Ne tonnās, ne hektāros izmērāms devums

Pievienots: 23.11.2018

18. novembrī Krāslavas Kultūras namā sumināja konkursa „Krāslavas novada Gada cilvēks 2018” laureātus. Par mūža ieguldījumu novada lauksaimniecības attīstībā un neatsveramo devumu Valsts neatkarības atjaunošanā nominācijā „Mūža ieguldījums” apbalvojumu saņēma Ādolfs Ločmelis – bijušais lauksaimniecības darbinieks, Atmodas laika aktīvists un cīnītājs par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

- Pastāstiet, lūdzu, par savu bērnību, skolas un studiju gadiem!

- Es nācu pasaulē 1937. gada 18. aprīlī, bērnība pagāja Balvu rajona Baltinavas pagastā ļoti kuplā ģimenē. Esmu visjaunākais, sešpadsmitais. Izglītību ieguvu Baltinavas vidusskolā, pēc tam Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā apguvu zootehniķa specialitāti. Studiju pēdējā gadā apprecējos, sieva Veneranda jau bija beigusi zootehniķus un strādāja Malnavas sovhoztehnikumā. Uzsākot savas darba gaitas, aizbraucām uz Gulbeni, strādāju savā profesijā rajona lauksaimniecības inspekcijā. 1994. gada beigās uz Gulbeni atbrauca mūsu rajona ļaudīm labi pazīstamā Leontīna Kavinska, kopš 5. klases esam pazīstami – skolas gados netālu dzīvojām. Atbrauca un sacīja: „Gana tev dauzīties pa Gulbenes pusi, brauc uz Latgali!” Piekritu un sāku strādāt Krāslavas rajona lauksaimniecības inspekcijā, pēc tam sešus gadus nostrādāju par zootehniķi sovhozā „Krāslava”, vēlāk kļuvu par rajona lauksaimniecības pārvaldes priekšnieka Orlova vietnieku, visbeidzot kļuvu par kolhoza „Brīvība” priekšsēdētāju. „Brīvība” tajos gados bija labākā saimniecība rajonā.

- Kā sākās jūsu ceļš politikā?

- Līdz 1989. gadam es biju tikai lauksaimnieks, bet līdz ar Atmodu sāku aktīvi iesaistīties politikā. Nešaubīdamies iestājos Latvijas Tautas frontē un tās Krāslavas rajona nodaļā biju vienīgais no dažāda līmeņa vietējiem vadītājiem. Tas bija retums arī valstī, kad organizāciju vadītāji kļūst par tautfrontiešiem, jo pastāvēja riski zaudēt amatu. Es nebaidījos, jo mani ļoti uzrunāja Atmodas laiks un tās lozungi par atklātību, par Latvijas brīvību un brīvu saimniekošanu savā zemē. Tas man bija tuvu sirdij un aizrāva. Uzreiz nokļuvu tajos viļņos iekšā, un sākās braucieni uz sanāksmēm, tikšanās ar iedzīvotājiem utt.

Kādu dienu vienā saietā mani uzrunāja kolhoza „Ādaži” priekšsēdētājs Alberts Kauls, kura kolhozs skanēja un mirdzēja visā Latvijā! Viņš veidoja Latvijas zemnieku federāciju, kurai vajadzēja vadību, un aicināja mani iestāties šajā organizācijā, kurā es kļuvu par vienīgo valdes locekli no Latgales. Mani tas arī aizrāva, jo Latgali uzskatīja par klusu Latvijas nostūri, kas šur tur ir atpalikusi un nav tik skanīga kā Zemgale vai Kurzeme. Sāku strādāt federācijas valdē un atjēdzos, ka ar vienu roku turos pie arkla un esmu lauksaimniecībā, bet ar otru esmu politikā. Man jau regulāri vajag apmeklēt sapulces, saietus, turklāt darbošanās Latvijas Tautas frontes rindās arī prasa laiku. Tika organizēta sarkanbaltsarkano karogu pacelšana Dagdā un Krāslavā, bija jābrauc ar skaidrojošu darbu uz Rēzeknei, jo tur mums pretī stāvēja stipra Interfronte un rīkoja skaļu saietu ar nolūku gāzt tautfrontiešus. Bija jābrauc un jāmēģina visu sakārtot tā, kā vajag neatkarības cīnītājiem.

