Anatola Kauškaļa foto
Pievienots: 21.01.2019
Kopš Latvija pievienojusies Eiropas Savienībai, ir manāmi augusi sabiedrības tolerance pret cilvēkiem ar ierobežotām iespējām, lai gan daļa invalīdu arvien nejūtas droši ārpus savas ierastās dzīves telpas. Uz interviju aicināju krāslavieti Arti Batarāgu, kuram invaliditāte netraucē justies līdzvērtīgam sabiedrības loceklim un viņš rāda piemēru, kā izvēlēties sev mērķi un soli pa solim iet uz to.
- Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi mūsu lasītājus!
- Esmu dzimis Vladivostokā, kas ir pilsēta Krievijas Federācijas galējos dienvidaustrumos, kur pagāja pirmie astoņi dzīves mēneši. Mans tēvs Valdis bija militārpersona - dienēja jūras aviācijā, tālab uzreiz atgriezties Latvijā ģimenei neizdevās. Krāslavā pagāja mana bērnība un 27 dzīves gadi. Jaunībā es vairāk tiecos pie cilvēkiem, kuri krietni vecāki par mani, piemēram, agrā bērnībā vairāk kontaktējos ar vectēvu, vecmāmiņu, vectēva draugiem, ar kuriem bija interesantas sarunas. Invaliditātes dēļ man nebija iespējas bezbēdīgi skraidīt un lēkāt, kā to darīja citi bērni manā vecumā. Taču iespēju robežās vienalga pievērsos dažādām nodarbēm, lai arī biju mazāk aktīvs par vienaudžiem. Es izaugu absolūts optimists un ļoti aktīvs cilvēks, bet – vienpatnis, jo, tikai savā tempā virzoties uz priekšu, es izdarīšu absolūti visu. Kontaktēšanās bērnībā ar gados krietni vecākiem cilvēkiem vēlāk palīdzēja gūt panākumus mācībās.
- Kā bija mācīties skolā kopā ar bērniem, kuri fiziski spēja paveikt vairāk?
- Es mācījos Varavīksnes vidusskolā, ar citiem bērniem nebija nekādas savstarpējas rīvēšanās - normāla attieksme. Vienai manai rokai ir ierobežotas kustības, tāpēc es nevarēju līdzvērtīgi ar citiem bērniem sportot vai dejot, toties es ilgus gadus dziedāju skolas korī. Uz noklausīšanos ierados kopā ar draugu, burtiski pēc desmit sekundēm abi tikām pierakstīti korī. Starp citu, pašā sākumā man dziedāt nepatika, pirmajā nodarbībā pat raudāju, bet drīz viss mainījās, un vēl šobaltdien man patīk dziedāt. Pateicoties skolas korī gūtajām iemaņām un zināšanām, šodien bez problēmām varu piedziedāt ģitāristam, akordeonistam, citam muzikantam. Ja kāds domā, ka koris, dejas, sports, teātris, māksla un citas aktivitātes ir tikai „botāniķu” padarīšanas, viņš rūgti maldās. Tās ir prasmes, kas pieaugušo dzīvē noderēs jebkurā kompānijā, un tu nekad tur nejutīsies nepiederīgs. Vēl tagadējiem skolēniem gribu novēlēt cītīgi mācīties. Pašmācība ir ļoti laba, bet esmu pārliecināts, ka katram cilvēkam vajadzīgs skolotājs. Arī tādā situācijā, ja tev negribas studēt, bet ir vēlme apgūt kaut ko dzīvei noderīgu, vajag atrast sev zinošu skolotāju.
- Kā jums pašam veicās mācībās?
- Kad bija jābeidz vidusskola, fizikas, ķīmijas un matemātikas skolotāji atklāti sacīja, ka varētu izlikt man četras balles šajos priekšmetos, bet ar norunu, ka es nedošos studēt fiziku, ķīmiju vai matemātiku. Protams, ka apsolīju, bet tagad jāatzīst - es viņus nedaudz piemānīju. Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā ir vesels kurss, kur man bija nepieciešamas zināšanas ķīmijā. Fotogrāfija savulaik bija ļoti cieši saistīta ar ķīmiju un ķīmiskiem procesiem. Arī fizika jāzina. Viens no maniem pasniedzējiem reiz izteicās tā: „Gribat kļūt par fotogrāfu, mācieties fiziku, konkrētā sadaļa - optika." Izrādās, arī bez matemātikas nevar, piemēram, vajag prast izskaitļot pareizu ekspozīciju. Tā nu es savus labos skolotājus drusciņ piemānīju, bet ceru, ka viņi man piedos.
