Anatola Kauškaļa foto
Pievienots: 13.01.2016
Jau vairākkārt pārliecinos par to, cik daudz apbrīnas vērtu cilvēku dzīvo mūsu novadā! Viņi ir mums līdzās, ir nepieciešams tikai paskatīties apkārt.
Ar Genādiju Kuriloviču es iepazinos dievnamā. Pēc Ziemassvētku dievkalpojuma draudzes locekļi apsveica Priedaines Romas katoļu baznīcas prāvestu Janušu Bulašu dzimšanas dienā. Genadija uzdāvināja priesterim ar pērlītēm izšūto gleznu „Svētais Vakarēdiens”. Mēs varam tikai iedomāties, cik daudz laika, pacietības, cītīguma un kāds pašaizliedzīgs darbs ir ielikts šajā audeklā. Savu dāvanu Genādija pasniedza ar prieku un no tīras sirds.
Mūsu saruna turpinājās Genādijas mājās.
- Cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai izšūtu tādu gleznu?
- „Svētais Vakarēdiens” tapis trīs mēnešu laikā. Izšūšana ar pērlītēm tehniski ir vieglāka nekā, teiksim, izšuvumi krustdūrienā, taču darbs ar pērlītēm prasa īpašu centīgumu un uzmanību.
Ar rokdarbiem nodarbojos visu mūžu, jau no bērnības. Tikai tad, kad strādāju, nebija pietiekami daudz laika savai iemīļotajai nodarbei. Tagad esmu pensijā, taču tāpat kā agrāk man nepietiek laika, lai nodarbotos ar visu to, ko es gribētu darīt.
No sākuma es izšuvu gleznas krustdūriena tehnikā, bet pēc tam mana māsa atrada vietni internetā, kur var nopirkt visu nepieciešamo gleznu izšūšanai ar pērlītēm. Kopš tā laika sākusies mana lielā aizraušanās ar pērlītēm.
Mājīgi, ideāli tīri un skaisti - tā var aprakstīt Kuriloviču ģimenes mājokli. It visur acis priecē dažādas neparastas lietas, kas ir saimnieces roku darbs - koki un puķes no pērlītēm, dekoratīvas figūriņas, vāzes, sienas panno...
- Ar ko vēl man nodarboties? Sakārtoju mājas, sagatavoju ēdienu un uzsāku darbu ar savām iemīļotajām pērlītēm. Krāslavā mēs dzīvojam ziemas periodā, bet vasaras sezonā pārceļamies uz mūsu mājām Piedrujas ciemā.
Es un vīrs parūpējāmies par to, lai Krāslavas dzīvoklī un Piedrujas mājā viss būtu līdzīgs. Atbraucam, piemēram, no pilsētas uz laukiem, paiet vairākas dienas, un mēs jūtamies kā mājās. Tas pats notiek, kad mēs atgriežamies pilsētā - diena, divas, un mēs jau esam pieraduši.
Ieceres saviem rokdarbiem Genādija smeļas Piedrujas sieviešu klubā „Ideja”.
- Man pašai fantāzijas nav, tāpēc es labprāt izmantoju citu cilvēku idejas. Lūk, nesen ieraudzīju, ka mana paziņa uztaisīja oriģinālu somu no atkritumu maisiņiem, es jau sagatavoju polietilēnu, tamborēšanas adatu. Tikai vēl joprojām nav laika, lai uzsāktu šo interesanto darbu.
- Kā radinieki izturas pret jūsu aizraušanos?
- Meita nav izrādījusi interesi par šo nodarbi, bet mazmeita Marta patstāvīgi izgatavoja vāzītes, ko aplīmēja ar pērlītēm un uzdāvināja skolotājiem. Manuprāt, dāvanas, kas ir uztaisītas pašu rokām, ir daudz dārgākas nekā veikalā nopirktas.
