Deju skolotājs Aleksandrs Boginičs: „Jāpanāk, lai pamanītu tieši tevi”

Pievienots: 04.10.2016

Aleksandra Boginiča deju skola darbojas Krāslavā tikai 2,5 gadus, taču tās audzēkņi jau pārliecinoši prezentē savas prasmes dažādos pasākumos, kas norisinās pilsētā. Jaunos dejotājus aicina piedalīties ne tikai skolas koncertos, viņu priekšnesumus iekļauj arī pieaugušo pasākumu programmā. Neiztika bez sporta dejām arī Krāslavas pamatskolas Talantu šovā, kas notika šī gada septembrī pilsētas estrādē.

Pēc koncerta deju skolas vadītājs Aleksandrs Boginičs laipni piekrita intervijai. 

- Aleksandr, pastāstiet, lūdzu, vai jūs visu savu dzīvi nodarbojaties ar dejām?

- Es sāku nodarboties ar sporta dejām ļoti vēlu - 20 gadu vecumā, kad studēju universitātes Filoloģijas fakultātē, biju jau trešajā kursā un apguvu specialitāti „Vēsture un socioloģijas zinātnes”.  Radās iespēja iegūt papildus specialitāti, un es nolēmu apgūt deju skolotāja profesiju. Pēc gada aizgāju strādāt uz skolu un tur kopā ar bērniem turpināju mācīties un apgūt dejas.  Savulaik mani daudz kam iemācījis Dainis Liepiņš (balles deju speciālists, Latvijas Sporta deju profesionāļu federācijas licencēts treneris, tiesnesis un Latvijas Balles deju asociācijas biedrs, Cēsu BJC deju skolotājs - autores piezīme), kas man palīdzēja apgūt mācību metodikas un kolektīva veidošanas pamatus.

Ar laiku mani audzēkņi sāka uzrādīt sekmīgus rezultātus Daugavpilī, bet pēc tam arī augstākajā līmenī. Pašlaik es esmu starptautiskās klases treneris un tiesnesis. Ir aicinājumi piedalīties konkursos un sacensībās tiesneša statusā, un periodiski es braucu uz Lietuvu, Igauniju, Poliju, Baltkrieviju, Maskavu, Sanktpēterburgu, tomēr vislielāko uzmanību veltu savam darbam Latvijā.

- Cik bērnu no Krāslavas apmeklē nodarbības jūsu skolā?

- Tie, kas darbojas aktīvi un piedalās sacensībās, ir aptuveni 45 cilvēki. Ja ņemt vērā visus, kas apmeklē nodarbības, tad tie ir aptuveni 120 audzēkņi.

- Kā jums izdodas organizēt nodarbības tik lielam bērnu skaitam?

- Mana darba grafika ietvaros Krāslavai ir atvēlēta pirmdiena un ceturtdiena. Es atbraucu uz šejieni pulksten vienos dienā, bet aizbraucu deviņos vakarā. Vispirms man ir pulciņa tipa nodarbības Krāslavas pamatskolā, pēc tam nepārģērbjoties braucu uz bērnudārzu „Pienenīte”, nākamās nodarbības - PII „Pīlādzītis”, pēc tam Varavīksnes vidusskolā, bet noslēdzas mana darbadiena atkal pamatskolā, kur notiek nodarbības divām grupām.

Daži krāslavieši atbrauc pie manis uz Daugavpili, lai piedalītos papildnodarbībās, kurās mums ir vingrošana, izstiepšana, roku nostādīšana, organizējam arī meistarklases, ko vada treneri no Rīgas. Lai uztvere būtu tikpat asa, reizēm ir vērts pastrādāt ar citu treneri, kurš skaidro it kā to pašu, bet citiem vārdiem.

Šajā vasarā man bija speciālās papildnodarbības, kurās piedalījās arī krāslavieši. Jaunākos bērnus vecāki atveda katru dienu, citi palika pie radiem vai paziņām, bet dažus es izvietoju savās mājās.

- Cik gadu vecumā ir labvēlīgākais periods, lai sāktu nodarboties ar sporta dejām?

- Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav. Galvenais, lai vecākiem un pašam bērnam būtu pārliecība, ka šis vaļasprieks ir interesants un noderīgs. Man bija gadījumi, kad bērni sāka apmeklēt nodarbības 3.-4. klasē, šķiet, ka tas ir pietiekami vēlu, bet viņi kļuva par Latvijas čempioniem un vicečempioniem, piedalījās pasaules čempionātā, kurā atbilstoši atlases turnīra noteikumiem nokļūst tikai divi labākie Latvijas pāri. Bet dažreiz bērni atnāk uz nodarbībām, sākot ar visagrāko vecumu, un, kā es saku, „spārda gaisu ar kājām”, taču galu galā viņi aiziet, neko prātīgu neiemācījušies.

- Vai panākumi sporta dejās tiek sasniegti, pateicoties talantam vai darbam?

- Sporta dejas var salīdzināt ar garšīgu kārtainās mīklas pīrāgu. Viena no tā kārtām - tie ir bērni, kuri daudz ko dara savai attīstībai.

