svētdiena, 24. novembris, 2024Vārda diena: Velda, Velta
crest1 crest2

Neapstāties, cīnīties un sasniegt!

Pievienots: 29.11.2018

Latvijas paraolimpietis, medaļnieks Dmitrijs Silovs ir atgriezies savā dzimtajā Krāslavā un šobrīd koncentrējies darbam Varavīksnes vidusskolā, kurā viņš ir sporta skolotājs, kā arī vada volejbola pulciņu. Krāslava Dmitrijam ir vairāk nekā Rīga, Londona vai cita lielpilsēta kādā pasaules malā. Krāslava ir tā vieta, kurā sportists vēlējies dzīvot kopš bērnības un mērķtiecīgi uz to virzījies. Pabeidza Krāslavas Valsts ģimnāziju, aizbrauca dzīvot uz Rīgu, kur studēja kādu laiku Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un nodarbojās ar profesionālo sportu. Iesāktās studijas pēc tās pašas programmas tagad turpina neklātienē Daugavpils Universitātē, specialitāte - sporta skolotājs un sociālo zinību skolotājs.

- Vai var sacīt, ka sportam pievērsāties, spītējot traumai, kas tika gūta, izkrītot mazam no divstāvu gultas?

- Ar vieglatlētiku es aizrāvos 15 gadu vecumā, kad mani, ļoti kustīgu bērnu, kurš pēc traumas pūlējās kaut ko darīt sevis labā, pamanīja viens ratiņnieks. Viņš nodarbojās ar šaušanu un pastāstīja man, ka ir tāds paraolimpiskais sports, mudināja pamēģināt iet uz treniņiem Krāslavas Sporta skolā. Trenēties sāku pie Innas Radevičas. Sporta skolā mani labi pieņēma gan bērni, gan pieaugušie, es uzreiz nolēmu – palikšu! Jau pēc gada Eiropas čempionātā junioriem Somijā izcīnīju 3. vietu tāllēkšanā. Pēc tam katru gadu izcīnīju godalgotas vietas vai nu Eiropas, vai Pasaules čempionātā.

- Pēdējā Eiropas čempionātā vieglatlētikā triumfējāt šķēpa mešanas sacensībās. Kad tāllēkšanas vietā pievērsāties šķēpa mešanai?

- Profesionālajā sportā gadās lielas neveiksmes. 2012. gadā dienu pirms starta, iesildoties traumēju celi. Lecu pāri barjerām, nedaudz nepareizi noliku kāju, neizturēja menisks - plīsa. Veica magnētisko rezonansi, dakteris atļāva startēt. Savilka celi ar speciālu turētāju, un es startēju. Gatavojos sešiniekam, taču pat finālā netiku! Desmitā vieta man bija liela neveiksme. Gadu netrenējos, tikai uzturēju sevi labā formā. Tobrīd mans treneris bija Uldis Kurzemnieks, kuram sacīju, ka vairāk nestartēšu šajā disciplīnā, gribu kaut ko mainīt un pievērsos šķēpmešanai, jo atcerējos, ka skolas laikā ļoti tālu metu granātu un bumbiņu, regulāri braucu uz rajona sacensībām. Lūdzu Uldi sameklēt man treneri jaunajā disciplīnā, ko viņš apsolīja izdarīt. Pēc pusgada saņēmu negaidītu zvanu – Uldis bija atradis man treneri Ināru Aperāni, kura specializējas šķēpmešanā. Šobrīd gan sadarbība pārtrūkusi, jo sāku dzīvot Krāslavā. Šeit mans treneris ir Dmitrijs Duškins – pamatā svaru zāles apmeklējumiem.

- Kādas valstis, vietas apmeklējāt savas sportiskās karjeras laikā?

- Ļoti daudz: Jaunzēlande, Arābu Emirāti, Austrālija, Bangkoka, no Eiropas valstīm vieglāk būtu saukt, kurās nebiju. Esmu bijis arī Ukrainā, citās austrumzemes valstīs – ne.