Dzīvesbiedrs reizēm, protams, izsaka neapmierinātību, taču es jau vairākus gadus esmu precējusies (Genadija šķelmīgi smaida). Kad man vajag, viņš brauc uz veikalu, lai nopirktu stiepli, un aizved mani arī uz mūsu kluba nodarbībām. Neatsaka arī tad, ja man ir nepieciešams atvest gleznu.
Jaunībā es biju karstas dabas cilvēks, bet tagad, nodzīvojot laulībā jau 46 gadus, zinu, kad labāk noklusēt, bet kad - atbildēt.
- Kas jums ir svarīgāks - darba process vai rezultāts?
- Man patīk gan viens, gan otrs. Ar lielāku prieku es izšuju tad, kad glezna, kā saka, iet pie sirds. Bet īstenībā es mīlu visas savas gleznas. Kaut gan nesen, kad sāku izšūt suņus, konstatēju, ka tie man ne visai patīk. Bet ikonas mīlu. Man patīk izšūt svēto tēlus, un, kad pagriežu gleznu uz citu pusi, viņu acis tik un tā skatās uz mani. Starp mums norisinās sava veida saziņa.
Piemēram, izšujot gleznu ar Pēdējā Vakarēdiena attēlu, es pēc kārtas „saģērbu” visus apustuļus. Jūda bija pēdējais - viņa tēlu izšuvu pēc visiem pārējiem.
Genādijas mājās atrodas aptuveni desmit ar pērlītēm izšūto gleznu. Citu darbu fotogrāfijas ir ieliktas albumā, kur ir apkopoti visu darbu attēli – tas ir savdabīgs meistares izstrādājumu katalogs. Dažas ikonas saudzīgi tiek glabātas, gaidot savus īpašniekus. Genādija izšuva tās mazbērniem un uzdāvinās viņiem šīs svētbildes tad, kad viņi izveidos savas ģimenes.
- Vai jums nav žēl dāvināt savus darbus, jo tajos ir ieguldīts tik daudz darba?!
- Man nav žēl! Esmu laimīga, ja zinu, ka cilvēks priecāsies par tādu dāvanu, ka glezna tiks novietota pie sienas, nevis paslēpta skapī.
Kad nomira mūsu mamma, es un māsas viņai par piemiņu izšuvām ikonu, iztamborējām sedziņu, nopirkām svečturus, paklāju un to visu uzdāvinājām veco ļaužu pansionātam Skuķos. Tur ir telpa lūgšanām, kur tas tiek izmantots arī šodien. Tas ir ļoti patīkami!
Kad es pajautāju priesterim Janušam, kādu gleznu būtu labāk izšūt dāvanai, viņš parādīja uz šo. Es biju ļoti priecīga! Izšuvu to vēl rudenī, un mēnesi līdz Ziemassvētkiem tā bijusi manu acu priekšā, un es par to priecājos. Bet, kad uzdāvināju, manā sirdī arī valdīja liels prieks un gandarījums. Ceru, ka mūsu prāvests atradīs šai gleznai vietu Priedaines baznīcā.
Genādija apklusa, it kā iegrimusi savās pārdomās, bet pēc tam turpināja.
Varu atzīties, ka tad, kad radusies doma uzdāvināt gleznu mūsu baznīcai, man bija vēl viena slepena ideja. Es ceru, ka, iespējams, kāda cita sieviete, redzot šo gleznu, arī vēlēsies pievērsties šai nodarbei. Es labprāt dalīšos ar visu, ko protu. Man ir ikonu katalogs, ir interneta mājaslapas nosaukums, kur var pasūtīt dažādas kanvas. Visu pastāstīšu un arī izskaidrošu. Taču pagaidām neviens neinteresējas.
- Acīmredzot, lai nodarbotos ar izšūšanu, ir vajadzīgas kaut kādas īpašas spējas.
- Nodarbojoties ar izšūšanu, es izjūtu lielu gandarījumu. Man ļoti patīk rokdarbi. Piemēram, es nolēmu, ka līdz Jaunajam gadam man ir jāuzada vairākas zeķes. Un es adīju tik daudz, cik man vajadzīgs. Šis darbs mani nomierina. Tie ir sava veida vitamīni organismam. Iedomājieties, ir nepieciešams skaitīt, pārdomāt krāsas, sekot līdzi rakstam. Adīdama domāju tikai par to.