- Vai šajā darbā palīdzēja doma, ka faktiski cīnāties par Latvijas brīvību?

- Tik tāls mērķis un svarīgs jautājums, kā neatkarīga Latvija, mūsu federācijā tolaik vēl nepastāvēja. 1989. gadā notika PSRS tautas deputātu vēlēšanas. Es nekad nesapņoju kļūt par deputātu, bet mani turp izvirzīja un izgāju ļoti sarežģītu kampaņu. Politiskajā darbā spilgtākās atmiņas ir tieši ar kļūšanu par PSRS tautas deputātu. Labi atceros Andreja Saharova, Mihaila Gorbačova, Marika Vulfsona uzstāšanos Maskavā. Kad mūsu Latvijas deputātu grupa, kas bija tautfrontieši, Maskavā tikās ar Gorbačovu, saruna risinājās par Latviju kā federatīvu republiku Savienības sastāvā, taču ar lielāku patstāvību nekā tā bija tobrīd. Bet tad viss attīstījās ļoti strauji, sākās barikāžu laiks un vēlāk arī tika atgūta neatkarība.

- Latvija atguva neatkarību, vai cerības un sapņi ir piepildījušies?

- Es uzskatu, ka Latvijā viss būs labi, un neesmu šaubījies par to nevienu dienu! Es nepiekrītu tiem, kuri kā vārnas ķērc, ka Latvija ir izzagta un apzagta, ka viss šeit brūk un jūk. Nē, tā nav taisnība! Es domāju, ka pamazām, soli pa solim, ejam uz labāku dzīvi, attīstāmies, un viss būs kārtībā. Neatzīstu raudāšanu, vaimanāšanu un ļoti nosodu Latvijas zākāšanu.

Savulaik piekritu balotēties 6. Saeimas vēlēšanām. Es gāju strādāt par deputātu, lai uz savas ādas pārliecinātos par savu viedokli, savām atziņām. Kā tagad, tā toreiz ļaudis zākāja deputātus, un es gribēju zināt no iekšpuses, vai tiešām ir tik bēdīgi? Nē, nav viss tik melns, kā mālē! Nesen notika 13. Saeimas vēlēšanas, ziniet, paies divas-trīs nedēļas, un tūlīt, tūlīt mēs sāksim zākāt šos deputātus. Tūlīt atskanēs: „Žuļiki, blēži…” Kā tad tā? Vēl tikai vakar nobalsoji, bet šodien viņi jau slikti un izsaimnieko Latviju? Nevar tā klaigāt, ne tas pierādīts praktiski, ne tiesiski.

- Jūs kļuvāt par politiķi ar bagātu un veiksmīgu darba pieredzi lauksaimniecībā. Kas nebija pareizi darīts lauksaimniecības politikā, ja šodien laukos trūkst cilvēku?

- Tajos gados, kad juka kolhozi un sovhozi, sāka dalīt zemi, uz Rīgu pie Gorbunova izsauca vairākus speciālistus, tostarp mani, un jautāja, ko gribat, ko darīsim? Turēsim kolhozus, vai dosim visiem zemi, saimniekojiet! No mums neviens neko prātīgu, tādu fundamentālu un paliekošu nevarēja atbildēt. Bijām dziļā nesaprašanā, kas ir pareizākais? Arī tie, kuri vadīja valsti, paši nezināja, kā būtu pareizi. Bija apjukums, bet īpašums jau pastāvēja, cilvēki zemi pieprasīja, un tā bija jādod. Bet man tolaik „Brīvībā” bija lielferma ar 400 govīm, kurām vajag 200 ha ganību. Bijušais zemes īpašnieks pieprasa atpakaļ savus 30 ha zemes, kas praktiski ir fermai visapkārt. Kolhoza priekšsēdētājs plāta rokas un atdod. Citādi tiesa un tāpat paņems. Lūk, cik sarežģīts bija laiks! Neskatoties uz visiem sarežģījumiem, „Brīvība” izrādījās vienīgā Krāslavas rajona saimniecība, kas neizformējās, bet dzīvoja līdzi laikam un turpina darbu šobaltdien.

