Jura Rogas foto
Pievienots: 10.02.2023
Atbilstoši 1897. gada tautas skaitīšanas datiem Krāslavā dzīvoja 7 825 cilvēki. Iedzīvotāju skaita ziņā toreiz par Krāslavu mazākas bija Tukums, Ventspils, Cēsis, Bauska, Valmiera u. c.1
1923. gada 10. aprīlī Saeima skatīja likumprojektu par pilsētas tiesību piešķiršanu Krāslavai. Par likumprojektu referēja deputāts Jezups Rubuļs: „Augstā sapulce! Krāslava ir plaša un apdzīvota vieta ar pilnīgu pilsētas raksturu. Uz apmēram 4 kv. kilometriem ir 730 apbūvēti gruntsgabali ar 1 000 mājām. Savā laikā šis jautājums tika iesniegts Tautas Padomē, kur to pārrunāja un eventuāli nolēma, ka Krāslavas miestam piešķiramas pilsētas tiesības. Tā kā šis miests atrodas apriņķa robežās, tad tanī laikā lēmumu nevarēja izvest un tā tas palika līdz šim. Saimnieciskie un kulturālie apstākļi prasa, lai te tiktu izveidota atsevišķa pašvaldība. [..] Lai veicinātu labierīcību, Krāslavas miesta iedzīvotāji griezās pie Satversmes sapulces un valdības. Ministru kabinets savā laikā 16. jūlija likuma kārtībā izdeva noteikumus par pilsētas tiesību piešķiršanu Krāslavas miestam, uz kuru pamata tika ievēlēta pilsētas dome, kas sastāv no 20 cilvēkiem un kura tagad darbojas. Komisijā šo jautājumu pārrunājot, nekādas domu starpības nebija un tādēļ komisijas uzdevumā es lūdzu pieņemt šo likuma projektu steidzamības kārtībā”2.
Saeimā debašu par šo lēmumu nebija, likums tika pieņemts vienbalsīgi. Valsts prezidents Jānis Čakste 1923. gada 16. aprīlī izsludināja likumu par pilsētas tiesību piešķiršanu Krāslavai.
Koka arhitektūra. Koka ēkas pie mums bija pirmās, to noteica mežu esamība un cilvēku prasmes.
Šīs ēkas bija plaši izplatītas gan sādžās, gan vēlāk pilsētās. Mūra ēkas bija retākas, bagātākas, ilglaicīgākas.
Mūsu klimatiskajos apstākļos koka ēku mūžs ir līdz divi gadsimti, citreiz trīs un pat četri. Šo ēku fiziskais mūžs varētu būt garāks, bet cilvēki, gribēdami kaut ko plašāku un modernāku, koka ēkas pārbūvē, kā arī ceļ jaunas, bet jau no citiem materiāliem. Ir arī citi riski. Milzīgi ugunsgrēki Krāslavā plosījās 1826. un 1893. gadā, pēdējais lielais 1938. gadā, kad centrā nodega 32 mājas.
Ja kādreiz arhitekti un mākslas zinātnieki vīzdegunīgi nolūkojās uz koka celtnēm un tās augstu nevērtēja, tad 20. gs. 20. gados notika lūzums un sākās koka arhitektūras bums.
Par šīm ēkām sāka intensīvi interesēties gan etnogrāfi, gan būvniecības un arhitektūras vēsturnieki. Latgales koka arhitektūru un tautas būvniecības meistarību augsti vērtēja Ksaverijs Andermanis (1897–1974), kurš Latgali apbraukāja ekspedīcijās Brīvdabas muzeja un Pieminekļu valdes uzdevumā.
Krāslavā ir daudz senu, etnogrāfiski autentisku un mākslinieciski augstvērtīgu koka ēku. Šeit vietējās būvniecības tradīcijas ir ar savu specifiku, atpazīstamību.
Kā apģērbā ap piedurknēm un apkakli ir ornaments, tā mājām tāds ir ap logiem. Var ilgi staigāt pa Krāslavu, skatīties uz logu mežģīņotajām apmalēm, atrast kopsakarības, izvēlēties savai acij un noskaņai tīkamākās.
Latgalē pirmā slimnīca. 2021. gadā Krāslavā tika svinēta slimnīcas 150 gadu jubileja, par atskaites punktu ņemot 1871. gadu, kad Krāslavā tika atvērta lauku slimnīca ar 10 gultas vietām.
