Anatola Kauškaļa foto
Pievienots: 20.06.2017
Sava dzimtā Skaistas pagasta patriote Laura Lene ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes 3. kursa studente specializācijā agronoms-dārzkopis. Jauniete nāk no stipras laucinieku ģimenes, kura daudzus gadus nodarbojās ar piena lopkopību, bet tagad - ar augkopību, bioloģiski saimniekojot jau no saimniecības dibināšanas dienas.
- Laura, kur pagāja tava bērnība, skolas gadi?
- Bērnība pagāja vecāku lauku mājās kopā ar brālēnu. Abas manas māsas ir vecākas, atceros to laiku, kad māsas pabeidza pamatskolu, tad ģimnāziju, vēlāk arī augstskolu, un tolaik sazinājāmies ar vēstulēm… Abas ir atgriezušās dzimtajā pusē, viena māsa ir vecākā inspektore policijā, otra – friziere. Manas māsas man ir pašas labākās. Viņām patīk tas, ko viņas dara, bet es izvēlējos citu ceļu dzīvē. Man patīk būt laukos, iekopt zemi, patīk lauku skaistums.
Jau piecu gadu vecumā iemācījos slaukt govis. Mamma ļāva pamēģināt slaukt, un tā lieta aizgāja. Parasti pietiek ar redzēšanu, un vienkārši mēģini darīt. Mājās darāmos lauku darbus vecām kopīgi - kad visi iet un dara, tad arī es gāju. Nemanot bija klāt skolas laiks - Skaistas pamatskolā pabeidzu 9 klases. Atceros, jo tuvāk nāca izlaiduma laiks, jo biežāk un draudīgāk vecāko klašu skolēni runāja, ka skolu slēgs, pirms mēs to pabeigsim. Taču tik ātri šīs trauksmainās pārmaiņas neatnāca, pēc manis skola strādāja vēl vairākus gadus un tikai nesen to slēdza. Klasē bijām septiņi skolēni, attiecības bija ļoti draudzīgas, kā jau mazā skolā. Man bērnībā ļoti patika dziedāt. Pamatskolā mūzikas skolotāja bija Gasperovičas kundze, pateicoties kurai es aizbraucu uz daudziem vietējiem konkursiem.
- Sapņoji kļūt par dziedātāju?
- Jā! Pēc pamatskolas devos uz Krāslavas Valsts ģimnāziju, kur satiku Ludmilu Artemenkovu, kas strādāja kopmītnēs par komandanti. Viņa piedāvāja man apmeklēt dziedāšanas mēģinājumus poļu skolā, ko es arī izmantoju. Viņas dzīvesbiedrs Sergejs Artemenkovs sagādāja man fonogrammas, arī uz konkursiem sūtīja. Man mūzika padodas viegli, dzirdu dziesmu un sāku pati dziedāt. Skolotājs klausījās un pielaboja - vienviet vajag vairāk emociju, citviet jādzied skaļāk, vai jāievelk vairāk elpa utt. Lielākoties es dziedāju solo, taču dziedāju arī korī. Trīs gadus pēc kārtas ģimnāzijā konkursā „Gada balva” tiku izvirzīta nominācijai „Lakstīgala” un arī to ieguvu . Vispār dzīvē man bija ļoti daudz mūzikas, bet tagad to esmu pametusi novārtā.
- Tas notika, kad sāki domāt par agronomes-dārzkopes profesiju?
- Jā, izlaiduma gadā. Iespaidojos no tā, ka dzīve ritēja lauku sētā, kur bija lopi un strādājām dažādus lauku darbus. Arī profesiju izvēlējos ar domu, lai nākotnē varētu palikt strādāt mājās. Tamdēļ nepieciešama lauksaimnieciska izglītība, jo pašlaik lauksaimniecībā nevar strādāt bez speciālām zināšanām. Piemēram, lai varētu strādāt bioloģiski, vajag iegūt bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu, noklausīties noteiktu stundu skaitu.
- Kas visvairāk pārsteidza studiju laikā, ko ieguvi?