Genādija stāsta par sevi, savu dzīvi un savu aizraušanos neparasti viegli un vienkārši. Ar humoru atceras, kā strādāja kolhozu laikos, bez sūdzībām runā par to, kā bija jāpelna iztikai, kad palikusi bez darba, pat par savām neciešamajām sāpēm, ko nācās izciest līdz operācijai, stāstīja tāpat kā par parastu faktu.
Iespējams, ka dzīvot interesanti un priecāties par katru dienu Genādijai palīdz smalka humora izjūta un pašironija, bez kā viņai klātos grūti jau no pašas bērnības. Genādija pastāstīja arī par vislielāko kāzusu no savas dzīves.
- Zināt, bet kādu laiku es biju Genādijs Feliksa dēls.
- Ko tas nozīmē?
- Lūk, ko. Kad 1949. gadā tētis aizgāja reģistrēt manu piedzimšanu, acīmredzot viņš bija iedzēris. Visticamāk arī ciema padomes priekšsēdētājs bija tādā pašā stāvoklī. Tāpēc viņi pamanījās ierakstīt mani kā Genādiju (Genādijs). Mammai nebija laika skriet un labot šo kļūdu, viņai bija jāaudzina divi mazi bērni un bija arī jāstrādā. Tā es arī dzīvoju ar šādiem dokumentiem. Bet, kad man izsniedza pasi, dzimšanas apliecībā izdzēsa burtu „s” vārdā Genadijs un ierakstīja burtu „a”, līdzīgi rīkojās arī ar tēva vārda ierakstu.
- Tas ir ļoti labs sižets komēdijai!
- Jā! Tā patiešām ir īsta komēdija! Un ar to pārpratumi vēl nebeidzās. Iedomājieties, vīram pasē bija šāds ieraksts: „Precējies ar Genādiju (Genādijs) Kuriloviču”. Bet ko pavisam nesen izdarīja mūsu avīze „Ezerzeme”? Aizgāju uz redakciju, lai abonētu šo preses izdevumu. Pati sēdēju viņu acu priekšā, un vienalga, paskatieties, ko uzrakstīja.
Uz kvīts lasu: Genādijs Kurilovičs.
- Nu, bet tas nekas, galvenais, ka avīzi mums atnes. Lūk, tā visu mūžu es dzīvoju ar vīriešu vārdu, taču tas man nemaz netraucē. Joki man ļoti patīk. Pirms Jaunā gada es un vīrs aizgājām uz JAK spēli. Vairāki joki patiešām bija smieklīgi. Visvairāk man patika vidusskolēnu komanda, droši vien viņi vairāk gatavojās. Ar vienu vārdu sakot, es biju gandarīta par šo jautro spēli!
Daudzi uzskata, ka pensijas vecumā cilvēki nevis dzīvo, bet eksistē, aizmirstot par saviem plāniem un cerībām. Genadijas dzīvesstāsts ir spilgts piemērs, kas liecina, ka tieši šajā laikā var nodarboties ar to, ko sirds vēlas - īstenot savas ieceres, kontaktēties ar domubiedriem, kam ir līdzīgas intereses, mācīties kaut ko jaunu, iet uz koncertiem, galu galā - vienkārši radīt ap sevi skaistumu. Ar vienu vārdu sakot - nodarboties ar to, kam agrāk nepietika laika.
Lai šis laimes vecums Genādijai turpinās vēl ilgus gadus!
Elvīra Škutāne, autores foto
Decembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 | ||||||
02 |
03 |
04 |
05 |
06 |
07 | 08 |
09 |
10 |
11 |
12 |
13 |
14 | 15 |
16 |
17 |
18 |
19 |
20 |
21 | 22 |
23 | 24 | 25 | 26 | 27 |
28 |
29 |
30 | 31 |