Nogrimt vai pacelties pāri nedienām

Pievienots: 19.06.2018

,,Kad pie manis atbrauc cilvēks, kas ir jau praktiski „izdedzis”, es cenšos dalīties ar viņu savā kvēlošajā dzīvespriekā, cenšos „aizdedzināt” viņu no jauna, un tad šis cilvēks atkal spēj dzīvot tālāk - pāri nedienām,” pastāstīja par sevi, savu dzīvi un savu filozofiju Sergejs Karobeško, brīvdienu mājas īpašnieks, kurš darbojas lauku tūrisma jomā.
Sergejs ir dzimis, mācījies, strādājis un dzīvojis Rīgā. Taču 43 gadu vecumā viņš nolēma sākt dzīvi no baltas lapas, atrada laukos vecu viensētu un, daudz nedomājot, pameta galvaspilsētu.
Meklējot jaunu mājokli, Sergejs apbraukāja visu Latgali, bet visvairāk viņam patika vieta ar nosaukumu „Berjozki” Piedrujas pagastā. No pirmā acu uzmetiena šķita, ka viņa iegādāto nekustamo īpašumu vieglāk būtu nojaukt un uzbūvēt tur jaunu māju. Bet, kā vēlāk noskaidrojās, guļbūve bija vēl „dzīva”. Tad divu gadu laikā māja joprojām atradās kritiskā stāvoklī, jo remontdarbi virzījās uz priekšu visai lēni. Toties pašlaik tā ir omulīga viensēta ar visām ērtībām dažu simtu metru attālumā no Garā ezera.

- Kas pamudināja cilvēku no galvaspilsētas pārcelties uz dzīvi dziļajos laukos?

- Rīgā es sāku apjēgt, ka zaudēju sevi, ka steidzami kaut kas ir jāmaina un jāmaina kardināli. Viss, ar ko nodarbojos, man nepatika, nepārtraukti bija kaut kādas ķibeles, ģimene izjuka, un vairāku gadu garumā man neizdevās to atgūt. Lielpilsētā ir ļoti daudz negatīvā, tur sakrājas daždažādu cilvēku enerģijas. Daži kļūst agresīvi, citi risina savas problēmas ar alkohola palīdzību, viens iet kauties ar kaimiņiem, otrs pārdur mašīnu riepas, trešais lieto narkotikas. Laukos gandrīz nav nekā tam līdzīga, šeit es vispār neko tādu neredzu.

Pirms 12 gadiem es atmetu visus kaitīgos ieradumus, un pa šo laiku ievērojami uzlaboju savu veselību. Mans pasaules redzējums ir mainījies par 180 grādiem, vairāki paziņas no Rīgas tagad mani nevar pazīt.

- Daba ir palīdzējusi?

- Jā, man šeit patīk, tā ir mana stihija. Skatos uz bildēm no kūrortiem: jā, viss ir skaists – tirkīzzils ūdens, dzeltenas smiltis, zilas debesis, palmas, taču tas viss nav domāts man, tās nav manas vibrācijas. Zāle, mežs, tauriņi, putnu dziesmas – lūk, tā ir mana paradīze.

Mani ļoti interesē tēma „Laipni lūdzam sevī!”. Šeit, klusumā un mierā, es izmetu no savas galvas tik daudz dzīves situāciju, par kurām kādreiz man bija kauns, un problēmu, ko nekādi neizdevās atrisināt. Tagad es vairs nekaunos par savām iepriekšējām rīcībām – tā bija dzīves mācība, un es izdarīju secinājumus. Es saprotu, ka nekad vairs tā nedarīšu. Viss, šī tēma slēgta.

Pilsētā strādāt ar sevi, ar savu iekšējo stāvokli, ir iespējams, bet ļoti sarežģīti. Ne katram tas ir pa spēkam, piemēram, es nevarētu. Pat pie dabas krūts sarunai ar sevi traucē nemierīgs prāts – jāizdara šis un tas, kaut kur jāaizbrauc, tik daudz kas jāieplāno... Taču nepieciešams pārtraukt šo nemitīgo steigšanos, šo trako domu skrējienu. Tik galā ar šo problēmu palīdz meditācija.

- Cik es saprotu, jums pašam ar sevi nav garlaicīgi. Vai izdevās šajā jaunajā dzīvesvietā atrast draugus?

