sestdiena, 9. novembris, 2024Vārda diena: Teodors
crest1 crest2

Felicians Lukaševičs: „Nevaru dzīvot bez otas, krāsām un audekla!”

Pievienots: 12.10.2018

Krāslavas novada Centrālajā bibliotēkā līdz 18. oktobrim apskatāma gleznu izstāde „Dabas izjūtas”, kurā izstādītas krāslavieša Feliciana Lukaševiča gleznotās ainavas un klusās dabas. Izstādes atklāšanas dienā sirmais kungs piekrita sniegt interviju „Krāslavas Vēstis” žurnālistam.

- Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi mūsu lasītājus!

- Manam vectēvam bija 12 dēli un viena meita, no tiem deviņi dzīvoja un strādāja Daugavpilī, bet trīs bija īsti romantiķi, un tēvs viņiem nopirka zemi laukos. Līdz ar to mana biogrāfija sākas Livdanišķu sādžā, 8 km no Aglonas centra. Tur plūst upīte, ir ezers, interesanta un patīkama vieta, kas ļoti iedvesmo.

Ģimenē augām septiņi bērni – man ir brālis un bija piecas māsas. Mamma mūs uzaudzināja viena pati, jo tētis agri nomira - man tolaik bija tikai divi gadiņi. Neskatoties uz to, mēs nekad necietām badu, jo daudz strādājām dažādus lauku darbus. Mamma mūs audzināja stingri un turēja tālāk no politikas, prasot nestāties nekādās organizācijās. Tā nebija kaprīze - ciemā no trim mājām savāca vīriešus, lai izvestu uz Sibīriju, arī manu tēvu bija paņēmuši, bet smagās slimības dēļ par dāvinātajiem lauku labumiem atstāja mājās.

- Kādu profesiju apguvāt?

- Pēc Aglonas internātskolas pabeigšanas devos uz Rīgu, kur apguvu sarkankoka galdnieka profesiju. Līdz dienestam armijā pastrādāju Daugavpils mēbeļu kombinātā par galdnieku. Dienesta gadi ritēja Sibīrijā – Krasnojarskā pamatā nodarbojos ar galdnieka darbiem, muzicēju pūtēju orķestrī un sāku zīmēt pirmos plakātus, kas bija mana pirmā saskare ar mākslu. Pēc atgriešanās civilajā dzīvē savā darbavietā Daugavpilī pastāstīju, ka armijā biju mākslinieks, un man piedāvāja mākslinieka noformētāja darbu. Laikam ritot, iestājos vakara vidusskolā, no darba brīvajā laikā LRZ kultūras namā apmeklēju mūzikas skolu pieaugušajiem - bija tolaik tāda iespēja. Līdzko radās iespēja, pa vakariem apmeklēju arī mākslas studiju Daugavpilī - mani kopš bērnības vilka apgūt mākslas noslēpumus. Kad sāku darboties studijā, piedalījos pilsētas izstādēs.

- Kā nonācāt Krāslavā?

- Uz Krāslavu nācās pārcelties 1984. gadā, sakarā ar ģimenes apstākļiem. Krāslava man uzreiz iepatikās, turklāt mana mamma nākusi no šī rajona - kādreiz dzīvoja Grāveros. Darbā iekārtojos bez problēmām - strādāju rajona patērētāju biedrībā (RAIPO). Pievērsties glezniecībai nebija daudz laika, jo bija liela slodze pamatdarbā. Muzicēšanai un gleznošanai pievērsos faktiski pensijas gados, jo tad kļuva daudz brīva laika. Sāku piedalīties autorkoncertos un gleznot savam priekam. Mazajās dzirnavās man ir iekārtota darbnīca – apstākļi gleznošanai gana labi. Rāmjus gleznām izgatavoju pats, jo esmu galdnieks un man arī ir visi nepieciešamie elektroinstrumenti šādam darbam. Nesen paskaitīju, ka pensijā esmu radījis kādus 180 mākslas darbus. Es tos netirgoju, taču reizēm gadās, ka cilvēkiem atsevišķas gleznas ļoti iepatīkas un viņi lūdz tās pārdot.

- Šobrīd jums ir vairāki hobiji, bet kurš ir primārais, no kura nespētu attiekties?

- Kopš bērnības jūsmoju par cilvēkiem, kuri glezno, dzied vai spēlē mūzikas instrumentus. Akordeons man vienmēr stāv blakus, un gribas savu dziesmu sacerēt. Es noteikti nevaru negleznot, lai gan rados neviens negleznoja. Es redzēju, kā citi mākslinieki rada savus darbus un ikreiz pieķēru sevi pie domas: „Oho, kā to var tik skaisti uzgleznot?!” Glezniecības meistari mani ļoti iedvesmoja, un pie pirmās iespējas mēģināju darīt pats. Sapratu arī, ka visi gleznotāji nevar būt vienādi, visi glezno dažādi. Manu darbu izstādē novada Centrālajā bibliotēkā ir glezna, kas attēlo enerģiju. Ne visi to darbu saprot, ne visiem tas patīk, bet man - ļoti. Arī tradicionālās Krāslavas mājiņas katrs glezno savādāk. Ar to jau māksla ir skaista un neatkārtojama.