- Kā sākās jūsu ceļš fotogrāfijā?
- Vidusskolas gados realizēju projektu par brāļu kapiem, ietekmējoties no tā, kā leģendārais krievu aktieris, bards, dzejnieks un dziesmu autors Vladimirs Visockis izpilda dziesmu „Na Bratskih Mogilah”. Paņēmu savas mammas Staņislavas fotoaparātu un apbraukāju brāļu kapus. Man negribējās neko pētīt, vienkārši gribēju uztaisīt videoklipu dziesmas pavadījumā. Palīdzēja vecāki, radi un šo ieceri man izdevās realizēt. Darīju to savas intereses pēc, bet, pateicoties šim projektam, radās iespēja apceļot Eiropu. Es pabiju Vācijā, Francijā un Polijā. Grupā brauca skolēni, kuri kaut ko bija paveikuši saistībā ar 2. Pasaules kara tematiku - kāds intervējis kara veterānu, kāds sakopis brāļu kapus utt.
Lai arī skolas laikā fotoaparātu rokās biju turējis, tobrīd no fotogrāfijas atrados ļoti tālu. Kopš bērnības sapņoju, ka būšu kā tēvs – dienēšu armijā. Šo sapni sevī ilgi loloju, līdz sapratu, ka armijā dienēt nevarēšu. Sāku meklēt citas iespējas sevi realizēt. Kādu dienu mamma man parādīja rakstu par Latvijas izcilo fotogrāfu Jāni Gleizdu, kuram pēc nelaimes gadījuma tika amputētas abas plaukstas. Raksts ļoti iespaidoja, un sapratu, kādu ceļu dzīvē vēlos iet. Sāku krāt naudu pirmajam fotoaparātam, kaut gan zināšanas par fototehniku tobrīd bija niecīgas. Nopirku spoguļkameru „Nicon D 3100”.
- Kas bija tavi pirmie skolotāji fotogrāfijā?
- Krāslavā iepazinos ar Viktoru Kalvišu, kurš tagad ir vēstures skolotājs RVT Krāslavas filiālē, bet tieši viņš deva iespēju spert pirmos soļus fotogrāfijā. Sadarbība nebija ilga, bet pirmais grūdiens tika saņemts. Kad uzzināju, ka Krāslavā darbojas fotoklubs „Zibsnis”, atnācu turp. Fotomākslinieks Anatols Kauškalis uzaicināja mani darboties foto pulciņā „Kadrs”. Taču gaidas izrādījās lielākas nekā realitāte. Diemžēl grupā bija sapulcējušies ļoti atšķirīgi cilvēki ar dažādām interesēm, dažāda vecuma utt. Vienam trūka pacietības, otram - atbildības, vēl kādam - darbaspēju. Vienu dienu atnācu es un vēl divas meitenes: viena savu fotoaparātu bija aizmirsusi mājās, otra sūkstījās, ka baterija nosēdusies. Es esmu pilnībā sagatavojies, taču strādāt nevaram! Mans mērs bija pilns, un no pulciņa aizgāju, lai gan Anatols kā skolotājs man deva ļoti daudz.
- Nolēmāt meklēt citas iespējas, lai sasniegtu iecerēto?
- Veiksmīgi pabeidzu Varavīksnes vidusskolu, sāku strādāt PII „Pīlādzītis” par sargu un paralēli meklēju iespēju mācīties fotogrāfiju, turklāt galarezultātā gribēju iegūt dokumentu, kas apliecina zināšanas. Rīgā atradu Birutas Mageles starptautisko stilistu skolu, kurā varēja apgūt fotogrāfiju profesionālā līmenī. Tur iepazinos ar Latvijas spilgtāko fotogrāfu Gunāru Bindi, kurš strādāja par pasniedzēju. 15 mēnešu laikā kursu veiksmīgi pabeidzu, mēģināju iegūto dokumentu likt lietā. Meklēju darbu veikalos, fotostudijās, visur, kur bija vajadzīgi fotogrāfi. Visur novērtēja manu izglītību un fotogrāfijas, bet tomēr - nē! Ļoti korekti atteica, nepaskaidrojot iemeslus. Atgriezos dzimtajā Krāslavā un uzņēmos pieskatīt lauku māju tuvam paziņam, kurš strādāja Londonā. Vienlaikus centos nezaudēt stilistu skolā gūtās iemaņas un daudz fotografēju.
