Darbosimies kopā, padarot gan savu, gan citu ikdienu par maziem svētkiem!

Pievienots: 05.10.2016

Tas, ko mēs saņemam, nodrošina mūsu eksistenci.
Tas, ko mēs atdodam, veido mūsu dzīvi.
/Vinstons Čērčils/

Man patīk vērot cilvēkus, dabu, to, kas notiek apkārt, un redzu, ka progress pasaulē ir neapstādināms. Tehnoloģijas attīstās - cilvēki dara visu, lai dabūtu savā īpašumā jaunāko viedtālruņa modeli, kinoteātros var izjust viļņu šūpošanos, pavasara vēja glāstus, pilnveidojas dažādas zinātnes, pasaulē katru brīdi tiek atklātas jaunas vielas... Tas it nemaz nav slikti. Bēdīgi ir, lūk, kas – šodienas jaunieši (pareizāk, lielākā daļa jauniešu) grimst savās mazajās pasaulītēs, kas ietilpst vienā telefonā. Tai skaitā arī es, piederoša jaunajai paaudzei, nevaru iedomāties savu ikdienu bez mobilā tālruņa.

Kādā interneta vietnē, „rokoties”” pa savu telefonu, izlasīju šokējošu ziņu - mūsdienās ASV ir vairākas paaudzes, kas nekad nav redzējušas Piena ceļu! Iemesls tam ir gaismas piesārņojums, kā izteikušies itāļu un amerikāņu zinātnieki, jo zvaigžņu joslu vairs nevar novērot trešdaļa cilvēces. Taču esmu pārliecināta, ka starp mums ir arī tādi, kas nav redzējuši ne Piena ceļu, ne apkārt esošo skaistumu, jo nekad nav skatījušies nekur citur kā vien mazajā ekrānā. Tāpēc pretēji progresam pastāv arī regress, kas, lai cik skumji tas arī būtu, lielākoties ietekmē cilvēciskumu un maina mūsu dzīves vērtības... 
Bet, lai šis raksts nebūtu vien drūmos toņos, teikšu, ka viss vēl nav zaudēts. Un īpaši pie mums – Krāslavā, kad septembrī Krāslavas Valsts ģimnāzijas jaunieši savās telpās mīļi uzņēma jauniešus no Norvēģijas Sarkanā Krusta un skolēnus no Dagdas, Andzeļiem, Ezerniekiem, Šķaunes, Krāslavas Varavīksnes vidusskolas. Vadot nodarbības kopā ar Intu Gribuli, Krāslavas novada pašvaldības iestādes „Sociālais dienests” psiholoģi, izvirzījām mērķi - kā mēs, jaunieši, varētu attīstīt labdarību dzimtajā novadā, noskaidrot, kādas ir mūsu iespējas, lai sniegtu palīdzību tiem, kam tā visvairāk ir nepieciešama un varbūt ne tikai svētkos atnākot un sniedzot labdarības koncertus, bet arī ikdienā. Man par patīkamu pārsteigumu mani sabiedrotie izrādījās ieinteresēti notiekošajā, labprāt piedalījās grupu darbos, izteica dažādus priekšlikumus, ko mēs visi kopīgi varētu darīt Sarkanā Krusta ietvaros.  Katras dienas nobeigumā, prezentējot paveikto darbu, nonācām pie slēdziena, ka, lai palīdzētu citiem, lai darītu labu, nevajag daudz - lai sarīkotu rudens talku un palīdzētu kādai vecmāmuļai uzkopt dārzu, pagalmu, māju, nav vajadzīgas zelta monētas; un tik modernajos, skārienjūtīgos viedtālruņos nav jāmeklē pasakas, ko pastāstīt kādam mazulim, kurš nav dzirdējis par karaļvalsti aiz trejdeviņiem kalniem; un paklīdušu vai patversmes suni nav noteikti jābaro ar dārgāko barību… Šāda veida palīdzību mēs varam nodrošināt ar to, kas mums katram jau ir - rūpes, mīlestība, cieņa, atbalsts un, galvenais, vēlme dāvāt citiem prieku.

Liels gandarījums bija par to, ka mūsu darbošanās nepalika vien sarunu līmenī, bet gan tika izstrādāts rīcības plāns, ko tagad, ciešāk sadarbojoties ar jauniešiem, arī mēģināsim īstenot katrs savā dzīvesvietā – Dagdā, Andzeļos, Ezerniekos, Šķaunē, Krāslavā.
Aicinu visus un ikvienu - darbosimies kopā, padarot gan savu, gan citu ikdienu par maziem svētkiem. Neskatoties uz tik straujo dzīves ritmu, uz rudens drūmajām lietavām, mēs varēsim radīt gaišāku un cerīgāku skatu uz pasauli, pilnveidojot arī sevi.

Mīļu paldies visu dalībnieku vārdā saku Sandrai Molotokai, Latvijas Sarkanā Krusta Krāslavas komitejas izpilddirektorei, par piedāvāto iespēju darboties šādās aktivitātēs un Ilgai Stikutei, Krāslavas Valsts ģimnāzijas direktora vietniecei, par sirsnīgo uzņemšanu un atbalstu mūsu ideju īstenošanā.

 Anita Rihlicka, jauniešu nometnes „Domā globāli, rīkojies lokāli!” dalībniece