Krāslavas Valsts ģimnāzijas skolotāji zināšanas gūst Baku

Pievienots: 05.04.2018

Šī gada 23.–25. martā Azerbaidžānā, Baku pilsētā, uz 17. starptautiskajiem pedagoģiskajiem lasījumiem „Ģimene – cilvēka kultūras ligzda” (oriģ. „Semja – lono  čelovečeskoi kuļturi”) pulcējās deviņu valstu pārstāvji, kas savu dzīvi ir saistījuši ar humāno pedagoģiju. Šo dalībnieku vidū bijām arī mēs, Krāslavas Valsts ģimnāzijas skolotājas Anna Juškeviča un Ilga Stikute.

Mūsu skolā humānā pedagoģija iedzīvojusies ir jau sen – apmeklējām Irmīnas Pogrebņakas (Latvijas Humānās pedagoģijas asociācijas valdes priekšsēdētājas) nodarbības Daugavpils Valsts ģimnāzijā, 2016. gadā un 2017. gadā piedalījāmies Humānās pedagoģijas vasaras skolas nodarbībās Aglonā, Krāslavas novada un pilsētas skolotājiem organizējām praktiskas nodarbības ar Latvijas Humānās Pedagoģijas Asociācijas valdes locekli, Laurenču pamatskolas skolotāju Valentīnu Voicišu. Un, protams, ka humānā pedagoģija ir visciešāk saistīta ar Šalvas Amonašvili vārdu, kas ir teicis: „Skolotājam ir jāmainās, lai audzinātu jaunās paaudzes bērnus”, tāpēc arī nolēmām apmeklēt viņa organizētos pedagoģiskos lasījumus.

Lasījumos tika runāts par garīgu kultūru, izglītību un humānismu, vairākkārt tika uzsvērts, ka jaunā bērnu paaudze ierodas ar saviem vispusīgajiem talantiem, turklāt ar visai neparastām parādībām - gaišredzību, dažādu augstāku domu redzējumu un dzirdēšanu, viņi spēj pareizi atrisināt ļoti grūtus uzdevumus, bet nespēj paskaidrot, kā viņi to ir izrēķinājuši, un, ja skolotāji nesapratīs, ka viņiem ir jākļūst par „gaismas skolotājiem”, bērniem klāsies slikti. „Ar pavēlēm un atzīmēm vien ir grūti audzināt, jo personības attīstības jautājumu ar tām nevar atrisināt. Problēma nav Izglītības likumā, ministrijas reformās, mācību programmās vai grāmatās, problēma balstās tikai skolotājā - kāds ir pats skolotājs,” uzskata akadēmiķis.

Humānās Pedagoģijas Starptautiskā Centra Koordinācijas Padome 2017. gadu bija pasludinājusi par ģimenes gadu un izvirzījusi tēmu „Ģimene – cilvēka kultūras ligzda”, kas nozīmē, ka gads bija veltīts darbam ar vecākiem, vecvecākiem, kā arī skolu un skolas kolektīvu kā vienotas ģimenes pilnveidošanu. Visi tie, kas triju dienu laikā dalījās pieredzē (jāsaka, ka starp tiem bija arī divas, iepriekš minētās (I.Pogrebņaka un V.Voiciša) pārstāves no Latvijas), aicināja pedagogus nopietni pievērsties bērna personības attīstīšanai, un, lai to darītu, ir jāmaina savs domāšanas veids, pieredze, jāatkāpjas no autoritārās pedagoģijas dogmām, ir jāatjaunojas un jābūt vīrišķīgai stājai, radošumam, jo tieši radošumā ir atjaunotnes spēks. „Humānā pedagoģija dzimst un attīstās tikai radošā vidē, bez radošuma tā mirst. Autoritatīvā pedagoģija neprasa radošumu. Humānajā pedagoģijā skolotājam ir jāmēģina viela pasniegt tā, lai rosinātu bērnu domāt, diskutēt ar skolotāju un izteikt secinājumus,” uzskata Š.Amonašvili.