Visjaukākā ir Jaunzēlande, kas, manuprāt, ne ar ko neatšķiras no Latvijas. Tā ir ļoti, ļoti tālu (laika starpība - 13 stundas), bet klimats līdzīgs, un tur arī ir sniegs. Jaunzēlandes tumšā puse ir biežās zemestrīces – kamēr tur uzkavējos, notika piecas un viena 5,8 balles pēc Rihtera. Apsēdos viesnīcā, gribēju ieslēgt televizoru un vienreiz ļoti „uzsita” – televizors „aizbrauca” sānis. Man saka: „Neuztraucies, mums te vismaz reizi nedēļā tā notiek. Piecos no rīta pamodos, sienas viļņojas, televizors te uz vienu pusi, te uz otru. Bet emocionālākais pārdzīvojums bija mājās. Dzīvojām Jaunzēlandes pilsētiņā nelielā trīsstāvu hotelī. Blakus - liela deviņstāvu viesnīca, pēc kuras no attāluma orientējāmies, kā tikt uz savu dzīvesvietu. Pēc sacensībām atgriezos mājas, ieslēdzu televizoru un trāpu uz ziņu par to, ka Jaunzēlandē liela katastrofa, kurā bojā gāja ap 200 cilvēku – zemestrīcē sabruka tā 9 stāvu viesnīca. Tā brīža izjūtas nevaru pat izstāstīt.

Nepatika Arābu Emirāti, kurp lidojām jau piecus gadus pēc kārtas, jo martā Dubajā ir sacensības. Nenormāls karstums – plus 40 grādu pēc Celsija un smiltis. Novembrī Katarā bija 42 grādi. Izej piecas minūtes un gribas atpakaļ telpās, kur darbojas kondicionieri. Austrālijā pāris dienas uzkavējos caurbraucot, sacensību tur nebija, Bangkokā - arī caurbraucot. No Eiropas valstīm man patika Spānija – mana sapņu valsts, kurā labprāt dzīvotu. Tur ir kolosāli cilvēki, viņi tevi nepazīst, bet atnāks ciemos, sasveicināsies, iepazīsies, aicinās uz pasākumiem. Arī klimats tur labs.

Ukrainu atceros ar to, ka vasarā jau plkst. 20.00 palika tumšs - ļoti nepierasti. Pirmoreiz Ukrainā biju ar grupu nometnē no Krāslavas Sporta skolas. Pirmā lielā nometne ārzemēs. Otrreiz jau sacensībās, bet tās neatceros.

- Kā pārnesat biežos lidojumus?

- Man tas ir kā braukt ar mašīnu – nekādu baiļu. Esmu lidojis tik daudz, ka redzu atšķirības pilotu meistarībā. Viens lidmašīnu piezemē līgani, ka nejūti, citam sanāk kā pa celmiem. Bet autovadītāji arī brauc dažādi, vai ne? Bija sarežģītas piezemēšanās, kad lidmašīna divas stundas lidoja ap Dubaju un piezemējās sāniski vēja dēļ.

- Kādi ir jūsu spilgtākie sportiskie panākumi?

- Lielākais sasniegums – izcīnītā zelta medaļa šķēpmešanā pērn Pasaules čempionātā vieglatlētikā Londonā. Trijos Pasaules čempionātos pēc kārtas biju otrais, ceturtajā beidzot izdevās izcīnīt pirmo vietu. Esmu trīskārtējs Eiropas čempions, bet Pasaules vēl nebiju. Tāpēc man tas ir vislielākais panākums.

Tāllēkšanā lielākais panākums ir 3. vieta junioros. Pēc tam rezultāts bija labāks, bet startēju pieaugušo grupā. Eiropas čempionātos ceturtā vieta bija augstākais panākums šajā sporta disciplīnā. Ja esi sešiniekā, tiec uz augstas raudzes sacensībām, un trijnieka sportistiem parasti piešķir finansējumu, bet ne vienmēr. Ja esmu vienības sportists, Latvijas paraolimpiskā komiteja maksā algu, ja esmu pirmajā trijniekā Eiropā un pasaulē - plus treniņnometnes. Kad ir jāpiedalās lielās sacensībās, viņi prasa palīdzību no sportista pašvaldības, lai es tieku uz pasaules čempionātu.