Kad sākās jaunzemnieku kustība, nolēmu pats izmēģināt, vai zemnieks ir dzīvotspējīgs? Uzreiz liku galdā iesniegumu savā „Brīvībā”, sak, laidiet vaļā. Sāku strādātu savām rokām, lai pierādītu, ka var strādāt un gūt panākumus. Mana zemnieku saimniecība pēc sešu gadu saimniekošanas finansiāli nebija spējīga eksistēt. Es nenožēloju savu soli, jo tā izdevās saprast, ka reformas lauksaimniecībā bija neefektīvas un zemnieki netika atbalstīti, kā vajadzētu. Nožēloju tikai to, ka, vadot savu zemnieku saimniecību, nepietika drosmes to tālāk attīstīt. Mana saimniecība nebija pietiekoši liela un nevarēja rentabli saimniekot. Vienīgais pareizais ceļš bija nomāt zemi un paplašināties. Vajadzēja ņemt kredītus, bet nebiju tam gatavs. Es domāju, ka šodien sīkajām zemnieku saimniecībām ir slikta perspektīva. Tās ar 50-60 ha var ražot savas mājas virtuves uzturēšanai. Lielā saimniecība, kas var ņemt kredītus, kurai ir kapitāls, ir vairāk spējīgāka - tā ir perspektīva.

- Vai bija prognozējams, ka jaunatne aizbrauks no laukiem, ka pagasti novecos un lēnām izmirs?

- Tādu iznākumu nebiju gaidījis. Es vienmēr cerēju, kas saimniekošana neapstāsies, bet šodien mana aramzeme aizaugusi ar nezālēm… Uzsākot saimniekošanu, es uzcēlu jaunu nobarojamo cūku kūti, tā bija pilna ar dzīvniekiem. Gaļa jātirgo, graudi jāražo, vēl govis turēju, jo sivēniem pienu vajag. Pats uz traktora, pats kūtī, pats meklēju noieta tirgus. Sapratu, ka vairs fiziski nespēju visu vilkt. Aicināju palīgā jaunāko dēlu Māri, kurš piekrita pie manis strādāt un sēdās pie traktora stūres. Piešķīru viņam mehanizatora funkcijas – art, sēt, pļaut. Pats strādāju kūtī un nodarbojos ar gaļas realizāciju, kas īsti negāja. Tuvākie gaļas kombināti nepirka, vienīgi Rīgā ņēma pretī. Pēc kāda laika man nepietika naudas algai, ko Mārim maksāt. Bezizeja, pašam savs dēls bija jāatbrīvo no darba. Var sacīt, ka izbaudīju pilnībā gan to, kā ir bezdarbnieka maizi piešķirt savam bērnam, gan emigrācijas vilni. Vecākais dēls Alvis jau otro gadu desmitu dzīvo Anglijā. Man divi dēli un četri mazdēli, no kuriem viens mācās Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmijā, divi dzīvo Šveicē un viens Anglijā, jau ieguvis Anglijas pilsonību.

- Jums tad noteikti ir savs viedoklis par valdības reemigrācijas politiku?

- Alvis Anglijā nevar aizmirst Latviju un vismaz divas reizes katru gadu uz kādu nedēļu atbrauc ciemos. Viņš apgalvo, ka brauktu dzīvot uz Latviju, bet atalgojums šeit niecīgs pret to, ko viņam maksā Anglijā faktiski par to pašu darbu. Viņš ir tālbraucējs šoferis, savulaik Latvijā vadīja autovilcienus uz Spāniju un Vāciju, kas ir pelnošākie šoferi, bet vienalga nesalīdzināmi sliktāk apmaksāti nekā Anglijā. Ja būtu iespēja nopelnīt, viņš rīt pat būtu šeit. Un man negriežas mēle viņu aicināt braukt atpakaļ, jo algas nav. Vienu dēlu jau aicināju, pats nesamaksāju viņam algu…

Mediji, rakstot par reemigrāciju, aizskar patriotisko noti: par Latviju, par dzimteni, par patriotismu, jābrauc mājās, bet algas taču nav! Cilvēks ir patriotisks, bet viņam ir jādzīvo, viņam ir jāuztur ģimene, viņam vajag atpūtu, viņam gribas kādu izklaidi, kādu izpriecu, kaut kur aizbraukt, nopirkt kādu labu mantu, ne jau ekskluzīvu, bet labu.