Tiek pilnveidota kustību koordinācija, cītīgums, ritma izjūta, plastika, kas pēc tam ļoti palīdz labām sekmēm skolā. Cita grupa - tie ir bērni, kuri savā attīstībā virzās uz priekšu un nodarbojas ar dejām daudz nopietnāk, piedalās konkursos un sacensībās. Un rozīte uz šīs tortes - tie ir dejotāji, kuri kļūst par labākajiem un pārstāv Latviju Eiropas un pasaules līmenī.

- Vai jums ir problēmas ar zēnu trūkumu, vai visām meitenēm ir partneri?

- Atkarībā no vecuma ir problēmas gan ar zēniem, gan ar meitenēm. Apmācību sākuma posmā parasti ir daudz meiteņu, taču pastāv arī tāds jēdziens kā solo meitenes, viņas var piedalīties sacensībās arī bez partneriem. Laika gaitā situācija mainās.  Pubertātes vecumā zēni sāk izturēties pret dejām kā pret sportu - nopietni, bet meitenes – tieši otrādi - bieži vien uzskata, ka viņas jau visu sasniedza un lielāku uzmanību velta tērpiem, vienaudžu uzmanībai, klases vakariem, saskarsmei ar draudzenēm un tā tālāk. Turklāt šajā vecumā meitenes bieži pāraug zēnus. Tāpēc rodas cita veida problēma - labam dejotājam (zēnam) ir grūti atrast labi dejojošu meiteni. Līdz ar to 13,14,15 gadu vecumā zēni paliek bez pāra, un visā Latvijā ir pilns ar sludinājumiem „Meklēju partneri (meiteni)”. Arī manā praksē bija situācijas, kad zēniem vajadzēja meklēt deju partneres - meitenes.

- Vai vecākiem ir daudz jāmaksā par bērna aizraušanos ar sporta dejām?

- Ja bērns uzstājas Latvijas čempionātā un gatavojas braukt uz pasaules čempionātu, tad tā ir neiedomājami liela nauda. Tādā gadījumā dažādām treniņnometnēm, braucieniem meklē sponsorus.  Ja runa ir par tiem, kas tikai sāk un piedalās sacīkstēs Daugavpilī, tad šo audzēkņu vecāki var atļauties apmaksāt nodarbības un iegādāties tērpus priekšnesumiem.

Ja salīdzināt sporta dejas ar citiem sporta veidiem, tad izdevumi ir apmēram vienādi. Piemēram, man bija audzēknis, kurš līdztekus dejām nodarbojās arī ar peldēšanu. Un viņam bija vajadzīgas peldbikses no īpaša auduma, kas maksāja tikpat daudz, cik ir jāmaksā par fraku dejotājam - zēnam.

- Vai bērnus ietekmē tas, ka viņi dzīvo mazpilsētā? Vai jūsu audzēkņi no Krāslavas atšķiras no daugavpiliešiem?

- Jā, ļoti! Krāslavā bērni ir atvērtāki, laipnāki, pozitīvāki. Savu pozitīvu viņi piešķir arī mūsu kopīgajiem treniņiem Daugavpilī, un, kad krāslavieši ilgi neatbrauc, mēs pat sākam ilgoties pēc viņiem.

Treneris veido atmosfēru savā kolektīvā, un bērns vai nu pielāgojas tai vai neiekļaujas kopīgajās aktivitātēs. Bija gadījumi, kad nodarbības sāka apmeklēt pusaudži, kas atnāca no citiem kolektīviem, mēģināja uzspiest savu viedokli, bet ar laiku viņi jau gandrīz ne ar ko neatšķīrās no pārējiem.

- Šīs dienas koncertā es ievēroju, ka jūsu audzēkņi atšķīrās no citiem bērniem ar savu artistiskumu, prasmi piesaistīt sev uzmanību.

- Mūsu nodarbībās bērni mācās daudzas lietas. Viņiem ir jātiek galā gan ar fizisko, gan ar emocionālo slodzi, jāprot prezentēt sevi uz skatuves, jo sacensībās vienlaikus dejo divpadsmit pāri, un ir jāpanāk, lai dejotāju pamanītu. Ja nav prasmes parādīt sevi - ar smaidu, pozīciju, rokām - tiesnesis vienkārši var nepamanīt tādu bērnu.

Deju sacensību tiesnešiem ir zināms tāds kritērijs kā dejas prezentācija vai dejas harizma.

Jaunākie bērni prezentē sevi ar smaidu, prieku, rotaļīgumu. Pieaugušajiem pāriem ir jāattēlo saturs, kas raksturo deju. Piemēram, samba ir iepazīšanās deja, čačača - savstarpējo attiecību deja, rumba – mīlas deja, pasodoble ir sava veida strīda iemiesojums, bet džaivs ir jautra izlīgšana.

- Aleksandra Boginiča deju skolai Krāslavā ir 2,5 gadi. Kādi panākumi ir jūsu audzēkņiem?

- Mēs aktīvi piedalāmies dažādos konkursos Latgales mērogā, piedalījāmies komandu sacensībās Jaunjelgavā un Rīga. Tagad jau ar pārliecību varu teikt, ka Krāslavas dejotāji jau pēc gada sasniegs tādu līmeni, lai varētu izmēģināt savus spēkus nopietnās sacensībās Rīgā.

- Paldies par interviju!

Elvīra Škutāne,
Jura Rogas foto