Ja es negleznotu, tad droši vien muzicētu. Tas nav pat svarīgi, ko īsti darītu, bet es katru dienu censtos ar kaut ko nodarboties, jo cilvēks nekādā gadījumā nedrīkst palaisties slinkumā un neko nedarīt. Esmu akordeonists, spēlēju arī pūšamos instrumentus un klavieres, dziedu baznīcas korī, savulaik sabiedriskā kārtā vadīju sieviešu ansambli „Retro”. Ansambļa repertuārā bija gan agrāko gadu, gan mūsdienu dziesmas latviešu, latgaliešu, poļu un krievu valodā. Gleznās man patīk reliģioza tematika, jo tā izstaro mieru. Gleznojot dabasskatus, es piedomāju kaut ko klāt, piemēram, plūst Daugava, bet virs tās mākoņos attēlots eņģelis. Cenšos iet kopsolī ar laiku. Tuvojas mūsu Latvijas simtgade, un arī šī tematika parādās manās gleznās un dzejā.

- Jūsuprāt, kas Latvijas simtgadē ir lielākā vērtība valsts iedzīvotājiem?

- Droši vien tā iespēja brīvi domāt un pašam veidot savu dzīvi. Vairs neviens tevi nevada, tev vajag pašam domāt un darīt. Es varu atvērt savu mākslas darbnīcu, sarīkot savu gleznu izstādi, un man nevienam nebūs jāatskaitās, neviens neliks sprunguļus riteņos un neradīs problēmas.

Esmu pozitīvs cilvēks, neko dzīvē nenožēloju. Ar visiem priekšniekiem spēju satikt, ar visiem man veicās. Kad juka un bruka padomju varas iekārta, es biju vien no tiem mulsinātājiem, kuri veicināja tās sabrukumu. Profesijas kvalifikācijas paaugstināšanas kursos Rīgā mums paklusām stāstīja, ka būs pārmaiņas, ka varēsim dzīvot brīvā valstī, dzīvot labāk. Cita lieta, kas no cerībām piepildījās, kas - ne, bet šo brīvības alku iespaidā es arī sāku domāt, ka vajag pārmaiņas.

Kad zaudēju darbu patērētāju biedrībā, uzreiz sameklēju telpas, ko varu īrēt, un atvēru reklāmas darbnīcu, kas palīdzēja pārdzīvot grūto pārmaiņu laiku. Jutu, ka vajag darboties un biju atbildīgs cilvēks. Pirmajos gados bija gana daudz pasūtījumu no mazajiem uzņēmējiem. Datoru un atbilstošas programmatūras tolaik vēl nebija, bet jaunatvērtajai frizētavai vai veikalam vajadzēja kaut kā reklamēties un saimnieki nāca pie manis. Nesaku, ka visi varēja iet manu ceļu, bet katram vajag kustēties un meklēt iespējas. Tiesa man kremt, ka mūsu bērniem nav iespēju Latvijā nopelnīt līdzekļus dzīvei un daudzi aizbrauc uz citām valstīm.

- Pastāstiet par savējiem! Vai jums ir liela ģimene?

- Meita Božena mācījās Krāslavas Varavīksnes vidusskolā. Dziedāja ansamblī „Strumeņ”, apguva poļu valodu. Pabeidza Daugavpils Universitāti, kur ieguva poļu un angļu valodas tulka specialitāti. Laikam ritot, pabeidza Belostokas Universitāti Polijā, un viņai piedāvāja darbu šajā valstī. Tagad mana meita dzīvo Olštinā. Man ir divi skolas vecuma mazbērni – meitene un puika, kuriem ļoti patīk Latvijā, kad viņi šeit ciemojas. Varbūt nākotnē kaut kas mainīsies un meita varēs atgriezties dzimtenē. Viņa Krāslavā nopirka māju, kuru kopā remontējām un labiekārtojām, tagad tajā dzīvoju un pieskatu, lai neietu postā. Sakarus uzturam pa telefonu, bet katru gadu braucam ciemos viens pie otra, lai arī Olština ir patālu - vakarā izbrauc ar autobusu un tikai nākamās dienas rītā esi galapunktā.

- Kā jūs vērtējat jaunās paaudzes interesi par mākslu?

- Daži bērni ir ļoti ieinteresēti mākslinieku veikumā, citreiz arī manas gleznas nāk un skatās ar acīmredzamu interesi. Bet kā visi cilvēki, arī bērni un jaunieši ir dažādi. Vieni jūsmo, citi tajā pašā laikā sit logus. Savā bērnībā bijām pieraduši strādāt, un nebija laiks tādām nerātnībām. Taču pozitīvais ir stiprāks – mums Krāslavā ir talantīgi bērni, un tas mani ļoti priecē.

Radīt mākslu, dzeju, muzicēt man palīdz gribasspēks, iedvesmu dod cilvēki un grāmatas. Dzīvē nemitīgi jāpilnveidojas, jādzīvo līdzi pārmaiņām, jābūt atbildības izjūtai – tas viss kopā nes prieku un gandarījumu. Es nesaprotu tos cilvēkus, kuriem nekas neinteresē, kuri ir trūcīgi garīgi un kuriem interesē tikai nauda. Ir tik daudz darāmā, un tu to spēj paveikt, ja gribi! Izvēlies patiesības ceļu – cīnies un tev izdosies labāk! Tad nebūs jāmeklē vainīgais – valsts, deputāti, kaimiņi vai kāds cits.

Juris Roga,
autora foto


Jauna aptauja

Novembris - 2024
P O T C P S S
 
01
02 03
04
05
06
07
08
10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30  
trešdiena, 06.11.2024

Dienas foto

  • Jura Rogas foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
webbuilding.lv mājas lapu izstrāde