Starp citu, Māris arī bija emigrācijā, bet drīz atgriezās un tagad ir Rīgas Valsts tehnikuma Krāslavas struktūrvienības pedagogs, kur strādā ar lielu aizrautību un entuziasmu. Viņš savulaik pastrādāja Īrijā un saprata, ka dzīve svešā valstī nav radīta viņam.

- Mūsdienās arvien vairāk vecāku vairs netiek galā ar savām atvasēm, bet jums izdevās izaudzināt lieliskus dēlus. Ir kāda audzināšanas recepte, ko ieteikt?

- Ja godīgi, nezinu. Viņi nebija paraugzēni, bet čakli bērni. Es ļoti uzticējos abiem, nekad neesmu rīkojis ne audzināšanas stundas, ne bargi sodījis, ne lasījis morāli vai kādu lekciju par nedzeršanu, nepīpēšanu vai vēl ko citu. Viņi atrada pareizo ceļu dzīvē. Kā tēvs varu sacīt, ka, caurskatot dēlus kā rentgenā, redzu, cik ļoti abi atšķiras gan raksturā, gan ar pasaules redzējumu, gan ar daudz ko citu. Es lepojos ar saviem dēliem!

- Ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, vai jūs kaut ko darītu citādi savā politiskajā karjerā?

- Savu ieiešanu politikā nenožēloju, tajā laikā tā vajadzēja darīt, jo nebija mūspusē stipra un droša politiķa, nebija tā laika vadītājos drosmes atklāti uzstāties pret sistēmu. Praktiski ļoti daudzi cilvēki stāvēja malā un skatījās, kā nu tas viss beigsies. Es gribēju būt kopā ar progresīvo tautas daļu. 1989. gadā, kad Atmoda bija pilnā sparā, izstājos no komunistiskās partijas. Man tas bija viegls un nešaubīgs lēmums. Kāpēc vispār biju partijā? Padomju varas gados bezpartejiskam nebija iespējams veidot savu karjeru un strādāt vadītāja amatā.

- Starp daudzajiem apbalvojumiem ir kāds īpaši svarīgs?

- Vissvarīgākais viennozīmīgi ir IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, kas ietver sevī visu. Ja runājam tieši par lauksaimniecisko darbības, tad - Darba Sarkanā Karoga ordenis. Tieši pirmais vārds – Darba – šajā apbalvojumā man ir svarīgs, jo tas bija par paveikto un sasniegumiem, strādājot kolhozā „Brīvība”. Mums tik tiešām bija sasniegti labi rezultāti. Nosacīti cīkstējāmies ar padomju saimniecību „Andrupene” - abas kaimiņos, abi vadītāji pēc izglītības zootehniķi, abi mednieki, viss sakrita kopā. Bet tā sacensība bija draudzīga.

- Kāds būtu jūsu novēlējums jaunai politiķu paaudzei?

- Politikā jāstrādā tīrām rokām un tīru sirdsapziņu. Ikvienam šodienas deputātam, kurš ievēlēts Saeimā uz četriem gadiem, jāapzinās, ka pēc četriem gadiem, kādam ātrāk, kādam vēlāk, bet būs jāatgriežas ierastajā dzīvē. Vai viņu uzņems atpakaļ viņa pagasts un viņa līdzcilvēki, ja šajā laika posmā kaut ko salaidīs dēlī darbā vai uzvedībā? Būt deputātam ir milzu atbildīgs darbs, kuru jāveic ar tīru sirdsapziņu.

- Kādi ir jūsu hobiji?

- Medības ir vienīgais. Līdzko medību sezona sākas, atskan telefona zvans, es dodos laukā, un, cik nu veselība atļauj, piedalos. Tā ir vienīgā palikusī iespēja izrauties no pilsētas pie dabas, izbaudīt tās spēku un krāšņumu.

- Paldies par interviju!

Juris Roga, autora foto