Krāslavieši ir pieticīgi. Ir medicīnas vēsturnieki, kuri uzskata, ka Krāslavā slimnīca bija jau daudz agrāk un tā bija Latgalē pati pirmā.
„Pirmā Latgales slimnīca tika uzcelta Krāslavā 1789. gadā, izmantojot simttūkstoš zlotu, ko bija atvēlējusi grāfiene Auguste Oginska-Plātere. Slimnīca atradās žēlsirdīgo māsu kopienas pārziņā, pie tās no 1793. gada līdz 1843. gadam darbojās žēlsirdīgo māsu skola, strādāja ārsti Franks un Eihlers. Slimnīcu slēdza 1864. gadā, jo māsas bija atbalstījušas poļu nemierniekus. Tai veltīta epitāfija saglabājusies Krāslavas katoļu baznīcā pie pirmā labās puses pilona.”3
Slavenie gurķi. „Krāslava ar savu pili atrodas reti jaukā vietā, tā sakot, tīrā saulgozī, jo no ziemeļu skarbiem vējiem pilsētiņu visgarām aizsargā diezgan augsta kalnu grēda, izrobota skaistām gravām un krītošiem strautiem, kas ieplūst turpat Daugavā”4, raksta Krāslavas zinātājs Antons Austriņš savā tēlojumā „Pils dārznieks”.
Krāslavas novadā ir Latvijā viskontinentālākais klimats. Vasaras ir karstākas, ziemas aukstākas, gaiss ne tik mitrs kā piejūrā. Daugavas tekošie ūdeņi izventilē apkārtni, īpaši auglīgas ir palienes.
Miesta iedzīvotāji ar gurķu audzēšanu sāka nodarboties vēl 19. gadsimtā – Krāslavas gurķu slava nāk no tiem laikiem.
Laikraksts „Daugavas Vēstnesis” 1925. gadā ziņās par Krāslavu raksta, ka pilsētnieki plašos apmēros nodarbojas ar gurķu audzēšanu un ir ļoti žēl, ka šī gada vēlās salnas ir nodarījušas lielus zaudējumus5.
Rīdzinieki Ulmaņlaikos sūkstās, ka Krāslavas gurķus itin bieži vilto. Tie nav tie gurķi, kuri sēklu katalogos ir ar nosaukumu „Krāslavas ražīgais”6. Un visiem gribētājiem to nepietiek!
Un šādi panākumi ir tajos laikos, kad gurķi tika audzēti zem klajas debess, jo siltumnīcu masveidā vēl nebija!
Mūsu daudzais pirmais. Savā laikā viņu dēvēja par Inflantijas (tā agrāk sauca Latgali) Leonardo da Vinči.
Ādams Plāters (1790–1862) interesējās par mitoloģiju, teikām un leģendām, pētīja dzīvos organismus, labi zīmēja un sacerēja dzeju, pētīja ainavu un iežus, rakstīja par daudzām tēmām dažādiem almanahiem, interesējās par senatni un organizēja arheoloģiskos izrakumus.
Vēsturnieks Boļeslavs Brežgo raksta: „Plāters pēc Lietuvas arheoloģijas pētnieka grāfa Eustahija Tiškeviča aizrādījumiem pirmais sācis vākt ziņas par Latgales uzkalniņiem un senkapiem, kā arī par viņos atrastiem priekšmetiem. Ar viņa pūlēm bija ievāktas ziņas par atradumiem, sākot ar 1800. un beidzot ar 1842. gadu. Tajās ietilpst arī paziņojumi par viņa personīgi vadītiem izrakumiem 1851. gadā”7. Preiļu grāfu Mihailu Borhu un Krāslavas grāfu Ādamu Plāteru var uzskatīt par mūsu pirmajiem pašmāju arheologiem.
Sevišķu atzinību akadēmiskajās aprindās Ādams Plāters izpelnījās ar pētījumiem zooloģijā. Par šo tēmu viņš publicēja daudz rakstu un vairākas grāmatas8.
Ādamam Plāteram bija bagātīga ihtioloģijas kolekcija, kuru viņš uzdāvināja kādai Varšavas augstskolai.