- Es sapratu to, cik ļoti lauksaimniecība ir modernizējusies, tur ir daudz jauninājumu un sasniegumu, par ko vienkāršs darbarūķis neaizdomājas. Kopš manas bērnības lauksaimniecība patiesībā kļuvusi daudz sarežģītāka gan tehniskajā ziņā, gan augu audzēšanas jomā. Protams, bioloģiskajā saimniecībā daudz ko no tā nedrīkst pielietot, mēs to arī nedarām. Pirmais, ko sacīja pasniedzējs, jādomā pašam bioloģiski, ja tā nedomāsi, tad arī strādāt bioloģiski nespēsi.
Esmu pamanījusi, kad atbraucu mājās, man sirdij tuvāka šķiet bioloģiskā lauksaimniecība, kad atbraucu uz universitāti – konvencionālā vai integrētā lauksaimniecība. Tā ir augstskolas vides ietekme, kaut gan universitāte mums piedāvā arī brīvas izvēles kursus par bioloģisko saimniekošanu padziļinātai apgūšanai.
- Var sacīt, pēc gada būsi piepildījusi savu sapni par profesiju...
- Gan jā, gan nē! Līdzās mūzikai man ļoti patīk dzīvnieki, gribēju kļūt par vetārsti, bet savu sapni nerealizēju. Bet man nožēlas par izvelēto studiju programmu nav - ir tas, ko gaidīju, un mazliet vairāk. Nezinu, kur liktenis aizvedīs, citreiz dzīvē ir tā, ka cilvēki apgūst vienu profesiju, bet strādā pavisam citā.
- Kas traucēja piepildīt šo savu sapni?
- Man grūti atbildēt, kāpēc tā notika. Sekmes tam par iemeslu nebija - skolā mācījos labi. Laikam nobijos, ka ārstēt dzīvnieku ir ārkārtīgi atbildīgs darbs. Cilvēkam var pajautāt, kas sāp, ko iepriekš darījis utt., bet dzīvniekam neko nepajautāsi. Ārstam tikai pēc simptomiem jāsaprot, kas noticis. Man nepatīk kļūdīties, un nobijos, ka es varētu kļūdīties diagnozē.
- Ir gana daudz jaunu cilvēku, kuri pēc vidusskolas vai augstskolas sapako koferi, nopērk biļeti un dodas uz lidostu. Kas tevi atturēja no šāda soļa?
- Es tā nevaru, pati uz sevi dusmotos. Pat aizbraucot uz Jelgavu, nejūtos tur tik gaidīta kā savā pusē, kur pazīstu cilvēkus gadiem ilgi. Šeit ir mana dzimtene, manas mājas, šeit es iederos! Vienaudžiem varu sacīt - no darba nav jābaidās. Protams, no nulles sākt ir ļoti sarežģīti, bet gadījumā, kad taciņa ir iestaigāta, kā man, tad ir daudz vieglāk un vienkāršāk sevi realizēt, jo ir, kuram lūgt padomu, palīdzību.
- Noprotu, ka būtu gatava kādreiz arī pārņemt vecāku saimniecību? Kādi vispār ir tavi dzīves plāni?
- Teikšu tā - es vēlos savā dzīvē stabilitāti. Es vēlētos palikt mammas un tēta saimniecībā strādāt, bet es nezinu, vai tā būs, jo pat viena gada laikā viss var mainīties. Plāni ir, un tie saistās ar Latviju. Es negribu braukt projām. Varētu kādu laiku pastrādāt citur Latvijā, iegūt pieredzi un tad atgriezties.
- Varbūt nepatīk ceļot?
- Ļoti patīk ceļot. Pirmais ceļojums bija kopā ar vecākiem uz Luksemburgu, kur māsa izgāja praksi. Vēl es biju Vācijā, Austrijā, Igaunijā, Lietuvā, Čehijā, ar prāmi ceļoju uz Stokholmu, pabiju uz Francijas robežas, pateicoties ģimnāzijai, biju Itālijā, kur četras dienas dzīvoju ģimenē.
- Ja jau sakām par hobijiem, tad arī turpināsim. Kā vēl atpūties?
