Anatola Kauškaļa foto
Pievienots: 28.01.2016
- Kā kopumā vērtējat pašvaldības 2015. gada veikumu (apmierinoši, labi, izcili u.tml.)?
- Būtu pieklājīgi, ja vērtējums būtu labi. Protams, ka mēs gaidām noteiktas programmas, mēs gribētu arī daudz vairāk izdarīt. Vienmēr var vairāk un labāk, bet katrā ziņā es domāju, ka gads ir vairāk pozitīvs nekā negatīvs.
- Ko ir izdevies realizēt no pērn iecerētā, un uz ko iedzīvotājiem vēl ir jāpagaida?
- Iedzīvotājus uztrauc ikdienas situācijas - kā nokļūs uz darbu, kā nokļūs bērni līdz skolai un citas. Katrā ziņā to, ko bijām iecerējuši, tas ir noteiktas investīcijas no pašvaldību budžeta, to mēs esam izdarījuši. Protams, mēs plānojam vienu summu, konkurss parāda citu summu, un rodas jautājums, vai mums tās naudas pietrūkst, vai kaut kas paliek pāri? Katrā ziņā mēs esam strādājuši pie tā saucamā aerodroma rajona, kur noteikta infrastruktūra, arī esam strādājuši pie bērnudārza „Pīlādzītis”. Vienīgais, kas varbūt ir palicis, bet ir darba kārtībā - trīsstāvu dzīvojamā māja Sporta ielā, kas ir principā grausts, tiks jaukta no dienas uz dienu.
- Kādās jomās pašvaldībā būtu jāveic investīcijas 2016. gadā?
- Es negribu steigties pretī deputātu lēmumam, bet katrā ziņā mēs jau esam runājuši pērn, kādas pozīcijas attīstām, un principiālu iebildumu nebija. Turpināsies iesāktais darbs aerodromā, tur ir problemātiski trotuāri. Noteiktus ielu posmus domāts sakārtot no Eiropas programmām. Kā piemēru minēšu Vasarnīcu ielu, kuru mēs sen gaidām un it kā varētu uztaisīt par savu naudu, bet tomēr piekritīsiet, ja ir iespēja paņemt no Eiropas, tad jāņem no Eiropas. Raiņa ielas posmu no Rēzeknes līdz Baznīcas ielai mēs arī domājam uzlabot par Eiropas naudu, bet apkārtējo infrastruktūru nāksies no budžeta naudas.
Piedalāmies tā saucamajā uzņēmējdarbības programmā, kuru mēs virzām uz ceļiem, un līdz tādiem uzņēmumiem, kas dod darbavietas, ceļus gandrīz esam pabeiguši. Protams, vēl palikuši vairāki ceļu posmi, bet es domāju divos trijos gados mēs varētu šo problēmu atrisināt pilnībā. Paralēli rit arī lauksaimniecības projekti un kopā ar zemniekiem, lauku uzņēmējiem un pagastu pārvaldēm esam atraduši kopsaucēju par ieguldījumu noteiktu ceļu posmu remontā katrā pagastā. Par ceļiem diezgan liela programma, diemžēl nerisināts jautājums par valsts ceļiem. Pēdējos gados vienmēr esam prasījuši sakārtot problemātiskos ceļus līdz pagastu centriem - gan uz Auleju, gan uz Izvaltu, gan uz Robežniekiem. Skatīsimies, jaunā valdība būs, varbūt tās attieksme būs nedaudz citādāka. Tiesa, ir viens valsts ceļš (A6) Daugavpils virzienā, kur kopā strādājot ar Satiksmes ministriju ir sanācis kopsaucējs. Ja nekas slikts nenotiks, tad arī valsts ceļš uz dzelzceļa staciju tiks remontēts.
Ir pienācis brīdis, kad jāuztaisa viens no nopietnākajiem objektiem, tā ir sporta zāle pie pamatskolas, lai savienotu divas sporta zāles kopā un būtu sešdesmit metru skrejceļš bērniem. Paralēli ļoti nopietni domājam par peldbaseinu, kuram pagaidām varbūtēja vieta ir pie ģimnāzijas. Aktuāls ir jautājums par stadionu pie kultūras nama, kuru varētu izmantot divas skolas – pamatskola un ģimnāzija.
