Anatola Kauškaļa foto
Pievienots: 08.02.2018
3. februārī daudzās Latvijas skolās norisinājās absolventu tikšanās vakari. Dažādu vecumu un paaudžu cilvēki, kam ir atšķirīgi likteņi, no dažādām pilsētām un ciemiem pulcējās kopā, jo viņus vieno mīlestība pret skolu, kurā viņi mācījās, un liela cieņa pret saviem skolotājiem. Savu dzimto skolu un pedagogus mēs atceramies ilgus gadus, jo skolotāju lomu mūsu dzīvē pārvērtēt nav iespējams.
„Visu mūžu es būšu pateicīga manai skolotājai Jevai Bojarčukai par viņas padomu - iegūt fizioterapeita specialitāti. Agrāk es pat nezināju par tādu profesiju, bet tagad man ļoti patīk šis darbs,” pastāstīja Krāslavas Varavīksnes vidusskolas absolvente Sņežana Sergejeva.
Sņežana ir krāslaviete, un pēc studijām augstskolā viņa atgriezās dzimtajā pilsēta. Šeit ir viņas ģimene un iemīļotais darbs.
- Skolas gados es nekad nedomāju, ka saistīšu savu dzīvi ar medicīnu, es zīmēju skices un gatavojos iegūt interjera dizaineres profesiju Saules skolā, Daugavpilī. Man šķita, ka mediķa profesija ir pārāk atbildīga un prasa spēju ātri pieņemt lēmumu.
Skolotāja Jeva toreiz mani pārliecināja, ka ar manu centīgumu un mērķtiecību nav, par ko uztraukties. Skolas direktores vietniece Jeva Bojarčuka uzaicināja uz tikšanos ar vecāko klašu skolēniem bijušo absolventi, otrā kursa studenti no Daugavpils Universitātes, kur viņa studēja fizioterapiju. Mani ļoti ieinteresēja viņas stāstījums par šo profesiju, un es devos uz DU Atvērto durvju dienu. Mēs apmeklējām augstskolas Anatomijas un fizioloģijas katedru, kur es ieguvu daudz informācijas par šo specialitāti un pieņēmu lēmumu par nākotnes profesijas izvēli.
Daugavpils Universitātē es stājos kopā ar klasesbiedreni, mēs pretendējām uz budžeta vietām. Kad atbraucām uzzināt par rezultātiem, pirmajā brīdī pat neatradām savus vārdus un uzvārdus sarakstā un nobēdājāmies. Taču drīz vien izrādījās, ka mēs tik ļoti uztraucāmies, ka vienkārši nepamanījām savus uzvārdus sarakstos. Tā sākās studijas.
- Augstskolās lekcijas notiek latviešu valodā, vai jums bija grūti studēt?
- Esmu no krievu ģimenes, un, kad man bija pienācis laiks uzsākt skolas gaitas, jautājums par mācību iestādi neradās. Vecāki izvēlējās skolu, kas bija tuvāk mājām. 12. klasi es pabeidzu ar pietiekami labu zināšanu bāzi, lai varētu turpināt izglītību latviešu valodā. Man bija ļoti laba skolotāja, kas izmantoja savu valodas apguves metodiku. Katru dienu mums bija uzdevums - izlasīt tekstu un atstāstīt to. Tādā veidā mēs pastāvīgi papildinājām savu vārdu krājumu.
Man patīk latviešu valoda – tā ir plūstoša un skaista. Es kā noburta klausījos Daugavpils pasniedzējus, kas runāja latviešu valodā.
Mans vīrs ir no latviešu ģimenes, viņš un viņa māte runā ar mūsu bērniem latviski, bet es un mani vecāki runājam ar bērniem krievu valodā. Bērni iet uz latviešu grupu bērnudārzā, manuprāt, viņiem ir divas dzimtās valodas.
Es ļoti gribētu, lai mani bērni mācītos Varavīksnes vidusskolā. Tur labi sagatavo bērnus pieaugušo dzīvei, māca komunicēt ar citiem cilvēkiem, kā arī atklāt savus talantus, prezentēt sevi. Taču es un vīrs nolēmām sūtīt bērnus mācīties uz Krāslavas pamatskolu, lai pēc tam viņiem būtu vieglāk turpināt izglītību.
- Pēc augstskolas beigšanas jūs sākāt strādāt Krāslavā. Kas bija par pamatu šādam lēmumam?
- Krāslavas slimnīcā man bija prakse. Pēc tam, būdama jau 4. kursa studente, devos uz darba interviju pie slimnīcas galvenā ārsta. Man piedāvāja medicīnisko rehabilitāciju mājās – darbu ar insulta pacientiem. Tagad jau 6 gadus es strādāju Krāslavā par fizioterapeiti.
Kad aizgāja pensijā mūsu masiere, man piedāvāja nodarboties arī ar masāžu. Es, protams, piekritu. Atkal vajadzēja mācīties. Pēc gada nokārtoju eksāmenu, saņēmu sertifikātu, un tagad masēju zīdaiņus un bērnus līdz 18 gadu vecumam, kas nāk pie mums valsts apmaksāto pakalpojumu programmas ietvaros.
