Dzimtās mājas…

Добавлен: 10.02.2025

Līdz 31. martam Krāslavas novada bibliotēkā apskatāma Indras Tautas nama vizuālās mākslas kolektīva „Klusā daba” personāldarbu izstāde „Indras mājas un atmiņas”. Izstādes atklāšanā piedalījās liels pulks cilvēku, tostarp arī daži darbu autori. Pasākumu ieskandināja vokālais ansamblis „Krāslaviņa” (vadītāja Olga Grecka) – tas bija pirmatskaņojums divām dziesmām plaši pazīstamā kordiriģenta, pedagoga Jāņa Grigaļa apdarē.

Indrā jau daudzus gadus strādā vizuālās mākslas pulciņš, kuru vada Krāslavas novada Mūzikas un mākslas skolas direktore Ērika Zarovska. Viņa pastāstīja, ka reizi nedēļā Indras Tautas namā pulcējas aptuveni 10 cilvēki, kuri apgūst vizuālas mākslas – zīmēšanas , gleznošanas un keramikas pamatus. Šajā izstādē apskatāmi zīmējumi un gleznojumi, kuros attēlotas katram autoram svarīgākās mājas. Kāds ir attēlojis savu dzimto māju, cits māju, kurā uzauguši viņa bērni. Katrai mājai ir savs stāsts, kurš savijas ar cilvēku likteņiem, bet cilvēka liktenis lielā mērā saistīts ar vietu, kur viņš dzīvo. Vienlaikus šis nav stāsts tikai par Indras, bet visa Krāslavas novada, Latgales un Latvijas mājām. Svarīgākais ir tas, ka mums katram ir māja, kurā esam piedzimuši, dzīvojuši, ieprecējušies, uzbūvējuši vai pārbūvējuši. Katram ir sirdij vistuvākā māja, kura glabā kādas skaistas atmiņas, raisa patīkamas asociācijas. Māja, par kuru, ejot gulēt, kādreiz atceramies un padomājām.

Nadežda Gardukeviča attēlojusi vecāku māju Kalna ielā Indrā, kura uzbūvēta 1975. gadā. Šogad tai aprit 50 gadi. Vecāku sen vairs nav, māja četrus gadus nebija apdzīvota. Tagad lielā draudzīgā ģimene sava dzimtas māju pamazām atjauno.

Tamāra Petjukeviča attēlojusi divas mājas, jo abas dzīvē spēlējušas lielu lomu. Tamāra dzimusi un bērnību pavadījusi Baltkrievijā, 1977. gadā tur pabeidza skolu un pārbrauca uz Latviju. Māja Baltkrievijā bijusi netālu no robežas, tagad tās vairs nav. Otra māja – Dārza ielā Indrā ­– ir viņas ģimenes māja, kurā izauguši viņas bērni un devušies pasaulē, bet ik pa laikam brauc ciemos. Izvēle par labu vienai vai otrai mājai ir grūta, tālab zīmētas abas, tomēr sirdij tuvāka ir māja Indrā.

Jeļenas Šuļskas zīmējums izpildīts grafiskā stilā, māja atrodas Rīgas ielā Indrā. Lai arī tā zīmētā māja nav viņas, Jeļenas stāsts gan bija par savu māju: „Es dzīvoju manu vecāku mājā. Tajos laikos bija lielas sādžas, bērniem bagātas ģimenes un gandrīz katrā sādžā bija skola. Arī manu vecāku mājā bija skola, ne viena vien paaudze skolojās viņu mājā. Līdz pat šai dienai brauc ciemos cilvēki, kuri šeit mācījās un lūdz novadīt ekskursiju, atcerēties labākos skolas gadus. Ir forši dzīvot skolā, man tas rada tieksmi pēc zināsanām un vēlmi apgūt kaut ko jaunu.”

Valentīna Miškina tikai šogad sāka zīmēt, un vēlējās pastātīt klātesošajiem par savu dzimto māju: „Izgāju pie vīra Indrā, bet pati esmu no Ķepovas pagasta. Kad vecāki nomira, visiem bērniem jau bija savas ģimenes, un vecāku māja palika tukša, arī mazbērniem nav vēlmes braukt turp dzīvot. Tomēr, kad visi sapulcējamies kapusvētkos, kopā aizbraucam arī uz vecāku māju. Tur mani pārņem sirdsmiers, viss ir tik mīļš, tuvs un zināms, visas rūpes pazūd… Ja es palieku pa nakti, tur miegs ir tik labs, kā nekur citur. Gribētos jau to māju kaut kā atjaunot, bet tagad tas ir ļoti sarežģīti. Nezinu, cik ilgi tā spēs turēties pretī laika zobam, bet, braucot garām, asara vienmēr nobirst.”