Nopietns objekts, pie kā strādājam šodien, ir tā saucamie staļļi, kur mums šogad notika Ziemassvētku gadatirgus. Jautājums par diezgan nopietnām summām, cenšamies piedalīties programmā. Mums ir vēl viena ēka sabrukšanas stadijā, ko mēs šogad domājam sākt sakārtot par pašvaldības naudu. Katrā ziņā ēka tiks iekonservēta līdzīgi pilij, bet doma mums ir sakārtot visu teritoriju, kas pie pils. Blakus, kā es minēju, ir stadions, kur domājam gan par skrejceļu, gan par dušām. Risināsim jautājumu ar lielo tenisa laukumu un basketbola laukumu ar jaunu klājumu. Neesam aizmirsuši arī aktīvo atpūtu un gaidām aktīvās atpūtas projektu - noteikti mēs gribam piesaistīt Eiropas līdzekļus. Turpinot sporta tēmu, mūs neapmierina šodienas situācija ar slidotavu un hokeja laukumu. Mēs gribam to uz sauszemes Persteņa ezera rajonā, lai būtu droši, tāpat domājam arī par kvalitāti - lai būtu telpas ar karsto ūdeni, lai ir kur pārģērbties, arī citas elementāras lietas.
- Pērn cilvēku prātus satrauca uzsāktās diskusijas par jaunas administratīvi-teritoriālās reformas nepieciešamību. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?
- Mums tāds jautājums nebija darba kārtībā, bet katrā ziņā tas tika apspriests novada domē ar kolēģiem. Bijām vienisprātis, ka mēs varam izdzīvot arī bez apvienošanas un katrā ziņā tas nav mērķis Krāslavas novadam. Es pilnīgi piekrītu, ja normāli kaimiņi, un, ja neuzdarbojas kāds „uzcītīgs” politiķis, tad mēs varam sadarboties, un tam ir pierādījumi. Bet, ja mēs būtu kopā (Dagdas novads vai daļa no Aglonas novada), tad finansējums būtu lielāks.
Domāju, jāņem vērā cilvēka prioritāte: ja šodien, es nosacīti saku, Grāveru pagasts grib būt Krāslavas novadā, to var izdarīt viņa cilvēki. Mazos novados ir savas priekšrocības, lielos ir savas priekšrocības. Lielos var naudu koncentrēt konkrētam objektam. Es pat neatceros, kad vēl bez kredīta ņemšanas mēs varējām ielikt pusmiljonu ielās. Būtu mēs mazāki, mēs to nevarētu.
- Daudzos Latvijas novados sarūk iedzīvotāju skaits, arī mūsējā. Vai pašvaldībai ir kādas iespējas šo procesu vismaz palēnināt? Ko pašvaldība vēlas sagaidīt no valsts demogrāfijas problēmu risināšanā?
- Valstij ir reemigrācijas plāns, bet nav programmas, lai cilvēki nebrauktu projām. Tagad tiek diskutēts par speciālajām ekonomiskajām zonām, un mēs arī esam tanī skaitā. Kā tas viss veidosies, ko šodien teiks jaunā valdība - to mēs redzēsim, bet jau šodien cilvēkam jābūt darbam. Ir jādomā, ko varam piedāvāt. Nav jābūt zinātņu akadēmiķim, kurš pateiks, ka vārītās desas ražošana Krāslavā ir pēdējā muļķība. Tas jādara Rīgā, un es arī tam piekritīšu, jo noieta tirgus ir tur. Katrai valstij ir problēmas ar pierobežu, tātad ir jābūt kādam specifiskam modelim pierobežā. Šeit ir jautājums arī par izglītību.
- Bērnu skaits samazinājies tiktāl, ka novada deputātiem ir nācies veikt izmaiņas skolu tīklā. Ar kādām vēl pārmaiņām izglītības sfērā vecākiem un skolēniem ir jārēķinās jau šogad vai tuvākajā nākotnē?
- Ja es dzīvotu šodien Izvaltā, Aulejā vai Robežniekos, un man neviens šinī valstī nevar pateikt, vai pēc nākamajiem divdesmit gadiem būs asfalts vai normāls ceļš, tad es sāktu domāt, kā dzīvot tālāk? Mani bērni mūžīgi zābakos, mūžīgi pārdzīvo, vai aizbrauks uz skolu, vai neaizbrauks, vai ātrā palīdzība varēs laicīgi atbraukt, vai ugunsdzēsēji varēs tikt? Tagad cilvēki redz visu pasauli, salīdzina un domā, kam man tas viss ir vajadzīgs? Tas pats skolu jautājums - mēs esam mēģinājuši noturēt tās līdz beigām, diemžēl mums process sākās ar Auleju. Es saprotu - pazūd skola, pazūd vēl kāda iestāde, protams, cilvēku skaits līdz ar to automātiski sarūk. Es to jau sacīju 18. novembra svētkos, ka mūs gaida ļoti skarbas pārmaiņas. Vissliktākais balsojums gan sev, gan kolēģiem ir par skolas slēgšanu, bet es nevaru jūs nomierināt, problēmas būs vairākām skolām. Ja tālāk skatās, es nezinu pēc cik gadiem, bet katrā ziņā šobrīd izskatās tā, ka laukos varētu palikt viena skola un pārējās pilsētā. Katrā ziņā šo procesu mēs vairāk nevaram apstādināt.
