Anatola Kauškaļa foto
Pievienots: 14.06.2018
Krāslavietis Gatis Škutāns savā būtībā ir palicis laucinieks – bērnības atmiņas tik dziļi iesēdušās apziņā, ka jaunais cilvēks vai katru brīvu dienu pavada vecāku mājās - Kombuļu pagasts Škutānos. Ģimenē viņš bija vecākais no trim bērniem. Bērnība paskrēja ātri, nemanot aizritēja laiks Sauleskalna pamatskolā, pēc tam Viļānu arodvidusskolā, kur apguva elektriķa profesiju, un šodien Gatis jau ir mīlošs vīrs savai sievai un gādīgs tētis Rihardam, kuram drīz apritēs četri gadiņi.
- Izskolojāties par elektriķi, bet profesijā nestrādājat…
- Mans tētis kolhozu un sovhozu laikā bija šoferis-elektriķis Kombuļos. Daudz nedomājot, aizgāju viņa pēdās. Viļānu arodvidusskolai bija laba reputācija, visai augstas prasības zināšanu jomā – no manas grupas 28 audzēkņiem pabeidza 17. Kāds negribēja mācīties, kādam bija svarīgākas lietas darāmas tai laikā utt. Mācību laikā arodvidusskolas audzēkņiem bija iespēja slēgt līgumu ar „Latvenergo”, saņemt stipendiju un pēc studijām strādāt uzņēmumā. Taču aiz loga bija tā saucamie treknie gadi, kad lielākajās firmās elektriķiem maksāja krietni vairāk nekā kur citur. Daudzi, kas atgriezās no prakses vietām, jutās laimīgi un neviens negribēja skatīties uz „Latvenergo” piedāvājumu, arī es biju starp tiem, kam šķita – labāk nē! Retais piekrita, bet laika gaitā izrādījās, ka līguma slēgšana būtu bijis pareizs lēmums.
- Profesija ir, darba nav, bet neatkarību no vecākiem gribas. Kā tam tika rasts risinājums?
- Divas vasaras sezonas nostrādāju ārzemēs, Skotijā. Nebraucu turpu viens, bet kopā ar paziņu, turklāt mums bija paziņas arī Skotijā. Tādejādi tas nebija brauciens uz dullo. Strādājām uz lauka zem klajas debess. Brokoļus novācām gan tādos laukos, kur tie izaudzēti ar ķimikālijām, gan tādās platībās, kur tie audzēti ekoloģiski, nepielietojot nekādu ķimikāliju. Atšķīrās pēc lieluma - dabīgi audzētie bija mazāki.
Lai gan fiziski šis nav nekāds smagais darbs, pirmās pāris nedēļas no locīšanās mugura sāp pamatīgi. Pēc tam pierodi, un problēmu nav. Traktors brauca pa priekšu, strādnieki iet nopakaļ, nogriež brokoļus un iemet kastē. Nopelnīt varēja gana labi, ne velti nostrādāju divas sezonas.
Dzīves apstākļi arī bija labi – paziņas īrēja māju un piebiedrojāmies viņiem. Īres maksa? Tur tādas algas, ka nejūti dārgi vai nē. Pietika gan īrei, gan ēdienam, gan izklaidēm un pāri palika. Piemēram, ar draugu apmeklējām lielu atrakciju parku, emociju pietika veselai nedēļai. Sajūtas neaprakstāmas, kad lielajā velna ratā no 20-30 metru augstuma lido ar galvu uz leju. Rats griežas, kulba griežas, pusotru metru no zemes atkal esi ar galvu uz augšu, un sākas jauns cikls.
- Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra pētījumā „Atgriešanās Latvijā” secināts, ka remigranti Latvijā atgriežas, jo ilgojas pēc draugiem, ģimenes un Latvijas kopumā. Kas no tā vairāk attiecināms uz jums?
- Tai laikā man jau bija meitene Latvijā, ar kuru iepazinos Skaistā. Reiz pie mana drauga Skaistā sapulcējās laba kompānija, tur arī iepazināmies. Kad sāc domāt par ģimenes veidošanu, īsti vairs negribas braukāt šurp turp, un nolēmu palikt Latvijā. Atrast darbu laukos nebija iespēju, arī savas saimniecības, kuru varētu mēģināt attīstīt, vecākiem vairs nebija. Tēvs savulaik bija Breša zemnieks, bet saimniekošana dažādu objektīvu iemeslu pēc viņam nevedās un visu likvidēja. Māsas vīrs Oskars ieteica painteresēties par darba iespējām pie „Labiekārtošana K” direktora Ēvalda Cauņas. Uzreiz man protams neko nepiedāvāja, pacietīgi piestaigāju trīs vai četrus mēnešus, interesējos, varbūt vajag? Sākotnēji uzņēmuma vadībai bija interese mani apsēdināt pie traktora stūres, kas šķūrē sniegu, pļauj utt., bet, kad paņēma uz pārbaudes laiku, uzreiz iedeva autobusu. Tagad veicu visus pilsētas labiekārtošanas darbus: pārvadāju strādniekus, zāģēju kokus, strādāju ar trimmeri utt. Uzņēmumā esmu nostrādājis pilnus septiņus gadus.
