāk laika pievērst uzmanību savai dvēselei, ticībai, savā ziņā tas ir tāds meditatīvais laiks, un tu vari veltīt šo laiku tikai sev.
- Ko jūs varat teikt par celibātu?
- Lai varētu sekot Jēzum Kristum, būtu pilnīgi atdots baznīcai, savam darbam, jābūt brīvam no visa cita. Un priesteri savā ziņā ir karavīri – dota pavēle, un tā jāpilda un jādodas, kur liek. Nesot atbildību vēl par ģimeni, tas nebūtu viegli.
- Kuram svētajam visvairāk lūdzaties?
- Protams, Jaunavai Marijai, man ļoti patīk arī Jaunavas skulptūra mūsu baznīcas dārzā, bet vēl man tuvs ir Svētais Jāzeps, to ļoti cienu un godinu.
- Ko jūs novēlētu draudzei, ar kuru kopā esat jau desmit gadus?
- Krāslavas draudze man bija pazīstama jau sen – te esmu stiprināts, te biju praksē.
Paldies visiem, kuri palīdzēja mūsu draudzei gan garīgi, gan materiāli, esmu ļoti pateicīgs par šo ticības tradīciju, kura, kā jau teicu, Krāslavā ir saglabāta un nodota nākamajām paaudzēm. Vēlu visiem lepoties ar savu pilsētu, draudzi, baznīcu, lai būtu stipri garā, lai laicīgais mūs neuzvarētu un Dievs paliktu pirmajā vietā.
Gribētos, protams, lai Krāslava plauktu, lai te būtu vairāk jauniešu, lai nebrauktu prom, bet tas nav tikai no Baznīcas atkarīgs.
- Paldies par sarunu!