- Strādājot ar sevi, es sāku pievērst uzmanību cilvēka iekšējam dziļumam – viņa dvēselei. Piemēram, var satikt cilvēku, kas no pirmā acu skatiena šķiet ļoti vienkāršs un necils un ne ar ko neizceļas citu vidū. Toties, kad sākas saruna ar viņu, saproti – viņš ir izcila personība. Cilvēks ir gatavs palīdzēt vienkārši tāpat, un var just, ka viņš emocionāli ir tuvāks nekā dažs labs radinieks. Es sajūtu cilvēku vibrācijas. Cenšos saprast, kāpēc sastapu viņus savā dzīves ceļā, pat tad, ja situācijas, kas ir saistītas ar viņiem, ir negatīvas. Sāku analizēt, kāpēc šī situācija šķiet tik nepatīkama? Varbūt ir vērts paskatīties no otras puses? Iespējams, tieši otrādi – tā ir pozitīva? Tā veidojas sava veida puzle. Tas ir ļoti interesanti!

Tātad - jā, šeit esmu atradis arī tos cilvēkus, kas man ir garīgi tuvi.

- Vai ideja nodarboties ar lauku tūrismu jums radusies uzreiz pēc pārcelšanās no Rīgas?

- Nē, tikai pēc kāda laika, un šī doma radusies it kā pati no sevis. Sākumā pie manis ciemos brauca tikai paziņas. Viņiem patika vakari pie ugunskura, pirtiņa, zāļu tējas, ezers, laiva. Pēc tam viņi sāka aicināt uz šejieni savus paziņas, un pamazām šeit parādījās arvien vairāk tūrismu.

Tagad pie manis atbrauc draugu kompānijas, ģimenes ar bērniem, šeit notiek semināri. Es piedāvāju pilsētniekiem programmu „Restart”: 2-3 dienas brīvā dabā, klusums, minimāls un viegls ēdiens, pirts, pastaigas basām kājām.

Savus viesus es ievirzu miera ostā. Pēc kāda laika viņu uzbudināmība mazinās, cilvēki gūst harmoniju sevī un pasaulē, viņiem mainās balss intonācija, viņi aizmirst par mobilajiem tālruņiem, par dažādām darīšanām, kas saistītas ar ikdienas dzīvi. Viņi staigā basām kājām un izjūt svētlaimi saskarsmē ar visparastākajām lietām.

Es iesaku saviem viesiem dažas dienas vispār atturēties no ēdiena, ja viņi vēlas. Praktizēju badošanos un varu teikt, ka tas ir iedarbīgs instruments veselības uzlabošanas procesā. Tomēr ir jāprot badoties pareizi, nedrīkst pieļaut kļūdas, jo vēlāk būs grūti tās izlabot.

Es neuzbāžos ar saviem padomiem, bet tikai dalos savā pieredzē. Uzskatu, ka nedrīkst neko ar varu uzspiest citam cilvēkam.

- Sergej, es zinu, ka jūs taisāt arī masāžas.

- No sākumā tas bija tikai vaļasprieks, bet tagad esmu izgājis apmācību kursu, un man ir sertifikāts. Taisu klasisko masāžu, ko papildinu ar citām tehnikām. Man ir studija Krāslavā, izbraucu arī pie klientiem. Man ir ērti saliekama masāžas kušete un viss nepieciešamais, lai veiktu masāžu mājas apstākļos, birojā, pirtī, sporta zālē un tml.

Man ir arī citi hobiji, piemēram, nesen sāku interesēties par mūzikas instrumentiem. Man patīk bungas, tamburīns, vargāni. Austrālijas didžeridū es uztaisīju no notekcaurulēm. Kad pie manis atbrauc draugi, mums dažreiz gribas patrokšņot.

- Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais dzīvē?

- Par naudu īpaši neiespringstu, bet tas nenozīmē, ka man tās nav. Esmu pārliecināts, ka nauda nav galvenais, mēs nevaram to paņemt līdzi viņpasaulē, tāpēc jāattīsta sava dvēsele. Es nedodu divus eiro tiem, kas stāv ar izstieptu roku pie veikala, vēloties „salāpīties”. Palīdzēt tādam cilvēkam - nozīmē atbalstīt viņa degradāciju, piedalīties viņa tumšajos darbos, ko viņš darīs, izdzerot alkoholu. Ja pažēlosim tādu cilvēku, tad varbūt viņš uz kādu laiku pacelsies, taču drīz vien atkal iegrims bezdibenī un vairs nekad netiks no turienes laukā. Cilvēkam jāgūst nopietna dzīves mācība, pēc kuras viņš vai nu nogrims vai pacelsies pāri nedienām.

Man ir interesanti atbalstīt cilvēkus, kas attīstās, viņiem esmu gatavs palīdzēt nesavtīgi. Tieši to es tagad uzskatu par savas dzīves jēgu.

- Paldies par šo interesanto sarunu! Vēlu jums veiksmi!

Elvīra Škutāne,
foto no Sergeja Karobeško personiskā arhīva

Sergejs aicina pie sevis visus, kas vēlas atpūsties klusumā, nopērties pirtī, pasēdēt pie ugunskura, izbaudīt masāžas seansu un uzlādēties ar enerģiju. Lūgums zvanīt iepriekš pa tālr. 26736411.