Veronikas Mališevas dzimtās mājas saknes sākas ar 1923. gadu, kad viņas vectēvs ar saviem vecākiem un bērniem no Izvaltas pārbrauca uz Varnavičiem, kur bija nopirkuši zemi. Veronikas stāsts ir ar skaudru piegaršu: “Mana mamma ir no Aglonas, tētis – no Varnavičiem. Abi savulaik tika represēti un ģimeni izveidoja Sibīrijā. Vienu meiteni apglabāja Sibīrijā, otra atbrauca uz Varnavičiem, pēc tam piedzima brālis, pēc laiciņa – es. Gadiem ritot daudz kas ir mainījies. Kad bijām jaunas, tad vienā, tad otrā kolhoza šķūnī Varnaviču apkārtnē vispirms rādīja filmu, pēc tam sekoja dejas. Vienreiz mēs, visas apkārtnes meitenes, sarunājām atnākt uz dejām garos svārkos un visas tā izdarīja. Tagad tik daudz cilvēku vairs nav, skolas nav, medpunkta nav, pasta nav, autobuss vasarā kursē tikai divas reizes nedēļā, bet Mise šeit gan vēl notiek un mēs šeit dzīvojam, jo šī vieta mūs ar kaut ko saista. Šī māja, lai arī ļoti veca, man ļoti dārga. Pēc iespējas kaut ko darām, bet nevaram atjaunot visu.”

Irēna Grundāne uz pasākumu atnesa veco mammas albumu: „Lūk, vecā lauku māja pie Indras, Vaicuļevā – tajā piedzima visi Pogumirsku bērni. Šī māja uzbūvēta pirms trīsdesmitajiem gadiem, kad Kārlis Ulmanis dalīja zemi bez maksas jaunajām ģimenēm. Iedomājieties, tajos gados baļķus mājai vectēvs veda no Krāslavas meža. Kad vecmāmiņa bija dzīva, svētkos visi brauca ciemos. Pieciem bērniem un mazbērniem un divistabu mājiņā pietika vietas un neviens nedomāja, kā tagad – vajag īrēt telpas...

Es piedzimu un mācījos Krāslavā, bet vismīļākā man ir Vaicuļevas māja. Tur kopā ar vecmāmiņu sēdēju uz krāsns un klausījos pasakas. Atceros, kā viņa lūdza mani salasīt skābenes zupai, atceros cīruļa dziesmu, zemeņu un ābolu smaržu, skaisti iekopto dārzu… Nebija man slikti arī Dagdā un Krāslavā, tomēr pie vecmāmiņas – vislabāk.” Šīs mājas stāsts turpinās, jo tur pašlaik dzīvo Irēnas brālēna, daktera Jāzepa Pogumirska ģimene, kuri blakus vecajai mājai ir uzbūvējuši otru – jaunu māju.

Ņinas Gulbinskas bērnība pagāja Varnaviču pusē ļoti kuplā ģimenē: „Man bija vecmāmiņa un viņai 12 bērni. Radu ļoti daudz, bieži pulcējāmies kopā un kopbildē māju pat grūti saskatīt. Bet laiks rit, mājai, kas ir ļoti ļoti veca, tagad citi īpašnieki, bet tā arvien neapdzīvota. Arī ceļa turp vairs nav. Tomēr mūs velk uz šo māju, un ar dvīņu māsu mēs turp aizbraucam. Vēl gribu parādīt otras mājas bildes, kas ir Krāslavā. Tēvs un māte pielika milzīgas pūles, lai to uzbūvētu. Vēlāk esam māju paplašinājuši, piebūvējot klāt jaunas telpas.”

Tādi aizraujoši un dažādi bija cilvēku un māju stāsti izstādes atklāšanas pasākumā. Līdzīgi kā cilvēkiem arī mājām ir savs liktenis, arī mājām ir bezbēdīgā bērnība, skaistā jaunība, pilnbrieds un neizbēgamas vecumdienas. Pasākums noslēdzās ar sarunām pie tējas tases un meistarklasi – kartonogrāfijas tehnikā tapušais darbs tika uzdāvināts bibliotēkai.

Juris Roga,
autora foto
Fotogalerija