Poļu nacionālais varonis. Ādama Plātera brālis Juzefs (1796–1852) piedzima Krāslavā, vēlāk dzīvoja un saimniekoja Kombuļos. Juzefa sieva Antoņina (1800–1871) bija no dižciltīgās Soltanu dzimtas. Ģimenē bija daudz bērnu, Leons bija jaunākais9.
1863. gadā sākās poļu sacelšanās, kuras mērķis bija atjaunot Rečpospolitas valsti. Latgalē nemiernieki visaktīvāk darbojās Krāslavas apkaimē, viens no viņu līderiem bija Leons Plāters.
Nemiernieki ātri vien tika sakauti, Leons Plāters u. c. tika saņemti gūstā. Grāfam tika piespriests nāvessods, kuru izpildīja Daugavpils cietoksnī. Viņš bija 27 gadi vecs.
Ir saglabājies portrets, kur Leons Plāters sēž, saģērbies patriotiskā kostīmā. Kreisajā rokā tur pulverdozi, bet vidukli sajož josta, uz kuras sprādzes ir divi ģerboņi – Lietuvas dižkunigaitijas (jātnieks) un Polijas karalistes (ērglis).
Šāds pat simbols ir uz Leonam Plāteram un viņa cīņubiedriem veltītā piemiņas akmens, kurš atrodas pie Krāslavas Kultūras nama.
Tur, kur tagad ir stadions un kultūras nams, agrāk bija pils parks. Protams, ka Leons ciemojās pie saviem radiniekiem un bieži pastaigājās šajā vietā pa parku.
Gleznotāji. Krāslava ir īsta mākslinieku pilsēta. Te strādāja itāļu un poļu meistari. Krāslavā piedzima slavenais tēlnieks Naums Aronsons (1872–1943). Te dzīvoja un strādāja gleznotājs Valentīns Zlidnis. Krāslavu kā plenēru vietu bija iemīļojis Osvalds Zvejsalnieks. 20. gs. 30. gados uz Krāslavu gleznot brauca Sergejs Vinogradovs, Sergejs Ivanovs.
1883. gadā Krāslavā, vietējā rabīna ģimenē piedzima Aba Federmans, kuru pasaules mākslas vēsturnieki vairāk zina kā Abelu Panu.
Mazais Aba Krāslavā pabeidza reliģisko skolu.
Bērnības iespaidi ir ļoti stipri, tie neizdzēšas visu dzīvi, tādēļ nav bez pamata pieņēmums, ka dziļākie, zemapziņas līmeņa krāsu, figūru un kompozīcijas risinājumi Abela Pana mākslā ir ar saknēm Krāslavā.
Aba vēlāk mācījās Vitebskā, kur viņa glezniecības skolotājs bija Jehuda Pens. Tad dzīvoja Odesā, Ķišinevā un citur, daudz ceļoja, pētīja cilvēku dzīvi un pelnīja maizīti ar gadījuma darbiem.
1903. gadā Abels Pans pārbrauca uz Parīzi. Divdesmitpiecgadīgā krāslavieša gleznas tika eksponētas kopā ar Ogista Renuāra un Anrī Matisa darbiem.
Šajā laikā Abels Pans daudz eksperimentēja. Īpaši interesanta ir viņa grafika, kur viņš apvieno klasiskās eiropiešu un japāņu zīmēšanas tradīcijas.
Pirmā pasaules kara laikā Abels Pans uzgleznoja gleznu ciklu, kurā attēlota krievu kazaku vardarbība pret ebrejiem. Viņš daudz gleznoja arī ebreju sadzīvi. Tieši šajā laikā Abelu Panu sāka dēvēt par visebrejiskāko no visiem gleznotājiem.
1920. gadā Abels Pans pārcēlās dzīvot uz Palestīnu. Te ražīgi zīmēja un gleznoja, darbojās kā ilustrators un pedagogs. Nomira Abels Pans 1963. gadā Jeruzalemē. Te ir viņa vārdā nosaukta iela.
Abela Pana mākslu augsti vērtē mākslas zinātnieki, arī kolekcionāru aprindās tā augstu kotējas.
Izglītības centrs. Vēsturnieki vēl strīdas, kur bija Latvijas teritorijā pirmā augstskola – Academia Petrina Jelgavā vai katoļu garīgais seminārs Krāslavā? Ja par Latviju vēl ir diskusijas, tad par Latgali viss ir skaidrs.