- Tas ir tas, ko gaidīji, stājoties darbā?
- Gaidīt vienmēr var un varbūt arī vajag vairāk, bet darbs man ir un tas nav tik garlaicīgs, kā brokoļu novākšana. Šis darbs man patīk ar to, ka tas nav vienmuļš, ir sarežģīts un atbildīgs. Dienas laikā ir jāspēj paveikt 5-6 atšķirīgus uzdevumus, jāspēj pareizi saplānot laiku, lai neko nenokavē. Vajag nestandarta domāšanu, piemēram, vajag izdomāt, kā atvieglot puķu laistīšanu, aprēķināt ūdens daudzumu, izdomāt, kā piekļūt tuvāk. Ja ko nepareizi izdarīsi, stiepsi ūdeni un liesi ar lejkannu, bet tā no mašīnas pa tiešo. Zāģējot kokus, ir jāizrēķina, lai tas nogāžas īstajā vietā. Ja kļūdīsies kapos, var apskādēt pieminekļus, ja pilsētā - var sabojāt komunikācijas vai pat cilvēki var ciest. Ja tas ir darbs uz pacēlāja, tad jānovērtē, kuru zaru koka vainagā nozāģēt pirmo, kuru - nākamo. Pēdējā laikā uz pacēlāja biežāk nākas strādāt man.
Kopumā šis ir fiziski smags un nogurdinošs darbs, neskatoties uz tehnikas pielietošanu. Trimmeris vai motorzāģis pats zāli nepļauj un kokus negāž, strādnieka rokām ir gana liela slodze, lai pilsētu padarītu skaistu un pievilcīgu. Mēs dodamies pļaut zālāju jau agri no rīta, droši vien cilvēki pat neaizdomājas, kā pilsēta top skaista. Doties atvaļinājumā vasarā ir visnotaļ sarežģīti, jo vasara ir noslogotākais darba laiks. Ziemā, ja tikai tā nav sniegota, darba mazāk.
- Kā tad paliek ar iegūto profesiju?
- Palika novārtā. Es gan ļoti gribētu strādāt profesijā. Manuprāt, tāda iespēja bija, kad uzņēmums meklēja trešo elektriķi, bet mani nez kāpēc nepaņēma.
- Varbūt tāpēc, ka vadībai bija žēl šķirties no atbildīga darbinieka. Cerams, ka uz ārzemēm mukt netaisāties?
- Viennozīmīgi atbildēt grūti. Protams, ja nebūtu ģimene, brauktu atkal un strādātu. Bet ar bērnu nekur nepieskraidīsi. Šobrīd esam iekārtojuši Krāslavā dzīvokli, esam nopirkuši arī māju un cenšamies kaut ko darīt, lai varētu pārcelties turp dzīvot. Mans ir normāls darbs, sieva ir pedagoģe pirmsskolas izglītības iestādē „Pienenīte”, dēls apmeklē to pašu bērnudārzu Krāslavā. Tādejādi šobrīd man nav nekādas iekāres skriet uz ārzemēm. Ja nu tikai darba ziņā šeit kaut kas negaidīti izmainās uz slikto pusi. Tas, ko viennozīmīgi gribas – visas lietas dzīvē sakārtot tā, lai vecumdienās būtu, par ko nopirkt sev maizi.
Gan jāatzīst, ka daļa manu skolasbiedru nespēja atrast sev pielietojumu dzimtajā pusē un ir aizbraukuši projām, arī uz ārzemēm. Bet daži palikuši Krāslavā. No arodskolas grupas aptuveni puse ir kaut kur projām vai vispār pazuduši, jo viņus nekas dzīvē neinteresē. Otra puse vairāk vai mazāk veiksmīgi iekārtojuši savu dzīvi Latvijā. Ne visi dodas pēc laimes pasaulē, daudz atkarīgs no apstākļiem.