Realitāte tāda, ka par 300 eiro mēnesī lielu algu nevar dzīvot un trenēties. Ja gada beigās neizmaksā valsts prēmiju par panākumiem, tava sporta karjera beidzas. Tā ir noticis ar mani - izcīnīju pasaules čempionātā pirmo vietu, domāju, ka tālāk viss būs kārtībā, varēšu trenēties un gatavoties olimpiskajām spēlēm. Realitātē tiku atalgots ar vizīti pie valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un kopbildi. Finansējuma trūkuma dēļ sports man palicis kā hobijs, tagad primārais – darbs iztikšanai. Agrāk trenējos septiņas reizes nedēļā, tagad - trīs reizes. Rezultāts „neaiziet” tik ātri, fizisko formu es mēģinu uzturēt, bet ar tehnisko nezinu, kā būs. Pareiza plaukstas darbība, pareiza kāju kustība un darbība utt. Ja ik dienu šķēpu nemet, pazūd tehnika. Sliktāka tehnika- sliktāks rezultāts. Lai būtu labi panākumi, visām kustībām jābūt automātiskām, sportā neder domāt un tad darīt.

- Kāpēc izvēlējāties tieši sporta skolotāja darbu?

- Nudien nebija tāda mērķa, vienkārši Krāslavā piedāvāja sporta skolotāja darbu Varavīksnes vidusskolā, un gāju pamēģināt. Es lepojos ar savu pilsētu un nekur nekaunos pateikt, ka esmu krāslavietis. Kopš agras jaunības biju nospraudis sev mērķi pabeigt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju un strādāt Krāslavas Sporta skolā, taču šobrīd vakances Krāslavas sporta skolā nav. Lielā stresa dēļ man nepatīk Rīga un vispār lielās pilsētas - visapkārt cilvēki, kuri tevi neierauga. Man jātiek uz lidostu, līdzi milzīga soma, Rīgā eju pa gājēju pāreju un visiem vienalga - ies tev virsū, spers ar kāju pa somu un nepaies malā pussolīti. Tā tas bijis ne reizi vien. Tas negatīvi ietekmē nervu sistēmu, bet priekšā atbildīgi starti. Krāslava ir mierīga pilsēta, te jebkurā vietā varu nokļūt piecu minūšu laikā. Rīgā puse dienas jāpavada ceļā uz treniņu, atpakaļ, uz mācībām, atpakaļ utt. Man tika izteikti piedāvājumi kļūt par rīdzinieku, jo tas, redz, esot izdevīgāk no finansiālā aspekta - vairāk sponsoru naudas. Bet kā es varu būt rīdzinieks, ja dzīvoju Krāslavā? Manuprāt, neloģiski.

- Kā iejutāties jaunajā darbavietā?

- Mana paaudze bija daudz aktīvāka nekā tagadējā. Es redzu, ka bērniem nekas daudz neinteresē, un man ļoti, ļoti grūti kaut ko panākt savā darbā. Man šķiet, agrāk sporta skolotājam bija vieglāk skolā. Bet sports man ir tuvs, un es varu iemācīt. Man piedāvāja volejbola treniņus fakultatīva grupām gan Varavīksnes vidusskolā, gan Krāslavas Valsts ģimnāzijā. Bērniem patīk, ar prieku apmeklē. Taču tā ir cita tēma, viņi uz treniņiem nāk ar konkrētu mērķi, viņiem to vajag. Šiem bērniem treniņā ir liela interese, viņi klausās un izpilda.

Sporta stundā cita aina. Astoņas stundas klasei mācīju servēt bumbu, kad pienāk ieskaites kārtošanas diena, skolēns jautā: „Kā tas jādara?” Viņš bija visās stundās, it kā klausījās, bet neko nezina. Lielai daļai tagadējo skolēnu neinteresē nekas. Stāv ar bumbu, skatās, kā rādu. Kad saku: „Darbojamies,” tie, kam vienalga, visu dara pa savam.

- Kā vecāki var ieinteresēt bērnu sportot?

- Atņemt mobilos telefonus un atstāt tos mājās. Strādājot skolā, es ļoti labi redzu, ka šodien visiem bērniem no 3. līdz 7. klasei interesē tikai telefons. Ir sporta tērps, bet uz stundu nepārģērbjas, jo zina, ja nepārģērbsies, varēs nesportot stundā. Rokā telefons – tā arī sēž dīkā, visu stundu spēlējot. Mācību programma tiek mainīta tā, ka sporta stundās rezultāts vairs nebūs svarīgs, bērns varēs nopelnīt desmit balles, neuzrādot nekādu rezultātu. Šodien vērtējums veidojas no tehniskā izpildījuma, rezultāta, attieksmes pret stundu un iesildīšanās vingrinājumiem. Ir bažas, ka rezultāts nākotnē tiks svītrots un skolotājs nevarēs izlikt atzīmi pēc rezultāta. Laikam ministrijā uzskata, ka sports skolā nav svarīgs priekšmets. Šodien skolā vēl ir bērni, kurus var aizvest uz vieglatlētu sacensībām, izcīnīt godalgotas vietas. Mani uztrauc, kā būs nākotnē?