Trīs intelektuāli spraigu, saturiski pilnu dienu - nodarbību, meistarklašu un laboratoriju - laikā daudz tika runāts par ģimenes un vecāku lomu bērnu audzināšanā, jo tas, kādas vērtības veidojas ģimenē, bērnā nostabilizējas un paliek, lielā mērā veido viņa personību. Būtiski izkopt sava vārda labo slavu, jo tā pavadīs mūsu bērnus  viņu turpmākajās gaitās. Skolotājiem vairākkārt tika atgādināts stundās nepasniegt sausu mācību saturu, bet kā primāro ievērot cilvēka audzināšanu caur savu mācību priekšmetu, attīstīt augstākās vērtības, dāvināt skolēniem savas zināšanas. Ja skolēni jūt, ka skolotājs ir atvērts komunikācijai, ir dabisks un patiess, viņi atsaucas, vēlas mācīties, jo, „kad skolēni mīl savus skolotājus, tad šķēršļu zināšanu apguvei nav.” (Š.A.) Bet humānā pedagoģija nav tikai „galviņu glaudīšana”. Gluži pretēji – tās ir stingras prasības arī skolēniem, skolēniem un skolotājiem ir izvirzīta stingra vērtību sistēma, bērniem ir pašiem jāmācās un jāpilnveidojas, skolotājs viņus tikai virza.

 Sajūsmu radīja Lietuvas (Klaipēda) skolotāju veidotā monoizrāde „Šūpuļdziesma Marinai” (oriģ. „Kolibeļnaja dlja Marini”), kur 40 minūšu laikā skatītājiem tika atklātas vairākas problēmas, kas ir mūsdienu sabiedrībā, kā arī ikvienam lika aizdomāties par darbalaika un laika, kas veltīts ģimenei, sabalansētību. Jāpiebilst, ka katrai meistarklasei, laboratorijai, pieredzes apmaiņai bija savs moto, un konkrētajai meistarklasei ideja bija „Ja gribat pasauli padarīt laimīgāku, tad ejiet mājās un mīliet savu ģimeni!”. Arī I.Kanta vārdā nosauktās Baltijas federālās universitātes studentu teātra izrāde „Lukturu iededzinātājs” (oriģ. „Fonarščik”) aizkustināja līdz sirds dziļumiem un lika aizdomāties par tās idejas nozīmi un svarīgumu, ko mēs ikviens nesam sabiedrībā, lai arī kāda tā ir.

Piedaloties lasījumos, apmeklējām Paatas Amonašvili un viņa sievas Tamāras Shvitaridze laboratoriju „Vecāku dotā svētība – enerģijas avots (oriģ. „Roditeļskoje blagoslovļenije – istočnik energiji”) un Artjoma Soloveičika laboratoriju “Audzināts nav tas, ko mīl, bet gan tas, kas mīl” (oriģ. „Vospitivajetsja ne tot, kogo ljubjat, a tot, kto ljubit”).

Saprotams, ka mums bija iespēja iepazīt arī pilsētu, cilvēkus. Izjutām Novrusu – viņu Jauno gadu, kad tiek svinēti saulgrieži un arī krāsotas olas, apmeklējām degošo kalnu, guvām informāciju un degustējām vīnu, piedalījāmies šašliku pagatavošanas meistarklasē, baudījām azerbaidžāņu tautas dziesmu un deju kolektīvu sniegumu. Viennozīmīgi var teikt, ka tik viesmīlīgus, atvērtus un nesavtīgus cilvēkus satikt bieži nav gadījies.

Pedagoģisko lasījumu noslēgumā tika paziņota arī nākamā gada tēma – „Skaidra doma rada brīnumu” (oriģ. „Čistaja mislj tvorit čudesa”) – un vieta – Latvija, Rīga. Aicinām izmantot iespēju un piedalīties!

Ilga Stikute, KVĢ direktora vietniece