Piemēram, brālis ir autoatslēdznieks tepat Krāslavā - remontē autobusus. Savukārt māsa jau vismaz pusgadu strādā ārzemēs. Viņas profesija ir saistīta ar lauku tūrismu, ļoti gribēja strādāt dzimtenē, bija arī darba solījumi, bet tie ilgi nepiepildījās. Savulaik viņai bija savs ziedu veikals pilsētas centrā, taču konkurence šajā nišā izrādījās tik liela, ka beidzās savi līdzekļi, ko ieguldīt biznesā, pirms atrada pastāvīgus klientus. Rezultātā aizbrauca pie vīra radiem ārzemēs, ir atradusi darbu un, cik zinu, ir ar to apmierināta.
Man prieks par viņu, tomēr es ļoti vēlētos, lai mēs visi būtu Latvijā, jo te tomēr visi savējie, te skan dzimtā valoda, un daudz citu svarīgu lietu, ko šeit uz vietas nenovērtējam. Nesaku, ka ārzemēs nevar iedzīvoties, var, ja nebūtu valodas barjera. Visas problēmas rada valodas zināšanu trūkums. Zini valodu - var dzīvot arī ārzemēs, bet dzimtenes vienalga pietrūks.
- Kā pašam ar valodu?
- O, ir jautrs stāsts. Kad pirmoreiz ar draugu braucām uz Skotiju, neviena vārda angliski nemācējām. Paziņas mums pateica, kurā lidmašīnā iekāpt, kur būs autobuss. Ielidojot Glāzgovā, nokļuvām kutelīgā situācijā - no lidostas autobuss visus aizveda uz autoostu, bet tur nezinājām ne kā tualeti atrast, ne kā vajadzīgo autobusu. Desmitiem autobusu stāv cieši viens pie otra, speciāli norīkots cilvēks aizmugurē regulē, kurš autobuss izbrauks, kuram jāpagaida. Izdomājām vienam anglim parādīt biļeti un nosaukt pilsētu, kurp vajadzēja nokļūt. Viņš parādīja, kurā autobusā iesēsties. Galapunktā nonācām bez lieliem piedzīvojumiem. Mēs pat neiedomājāmies paķert līdzi vārdnīcu, domājām, viss taču sarunāts, sliktākajā gadījumā paziņas mūs savāks.
Strādājot uz lauka, nevar apgūt valodu. Trīs priekšnieki angļi nelikās zinis mūs mācīt runāt, bet pārējie tur bija poļi, lietuvieši, latvieši, bulgāri, rumāņi, krievi. Ja strādātu pilsētā, būtu valodas vide un būtu citādāk. Skolā angļu valodu mācīja, bet ne jau tādā līmenī, lai tur sarunātos. Turklāt stresa situācijā aizmirsās arī skolas solā apgūtais minimums.
- Kas šodien sagādā lielāko prieku dzimtenē?
- Priecē vasara. Esmu makšķernieks, bet tagad šim hobijam neatliek laika - pēc darba pilsētas labiekārtošanā jābrauc uz laukiem Kombuļos, kur mums ir savs zemes pleķītis. Iekopjam to abi ar sievu, audzējam puķītes, burkānus, kartupeļus, citus dārzeņus pārtikai. Mums aug mazs bērns un gribas viņam iedot veselīgāku pārtiku.
Man patīk darboties pie tehnikas, sameistarot kādu interesantu braucamo. Nopērku vecu mašīnu un pārbūvēju par bezceļu transportlīdzekļi. Viens tāds pusotru gadu nokalpoja kā darba zirdziņš, bet salūdza, un jātaisa jauns.
Man ir vēlme kaut kur tālāk ceļot ar sievu, bet atvaļinājumi nesakrīt vienā laikā. Pavasaros pabraucam uz Rīgas pusi. Varam kopā makšķerēt, viņu tas arī aizrauj. Kombuļos pie vecākiem ir liels dīķis, kurā dzīvo karpas, līņi, asari, karūsas – pēdējie visbiežāk tiek uz āķa. Ir lauku pirts, vārdu sakot - tur īsta idille. Es nevaru sēdēt pilsētas dzīvoklī, man vajag tikt ātrāk laukā no četrām sienām uz laukiem vai garāžu. Arī dēlu cenšamies biežāk izvest ārpus pilsētas. Tagadējā paaudze pielipusi internetam un multfilmām. Lai mazinātu televizora un datora ietekmi, bērnam ir jāpiedāvā citas nodarbes, un laukos šīs iespējas plašākas nekā pilsētā.
Paldies par interviju!
Juris Roga, autora foto
Februāris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 |
03 | 04 |
|||
05 |
06 | 07 |
08 |
09 |
10 | 11 |
12 |
13 |
14 |
15 |
16 |
17 | 18 |
19 |
20 |
21 |
22 |
23 |
24 | 25 |
26 |
27 |
28 |
29 |