- Vēl man ir dārgs, var sacīt, aristokrātisks hobijs – jāšana ar zirgiem. Tur es ļoti jauki pavadu laiku. Man pašai nav neviena zirga, bet es braucu trenēties uz zemnieku saimniecību „ERLAIN” Kaplavas pusē. Mana trenere Anna Veidemane ļoti daudz ko iemācīja, bet studiju dēļ šo hobiju pagaidām pametu novārtā. Es noteikti gribētu profesionālāk mācīties jāšanu, bet, ja iestājies kādā pulciņā, tā ir atbildība, un vairs netiec biežāk mājās. Es gribu pabūt mājās. Bet mans vislielākais hobijs ir dziedāšana. Man tās ļoti pietrūkst, bet nevaru atbildēt, vai atsākšu dziedāt nopietnā līmenī.
Nevēlos kalt plānus, jo man ļoti nepatīk, ja tie nepiepildās. Ir iespēja – izmantoju, nav - tad nav. Jāizmanto katra iespēja, ko dzīve dod, jāpriecājas, kad ieceres piepildās, bet nevajag kalt plānus.
- Par savas īsās prakses vietu tu izvēlējies pašvaldības uzņēmumu „Labiekārtošana K”. Kā veicās?
- Es izvēlējos apzaļumošanas uzņēmumu, jo man tas šķita interesantāks nekā citi. Nebija grūti, bet jāstrādā čakli. Esmu stādījusi puķes, plānojusi puķu dobi, daudz uzzināju par stādīšanas knifiem.
Lielā prakse noritēs Jelgavā, kur es rakstīšu bakalaura darbu par smiltsērkšķu audzēšanu. Pašlaik vienā privātā saimniecībā pētu smiltsērkšķu attīstības fāzes, mulčas ietekmi uz smiltsērkšķu audzēšanu utt. Sākumā gribēju to darīt pie sevis mājās, bet pavērās iespēja pētījumu veikt Jelgavas pusē, saimniecībā, kas ar to nodarbojas.
- Kura pilsēta tev šķiet skaistāka - Jelgava vai Krāslava?
- Jelgava ir ļoti skaista pilsēta. Ir izveidotas vairākas pastaigu vietas, acis priecē pils ēka – kurā ir manas fakultātes mājas. Protams, studijas notiek arī citās ēkās pilsētā. Esmu bijusi uz pilsētas svētkiem, braucu uz piena regati, kurā peldējām pa Lielupi no piena pakām sataisītās laivās. Sacensības notika vairākās nominācijās.
Krāslava man ļoti patīk, manuprāt, tā ir viena no vissakoptākajām pilsētām valstī. Jelgava arī sakopta, bet Krāslava ir tīrāka. Braucu pa pilsētu, redz, nav vairs neizskatīgās sporta skolas, nākamreiz – oho, tai vietā ļoti ātri parādījās zāliens… Tā var turpināt vēl un vēl, un man patīk, kā viss šeit notiek, cik ļoti ātri viss mainās uz labo pusi. Vajag – izdarām, vajag – izdarām, šī pieeja man ļoti patīk. Man tas nāk no ģimenes, jo lauksaimniecībā citādi nevar, tur katra minūte dārga.
- Kādu lomu profesijas izvēlē nospēlēja mamma un tētis? Varbūt ir kādas patīkamas atmiņas no bērnības?
- Es pati izvēlējos, neviens neko nenorādīja, kā būtu jādara. Tētis iemācīja braukt ar mašīnu un traktoru. Pirmoreiz stūrei pieskāros nepilna gada vecumā - mājās ir bilde, kurā tētis tur mani klēpī pie stūres paša būvētajā traktorā. Mana mamma gatavo ļoti garšīgus ēdienus, cik vien sevi atceros, vienmēr palīdzēju viņai virtuvē un tomēr es vēl pat šodien nespētu servēt tik lieliskus galdus kā viņa. Lieldienas, Ziemassvētki un dzimšanas dienas – tas ir laiks, kad visiem jāsanāk kopā. Pie svētku galda mājās paliek arvien šaurāk, un man patīk, ka tā tas notiek.
- Lai tev viss izdodas!
Juris Roga
Foto no Lauras personīgā albuma
Jūlijs - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 | 02 |
03 | 04 |
05 |
06 | 07 |
08 |
09 |
10 | 11 |
12 |
13 | 14 |
15 |
16 |
17 |
18 | 19 |
20 |
21 |
22 |
23 |
24 |
25 |
26 |
27 |
28 |
29 |
30 | 31 |