Ir lietas, ko mēs paši varam izdarīt, bet ir lietas, kur mēs esam vidutāji par lēmumu pieņemšanu. Diemžēl tik tālu mēs esam nonākuši. Es arī redzu, kas notiek pie kolēģiem skolu jautājumā - katram ir smagas problēmas.
- Vai Krāslavas novada pašvaldība plāno uzņemt patvēruma meklētājus? Viņi novadam būtu ieguvums vai drīzāk radītu jaunas problēmas?
- Esmu ticies ar iedzīvotājiem, un interesanti, ka iedzīvotāji, skatoties, kas ir pārsvarā - vīrieši vai sievietes - piekrīt uzņemt vai viena vai otra dzimuma patvēruma meklētājus Krāslavas novadā. Mana nostāja kopā ar kolēģiem ir noraidoša tieši drošības apsvērumu dēļ, jo esam pierobežas novads un robeža nav tik droši ciet, kā mēs vēlētos. Ja vienā pusē kāds sēdēs ar vienu mobilo telefonu, otrs – ar otru pretējā pusē, tad tā situācija var kļūt diezgan nekontrolējama. Man cilvēki jau ir teikuši, ka gandrīz vai bailes pierobežas mežā sēnēs iet vai ogas lasīt. Kādreiz varēja ar slotas kātu aiztaisīt durvis, un visi saprata, ka viņa nav mājās, tagad cilvēki sāk iegādāties atslēgas. Man nācies pārrunāt arī ar augstākstāvošām personām šo jautājumu, bet pagaidām mūs likuši mierā.
- Krāslavas pašvaldībā ir tradīcija rīkot īpašus pasākumus, lai svinīgā atmosfērā pateiktu paldies gan uzņēmējiem, gan lauksaimniekiem, gan citiem cilvēkiem par viņu devumu novadam. Kāds ir lielākais ieguvums no šādām akcijām?
- Zemnieku gada noslēguma balle mums jau ir ļoti sen. Kamēr vēl nebija rajons sadalījies, tad bija pilna zāle, pēc tam kad parādījās novadi, bija varbūt nepilna, bet šo dienu šogad jau ir vairāk, nekā toreiz bija pa visu rajonu. Parādās jauni cilvēki, arī gados jauni, kas man ļoti patīk. Protams, ka gribētos katram pateikt paldies un viņi to ir pelnījuši. Viņi ar savu piemēru rāda, ka nevar visu laiku čīkstēt. Ir sliktāk, labāk, bet katrā ziņā ir cilvēki, kas pārdzīvojuši cūku mēru un pārdzīvos citas problēmas, par to es esmu pārliecināts. Pieprasījums pēc balles ir ne tikai, lai kaut kā papriecāties vai cik lielu groziņu katrs paņems līdzi, bet lai satiktos ar kolēģiem. Es domāju, ka Izvaltā ļoti maz ko zina par Indru, ļoti maz, tā ir sanācis no tiem laikiem. Viņi sanāk kopā, tērzē un risina problēmas, tas ir ļoti labi. Jautājums par pašu procedūru – šeit mēs gribam kaut ko pamainīt. Ja kādreiz bija aršanas sacensības, bet šodien mums grūti tās organizēt no tiesāšanas viedokļa, jo ir dažādi arkli. Katrā ziņā mēs gribam nedaudz plašāku pasākumu, varbūt ar kaut kādiem citiem piedāvājumiem.
Uzņēmēju pasākumam nav ilgu tradīciju, arī tam gribētos kaut kādu formātu. Mūsu aptauja parādīja, ka vajadzīgs tāds pasākums, un es arī gribu teikt, ka daudzi uzņēmēji nepazīst viens otru. Ja zemnieki vēl kaut nedaudz, tad uzņēmēji mazāk kontaktējas. Saprotu, kurš nodarbojas ar autotransportu, protams, zina, kur ko var sametināt, bet ir uzņēmēji, kuri viens otru nepazīst. Varbūt, satiekoties kopā, var apspriest kaut kādu ideju, ja nerealizēt, tad vismaz sākuma stadijā izrunāt. Tas ir svarīgi no biznesa viedokļa, protams, ka mēs arī gribam pateikt uzņēmējiem paldies. Mēs redzam, ka mums ir uzņēmēji, kas ļoti atbalsta mūs, un liels paldies viņiem. Citreiz varbūt ne ar to naudu, bet kaut ar ražošanas ēku un māju izskatu svētkos, kā nesen varējām redzēt.