Starp citu, savu izglītību es turpinu arī tagad. Regulāri apmeklēju dažādus kursus, jo medicīnā viss pastāvīgi attīstās, mainās metodikas. Piemēram, ir paņēmieni, kurus mēs apguvām universitātē, taču tagad uzskata, ka tos vairs nedrīkst izmantot.
- Kas jūs saista šajā profesijā?
- Ne reizi un ne mirkli es nenožēloju savu profesijas izvēli. Tas gan nav viegls darbs, taču es labi redzu sava darba rezultātus. Insulta pacientu rehabilitācija norisinās pakāpeniski. Es palīdzu pacientam no jauna iemācīties pagriezties uz sāniem, apsēsties, sēdēt, stāvēt un staigāt.
Reizēm cilvēki zaudē iekšējo spēku un iekrīt depresijā, tad mums jāuzņemas psihologa loma – dažreiz uzmundrinām, paslavējam, bet dažreiz arī sabaram.
Pacientam jābūt motivētam uz pozitīvu rezultātu, tad viss izdosies. Kad redzam, ka pēc cītīgiem vingrinājumiem cilvēks tiek uz kājām, izjūtam milzīgu prieku un gandarījumu par to, ka bija iespējams palīdzēt.
- Vai jūs nekad nesapņojāt par karjeru lielpilsētā?
- Neskatoties uz to, ka man ļoti patīk mans darbs, galvenais dzīvē ir mana ģimene. Krāslava ir mana pilsēta, man šeit patīk, tā ir ideāla vieta ģimenes dzīvei. Vīrs strādā ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, bērni apmeklē dārziņu. Šeit ir mierīga, droša, tīra un skaista daba, svaigs gaiss, labi cilvēki. Mūsu pilsēta ir maza, attālumi šeit ir nelieli, var visu paspēt. Tas arī ir liels plus.
- Starp citu, kā jums izdodas visu paspēt? Darbs, mājas darbi, mazi bērni...
- Visu var paspēt, ja ir cilvēki, kas atbalsta un palīdz. Darbā man ir labas attiecības ar vadību un kolēģiem. Un tas pats mājās. Vīrs strādā maiņās, un savās brīvdienās viņš ir aizņemts ar dažādiem mājas darbiem. Neatkarīgi no tā, kāda veida darbus es lūdzu izpildīt, viņš ar visu tiek galā. Nekad neatsaka arī vecāki, viņu palīdzība ir īpaši svarīga tad, kad slimo bērni. Es nevaru paņemt slimības lapu, lai atrastos kopā ar bērniem, jo manu palīdzību gaida pacienti. Bieži vien slimnieki atrodas tādā stāvoklī, kad jārīkojas nekavējoties.
- Kā jūs atpūšaties?
- Pēdējā laikā mēs esam kļuvuši par komforta ķīlniekiem. Uz darbu braucam ar mašīnu, arī bērnus uz bērnudārzu un no bērnudārza vedam ar mašīnu. Maz kustamies, bērni maz staigā. Tāpēc tagad cenšamies biežāk pastaigāties ar bērniem, veidojam sniegavīrus, vizināmies ar ragaviņām, pastaigājamies pa mežu, pikojamies.
Turklāt mums ir kopīgs ģimenes hobijs – suņi. Kad bērni bija paaugušies, es un vīrs nolēmām, ka ir pienācis laiks iegādāties suni, tai skaitā tāpēc, ka mums ir privātmāja. Izvēlējāmies rūpīgi, pētījām šķirņu īpatnības, apmeklējām suņu izstādi, un mums iepatikās amerikāņu akitas.
Savu jauno ģimenes locekli atvedām no Krievijas. Kad klubā mums piedāvāja piedalīties izstādēs, mēs aizdomājamies – tas prasa daudz laika, finanšu līdzekļus, atbildību, taču galu galā uzdrīkstējāmies.
Pēc kāda laika mēs iegādājāmies savai suņu meitenei suņa puiku. Esam pārliecināti - ja ģimenē aug bērni, tad jābūt arī kādiem mājdzīvniekiem. Mīlestību pret mūsu četrkājainajiem draugiem ir nepieciešams ieaudzināt jau no agras bērnības.
- Sņežana, par ko jūs sapņojat?
- Es nesapņoju par kaut ko dižu. Mans sapnis ir vienkāršs - lai visi tuvinieki būtu veseli, un lai es nodarbotos ar savu sirdslietu.
- Paldies par interviju! Lai jums veicas!
Elvīra Škutāne, autores foto
Decembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 | ||||||
02 |
03 |
04 |
05 |
06 |
07 | 08 |
09 |
10 |
11 |
12 |
13 |
14 | 15 |
16 |
17 |
18 |
19 |
20 |
21 | 22 |
23 | 24 | 25 | 26 | 27 |
28 | 29 |
30 | 31 |