Manai dzimtajai Izvaltas skolai - 201

Pievienots: 07.02.2018

Kārtējā absolventu tikšanās Izvaltas skolā pulcējusi tuvākos un tālākos bijušos skolēnus. Par ikgadējo tradīciju kļuvusī tikšanās vienmēr saistās ar skaistām, siltām, mīļām atmiņām. Aicināti tiek visi, bet īpaši uzsveram tos, kuriem ir jubilejas gadi. 5,10,…60. Ar I. Lasmaņa dzejoli „Mans skolas sols... sirds tikai labo atceras” Sanija Bogdāne un Lāsma Batarāga ievadīja vakara oficiālo daļu. Skolas direktore Lolita Proma skolu salīdzina ar upi - viss plūst un mainās, bet krasti paliek uz vietas. Arī mūsu skola pastāv jau 200 gadus, bet audzēkņi mainās. Taču ir vērtības, kuras bija, ir un paliek. Mēs mācāmies, apgūstam zināšanas un prasmes, veidojam attieksmi pret sevi, sabiedrību, pasauli. Piedalāmies mācību priekšmetu olimpiādēs, turklāt ar labiem rezultātiem, dziedam korī, ansamblī un folkloras kopā „Mozī latgalīši”, dejojam, spēlējam teātri. Šodien atskanēs ne vienu vien reizi – atceries. Atceries, kā pirmo reizi, māmiņai ieķēries rokā, gāji uz skolu? Atceries, kā dzeltenās kļavu lapas čukstēja pasaku no vismīļākās grāmatas? Tad uz taciņas sasniga balts sniegs. Atceries? Šķirstīsim šovakar savu atmiņu albumu.

Ar savu uzstāšanos priecē Izvaltas pamatskolas folkloras kopa, meiteņu ansamblis, deju grupa.

Manas darba gaitas - 50 gadi, bet es teiktu, visa mana dzīve ir saistīta ar Izvaltas skolu, jo vēl jāpieskaita 11 mācību gadi. Un tāpēc katru gadu īpaši, ar zināmu satraukumu, gaidu šos tikšanās vakarus.

60 gadi pagājuši kopš piektā Izvaltas vidusskolas izlaiduma. Tad vēl nebija uzcelta trīsstāvīgā skolas ēkas piebūve, bija mazas, šauras klašu telpas, mācības divās maiņās. Skolā mācījās ap 400 skolēnu.

Mūsu klasei šogad aprit 50 gadi kopš skolas absolvēšanas. 8. klasi beidzām 42 skolēni, vidusskolu - 14. Sen jau aizsaulē audzinātāja Monika Dombrovska. Ar mīļiem vārdiem un ziediem sveicam visvecāko Izvaltas bijušo skolotāju Solomeju Jutāni, kura darba gaitas uzsākusi piecdesmito gadu sākumā, pasniedzot ķīmiju un bioloģiju. Uz skolotāju var attiecināt šādus vārdus: „Dzīve lemta visiem, bet piedzīvot vecumu, novecot – tikai izredzētajiem.”

Kā „skrejlapiņas” no I.Ziedoņa pasakas pa sev nosprausto dzīves ceļu ir gājuši 1973. g. absolventi, viena no tiem - LU Filoloģijas fakultātes Baltu valodas katedras asociētā profesore Lidija Leikuma - savā skolā ierodas diezgan regulāri. Ar Lidiju ir interesanti pārrunāt notikumus Izvaltā, tālākos novados, sarunāties latgaliešu valodā. Šoreiz viņa skolai dāvina grāmatu „ Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos: Latgale”.

Pateicības vārdus skolai izsaka 1978. gada absolventes Ināra Trafimoviča, Irēna Sulaine. Ināra runā par to, ka tikai no paša cilvēka ir atkarīgs, ko dzīvē esi sasniedzis, cik daudz esi gribējis un cik daudz esi strādājis.

Vieni no visaktīvākajiem visu absolventu tikšanās vakaru dalībniekiem ir mani pirmie audzēkņi - 1983. g. absolventi. Viņiem vienmēr atrodas laiks un vēlēšanās apmeklēt savu skolu. Viņiem nav tā kā dzejolī - „Pašam Laikam laika nav”. Ar interesi atceramies skolas gadus, braucienus ekskursijās. Esam lietas kursā par katra absolventa ģimenes dzīvi, viņu bērnu skolas un jau darba gaitām. „Neattaisnotu” kavējumu mums nav, arī DU profesoram, entomologam Arvīdam Barševskim, tāpat Olitai, Vitai, Aivaram, Oskaram, Vijai. Kā pārsteigums no klases bija dziesma absolventa Viktora dēla Andra Bižāna izpildījumā, kurš mācās Latvijas Valsts konservatorijā. Arī 1988. gada absolventi Lilita, Lilija, Mārīte, Ilmārs ar lielu interesi dalījās savās atmiņās par skolu, par piedzīvojumiem ekskursiju braucienos.

Skolotājas Silvijas Stivriņas audzēkņi, kaut gan nelielā skaitā, toties priecēja mūs ar flautas spēli, ko izpildīja Daina Vaivare, viena audzēkņa meita. Skolotāja savos „arhīvos” sameklējusi, nolasīja skolēnu aprakstus par pārgājienu, tas radīja jautrības noskaņu zālē.

No skolotājas Ligitas Stivriņas 2003. g. absolventiem šoreiz ieradās tikai zēni, jo, kā noskaidrojās, daudzas meitenes pašlaik auklē savas jauniņās atvasītes. Prieks par šī gada absolventiem, jo viņi visi ir turpinājuši mācības, visi strādā, daudzi izveidojuši ģimenes. Skolotāja un skolēni dalījās savās pārdomās par viņu pašreizējo dzīvi.

Vakars turpinājās skolas zālē, kur spēlēja „Foršs laiks”, atmiņu kamolīši tinās gan turpat zālē, gan pa klasēm. Kā jau Izvaltai tas raksturīgi, līdz plkst 3.00 no rīta deju grīda dimdēja zem jautrajiem deju soļiem, skanēja prieka un sajūsmas balsis.

Paldies visiem absolventiem par siltajiem, mīļajiem novēlējumiem, par dāvanām skolai. Skolēniem būs iespēja apmeklēt Porcelāna leļlu kolekciju Krāslavas novada TIC.

Šie tikšanās brīži rada sajūtu, ka esi vajadzīgs, ka esi tomēr kaut ko ielicis no sevis, tas dod impulsu turpmākajam darbam, jo kavēšanās atmiņās un burvīgie smaidi, laba vēlējumi ir vislielākā dāvana.

Zenta Gaveika, 1968. g. absolvente
Imanta Dzirkaļa foto