Profesors Pēteris Zeile savā fundamentālajā pētījumā „Latgales kultūras vēsture” raksta: „Krāslavas izglītības virsotne bija pirmā Latgales augstskola – Garīgais seminārs. Savas pastāvēšanas 86 gados (1757–1844) to beiguši 252 priesteri un nākamie kultūras darbinieki”10.
Krāslavas garīgā semināra absolventi sarakstīja un publicēja grāmatas latgaliešu valodā, bija latgaliešu gramatiku un vārdnīcu autori. Interesanti, ka Studentu iela Latgalē ir tikai Krāslavā.
Pils. Kad brauc Krāslavā no Daugavpils puses, ceļa malā ir liels, zemē iegrimis akmens. Uz tā redzams skaitlis 1729 par zīmi tam, ka šajā gadā Krāslavu nopirka Plāteri11. Sākās jauna ēra šīs apdzīvotās vietas vēsturē.
Plāteri bija ambiciozi, viņiem bija nauda un sakari, lai savu mērķi īstenotu – izveidot Krāslavu par Inflantijas administratīvo, garīgo, saimniecisko un kultūras centru.
Būvējās osta, dievnami, ceļi un, protams, pašu Plāteru pils. Augstā kalnā ar stāvu nogāzi uz Daugavas pusi, gravām no vieniem un otriem sāniem un kalna līdzenu turpinājumu uz ziemeļu pusi. Droši vien Plāteri kopā ar būvniekiem ilgi prātoja, kurā no vairākām iespējamām vietām pili ir vislabāk būvēt.
Tika uzaicināti meistari, kuru vadībā tika uzbūvēts vesels ēku komplekss – staļļi, pārvaldnieka un dārznieka mājas u. c. Kungu dzīvojamā māja jeb pils tika pabeigta 1791. gadā.
Pils iekšsienas bija rotātas ar freskām, apkārt pilij bija plašs, daudzveidīgs parks.
20. gs. sākumā Krāslavas pili uzskatīja par krāšņāko visā Latgalē, jo salīdzinājumā ar Varakļānu, Preiļu, Riebiņu, Viļakas, Krustpils u. c. vietām nekur nebija tāda reljefa, tādas ainavas un skatu kā šeit.
Valentīns Lukaševičs, kultūrvēsturnieks
Foto no autora personīgā arhīva
[1] Latvijas pilsētas // „Liepājas Atbalss”, 10.07.1912.
[2] Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas. 2. sesija – Rīga: LR Saeima, [B.g.], 30.–31. lpp.
[3] Vīksna A. Medicīnas sākumi Latvijā. Krāslavas rajons // „Veselība”, 1988., Nr. 1.
[4] Austriņš A. Pils dārznieks // „Piesaule”, 1928., Nr. 9.
[5] Krāslava // „Daugavas Vēstnesis”, 19.06.1925.
[6] Krāslavas ražīgais // „Daugavas Vēstnesis”, 07.08.1939.
[7] Brežgo B. Senatnes pieminekļu aizsardzība Latgalē laikmetā no XVIII–XX gs. // „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, 1931., Nr. 5./6.
[8] Plater A. Opisanie hydrograficzno-statystyczne Dzwiny Zachodniej oraz ryb w niej zyjacych – Wilno, 1861. u.c.
[9] Vecākais brālis Mihals, kurš bija dzimis 1834. gadā, nodzīvoja garu mūžu un nomira Krāslavā 1924. gadā. Mihalam un viņa sievai Gabrielai bija daudz bērnu, vienu no dēliem viņi nosauca par Leonu (1897–1980).
[10] Zeile P. Latgales kultūras vēsture – Rēzekne: LKC izdevniecība, 2006., 230. lpp.
[11] Krāslavu nopirka Jans Plāters (1690–1736), taču viņš drīz mira un Krāslavas izbūve ir viņa dēlu un mazdēlu nopelns.
Novembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 | 03 | ||||
04 |
05 |
06 | 07 |
08 |
09 | 10 |
11 |
12 | 13 |
14 | 15 |
16 | 17 |
18 | 19 |
20 |
21 |
22 |
23 | 24 |
25 |
26 |
27 | 28 | 29 | 30 |