- Lai cik pārticīga sabiedrība būtu kopumā, tajā vienmēr būs cilvēki, kuri nespēj atrast sev pielietojumu un neredz gaismiņu tuneļa galā. Kā viņiem var palīdzēt pašvaldība, un kas ir tas minimums, ko noteikti jādara pašam, lai pārrautu apburto loku, kā varbūt viņiem šķiet?
- Parasti uz pieņemšanu nāk par sociālā pabalsta apmēru un sūdzas, ka viņiem kaut ko nedod. Bijuši cilvēki, kuriem es saku: „Piedāvāšu darbu!” Bet man atbild: „Es atnācu pēc sociālā pabalsta, nevis pēc darba!” Šobrīd ir trīs cilvēki, kuri man lūguši palīdzību darba meklējumos, bet pagaidām vēl nav izdevies neko piedāvāt. Informācija par darba iespējām man ik pa laikam parādās, tiekoties ar zemniekiem, tiekoties ar uzņēmumiem, apmeklējot valsts iestādes. Palīdzēt ar darbu - tas ir man vislielākais prieks. Ja cilvēks atnāk un interesējas par darbu un ja viņam varu palīdzēt, tas ir tiešām līdzvērtīgi, kā mēs kaut kur kaut kādu ielu palabojam.
Katrā ziņā cilvēkam vispirms vajag ļoti gribēt atrast darbu, bet vīriešiem, atzīstu, ir vieglāk nekā sievietēm. Par sieviešu nodarbinātību bija vairākas tikšanās ar uzņēmējiem, pagaidām nevaru palielīties ar lieliem panākumiem. Ļoti žēl, ja kādam ir veselības problēmas, un mums ir noteikta kategorija, kuri jau no jaunības ir mācējuši atrast sev veselības problēmas. Katrā ziņā gribošam strādāt vīrietim īpaši ilgi rindā gan nevajadzētu stāvēt.
Diemžēl Latvijas izglītības sistēmā esam tā mācīti, ka visu laiku mēs kaut ko gaidām. Arī virsraksti medijos mudina gaidīt – investori, investori, investori… Tas nozīmē, ka kāds atnāks un kaut ko tavā vietā izdarīs. Es vienmēr aicinu skolotājus padomāt, kā bērnam iemācīt, ka viņš arī ir spējīgs darbavietu radīt.
- Tuvojoties Latvijas simtgadei, fonds „1836” ir nācis klajā ar iniciatīvu „Aplido, apceļo, apmīļo Latviju!”. Vai atbalstīsiet šo ieceri?
- Tādus projektus var izdomāt bieži, bet konkrētais piesaistīts Latvijas simtgadei. Šinī steigā un reklāmu kampaņās mēs paši savu valsti nezinām. Bet, ja nezinām, tad mēs arī nemīlam, un jautājums par kaut kādu patriotismu vispār ir garām. Šodien ļoti svarīgi ir apzināt to, kas pie mums ir, šis projekts tādu iespēju paver. Jebkuru pašvaldību interesē mazais uzņēmējs un projektā varēs startēt mūsu mājamatnieki ar savām precēm, tūrisma mītnes, pārējie ražotāji ar gaļu, speķi, bulciņām - visi viņi ar savu produktu var ienākt tirgū.
- Ko jūs gribētu pateikt intervijas noslēgumā?
- Mums jābūt priecīgiem, ka spējam noturēties šajās pozīcijās. Es gribu novēlēt, lai nebūtu tādu lielu problēmu, kas jau ir skārušas noteiktus Eiropas reģionus un es ceru, ka mēs būsim visi draudzīgi savā novadā, ka mēs cienīsim cits citu. Ja mēs tā darīsim, tad mums arī izdosies kādi lielāki darbi.
- Paldies par interviju!
Juris Roga,
Elvīras Škutānes foto
Novembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 | 03 | ||||
04 |
05 |
06 | 07 |
08 |
09 | 10 |
11 |
12 |
13 |
14 | 15 |
16 | 17 |
18 | 19 |
20 |
21 |
22 |
23 | 24 |
25 | 26 | 27 | 28 | 29 | 30 |