- Kādi ir nākotnes plāni, turpināsiet strādāt par sporta skolotāju?

- Pagaidām viss patīk un apmierina. Šodien redzu bērnus, kurus var uztrenēt par labiem sportistiem, jo viņiem ir iedzimta kustība. To var arī iemācīt, bet profesionālajā sportā viņš ticamākais negūs lielus sasniegumus, ja nebūs šīs iedzimtās kustības. Ja būtu darbs sporta skolā, varētu izvirzīt lielākus mērķus, bet izmantoju tās iespējas, kas ir.

Mūsu pilsētā visi komandas sporta veidi ir puišiem, bet meitenēm nav nekā. Rēzeknē, Dagdā, pat Ezerniekos ir, pie mums - nekā. Tajā pašā laikā zēni un daudzas meitenes vēlas spēlēt volejbolu, vēlas trenēties. Biju spiests lūgt savam darba devējam, lai iedod man papildus brīvu dienu, jo treniņos ierodas 60 cilvēku un nezināju, kā tikt galā. Treniņus vadu Varavīksnes vidusskolā, Krāslavas Valsts ģimnāzijā strādāju ar 7-9. klases volejbolistiem, savukārt 10.-12. klases ģimnāzistus trenē Dmitrijs Duškins.

- Ko personīgi jums ir devis sports?

- Par kādu sportu runājam? Ja par profesionālo sportu, tad tas ir traumatisks sports. Ja par nodarbošanos ar sportu amatiera līmenī, tad es stiprāks paliku. Atnācu pie saviem fizioterapeitiem, kuri ar mani darbojās pēc bērnībā gūtās traumas, un viņi jautāja: „Kā tu vispār ko tādu panāci?” Viņi bija neizpratnē. Man ir labās rokas paralīze, nevaru pievilkties pie stieņa, bet es piesēju sev smagumu, un, cik varu, kaut simts reizes dienā pa pusītei centos pievilkties. Pēc kāda laika svarus liku malā, jau varu pievilkties pilnībā reizi. Šī pašdarbība radīja mugurkaula deformāciju, es sāku pievilkties ar abām rokām. Sāka sāpēt muskuļi, gadu sāpēja, tagad nekas nesāp. Pats sevi ārstēju ar sportu.

- Kādi ir jūsu hobiji?

- Vieglatlētika man ir darbs, bet hobiji - volejbols un makšķerēšana. Man volejbols ļoti patīk, kamēr būs iespēja, spēlēšu. Makšķerēšana man ir lielākais hobijs, brīvajā laikā vienmēr dodos viens vai ar draugiem makšķerēt. Ķert zivis man bērnībā iemācīja tēvs, šodien uzskatu sevi par profesionālu makšķernieku. Krāslavā man savs dzīvoklis, bet sapņoju par savu zemes gabalu ar dīķi laukos. Tā īstenošanu sāku aizpērn, kad savā novadā iegādājos īpašumā zemes gabalu ar lielu dīķi, kurā ielaistas zivis. Būtu jāuzbūvē pirtiņa, tālākā nākotnē arī māja jāuzbūvē no jauna.

- Ko jūs novēlētu saviem līdzjutējiem?

- Nekad nevajag apstāties, jācīnās un jāvirzās uz priekšu!

- Paldies par atbildēm! Lai jums arī turpmāk veicas!

Juris Roga
Foto no Dmitrija Silova personīgā arhīva



Jauna aptauja

Novembris - 2024
P O T C P S S
 
01
02 03
04
05
06
07
08
09 10
11
12
13
14
15
16 17
18
19
20
21
22
23
25 26 27 28 29 30  
ceturtdiena, 07.11.2024
otrdiena, 12.11.2024

Dienas foto

  • Anatola Kauškaļa foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
webbuilding.lv mājas lapu izstrāde