- Un atkal devāties studēt…
- Mājas pieskatīšana vilkās četrus gadus, vajadzēja kaut ko mainīt dzīvē! Man paveicas: brīnišķīgi cilvēki, kas ir man apkārt visu manu dzīvi, palīdzēja spert nākamo soli. Žanna Drozdovska paziņoja, ka Krāslavas novada pašvaldība piedalās projektā „Proti un dari!”. Projekts bija paredzēts 15 - 29 gadus veciem jauniešiem, kas nekur nestrādā, nemācās un nav reģistrēti Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbnieki. Pateicoties šim projektam, man tika nodrošināta prakses vieta Latgales Reģionālajā televīzijā, kur iepazinu TV operatora darbu. Pēc šīs prakses LRT projektu koordinatore Inta Murāne piedāvāja man pievērst uzmanību Rīgas Mākslas un mediju tehnikumam, kur šobrīd rit studiju pēdējais gads. Būs nepareizi aizmirst pateikt par Antoņinu Bezinu, ar kuru es aizbraucu uz atvērto durvju dienu. Prakses laikā sadarbojos ar žurnālu „MMD” (Medības, Makšķerēšana, Daba), tas ir vienīgais žurnāls medniekiem latviešu valodā, kas stāsta par medībām, makšķerēšanu un dabu. Uzrakstīju dažus rakstus un veidoju reportāžas.
- Ko apgūstat Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā?
- Tehnikumā studēju fotodizainu, apgūstam arī Adobe programmatūru, kas nepieciešama šajā profesijā, māca mums arī fotožurnālistiku, iepazinu analogo fotogrāfiju - tehnikumā tai bija veltīts vesels kurss, citas vajadzīgas lietas. Rudenī pabeigšu un uz nākotni tagad raugos daudz cerīgāk, jo tā ir valsts iestāde un studijas ļoti nopietnas. Es jau interesējos par darba iespējām, lai gan tieši šobrīd vēl nevaru strādāt – trūkst laika. Pēc dabas esmu mobils cilvēks, gribētos tādu darbu, kur jāpaceļo pa Latviju nevis jāsēž kādā fotostudijā. Turklāt es nespēju izkomandēt cilvēkus, bez kā fotostudijā nevar iztikt. Cik vien būs iespējams, turpināšu sadarbību ar žurnālu „MMD”, kur mani brīnišķīgi uzņēma jau no pirmās dienas. Turpināšu sūtīt rakstus par Latgales medniekiem un makšķerniekiem.
- Fotogrāfija pakāpeniski kļūst pat darbu, vai jums ir palicis arī kāds hobijs?
- Neesmu kolekcionārs tradicionālajā izpratnē, drīzāk esmu krājējs. Esmu saglabājis vectēva foto aparātus un kinokameras - viņš savā laikā ar to nodarbojās. Vectēvs un tēvs dienēja armijā, tāpēc esmu saglabājis viņu formastērpu, citus ar armiju saistītus atribūtus. Daži krāslavieši man ir atdevuši savā rīcībā esošās interesantas mantas. Mana kolekcija aizņem vienu skapi, tā nav liela, ja salīdzinām ar kādu muzeju. Bet pats galvenais, ka es zinu katra priekšmeta vēsturi un cilvēku, kurš man to atnesis un kādā sakarā konkrētā manta nonākusi pie manis. Ja šīs apakšvēstures nebūtu, man tās mantas neko nenozīmētu.
Kā es jau teicu, armijā man dienēt neizdevās, bet šī kolekcija silda manu dvēseli un nedot aizmirst bērnības sapni.
- Paldies par interviju!
Juris Roga,
Arta Batarāga foto
Februāris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 |
03 | 04 |
|||
05 |
06 | 07 |
08 |
09 |
10 | 11 |
12 |
13 |
14 |
15 |
16 |
17 | 18 |
19 |
20 |
21 |
22 |
23 |
24 | 25 |
26 |
27 |
28 |
29 |