Jura Rogas foto
Pievienots: 07.06.2018
PIKC „Rīgas Valsts tehnikums” audzēkņi Krāslavas teritoriālās struktūrvienības audzēkņi Elvis Vorslovs (mēbeļu galdnieks, 2. kurss), Alise Sivko, Kristīna Školnika un Jūlija Pestereva (visas tērpu stila speciālistes, 3. kurss), kā arī Salvis Nazarovs no Rīgas (mēbeļu galdnieks 4. kurss) piedalījās mobilitātes projektā „Erasmus+”, kas norisinājās no šī gada 9. aprīļa līdz 9. maijam Milānā (Itālija). Prakses nobeigumā jaunieši saņēma sertifikātus par dalību „Erasmus+” programmā.
Krāslavas jaunieši padalījās savos iespaidos par Milānā pieredzēto. Viss sākās ar pieteikšanos projektam, lai papildinātu valodu zināšanas, nostiprinātu prasmes profesijā, gūtu jaunu pieredzi, kā arī iepazītu cittautiešus. Jaunieši stāsta, ka braukt gribētāju bija vairāk nekā vietu, tālab bija jāpapūlas veiksmīgi iziet testus. Pirmo nedēļu ārzemēs viņus atbalstīja Krāslavas teritoriālās struktūrvienības vadītājs Aivars Andžāns un pasniedzēja Ruta Zambare, kuri palīdzēja ātrāk adoptēties dzīvei svešatnē, prom no mājām un ierastām lietām. Prakse puišiem un meitenēm noritēja divās dažādās vietās.
Elvis: „Strādāju ražotnē, kurā vienreiz izmantojamajiem koka paliktņiem un augstsprieguma kabeļu koka ruļļiem dod otro dzīvi, proti, izgatavo ikdienā noderīgas lietas. Koka paliktņu un ruļļu rūpnīca ir ļoti liela, viens korpuss vienā ielas pusē, otrs – otrā. Ruļļu izmēri sasniedz pat trīs metrus diametrā, mēs strādājām ar mazāka izmēra. Prakses laikā veicu dažādus darbus, kas saistīti ar kokapstrādi. Finālā tapa gatava produkcija, kuru pēc tam izmanto viesnīca, kas ir līdzās uzņēmumam. Piemēram, spogulim izgatavojām rāmi, kurā to spoguli ielīmējām un uzstādījām attiecīgajā istabā. Izgatavojām arī galdus, krēslus, citas lietas. Visas šīs lietas tapa pēc netradicionāla dizaina – realizējām itāļu dizaineres un pedagoģes Rebekas idejas, kura mums iemācīja un pastāstīja daudz jauna. Praksē man pilnībā pietika tehnikumā gūto zināšanu, jo visi veicamie darbi bija salīdzinoši elementāri – izdomā, ko taisīsi, nomēri, sazāģē, saskrūvē, salīmē, noslīpē un noklāj ar kaut ko. Nekā sarežģīta. Prakses laikā man vēl vairāk nostiprinājās pārliecība, ka es izvēlējies īsto profesiju.
Jāatzīmē, ka viesnīcā visas mēbeles ir izgatavotas no pārstrādātajiem materiāliem. Pēc visa redzētā un dzirdētā sapratu, ka Latvijā materiālu otrreizējā pārstāde ir vāji attīstīta, salīdzinot ar Itāliju, kur tiešām cilvēki ar to nodarbojas plaši un tas ir liels bizness. Piemēram, izmantotos koka ruļļus no rūpnīcas tirgo par 15-20 eiro, caur starpniekiem tos var iegādāties par 50 eiro gabalā. Pareizinot uz lielajiem apjomiem, tā jau ir milzīga nauda, plus pievienotā vērtība, pārstrādājot paletes un ruļļus jaunās lietās.
Kopumā esmu guvis daudz jaunu iespaidu. Tur strādāja ļoti daudz cilvēku, kuri pārstāv daudzas nācijas. Mums stāstīja, ka strādnieku pulkā ir ne tikai vietējie un apkārtnes iedzīvotāji, bet arī no kaimiņvalstīm, pat no Āfrikas.”
Alise, Kristīna un Jūlija praksi izgāja uzņēmumā „La Lory Costumi Teatrali” – šuvēju darbnīca, kas nodarbojas ar teātra kostīmu un vēsturisko drēbju nomu.
Alise: „Cilvēki labprāt īrē šos kostīmus, kuru mums bija jāpielaiko, jāpielāgo klienta augumam, nedaudz pāršujot, arī jāparemontē, jānovērš kādi nelieli bojājumi. Lai arī uzņēmumā bija viena šujmašīna, praktiski tā stāvēja dīkā un netika pielietota. Viss tiek darīts ar rokām, jo apģērbs ir daudzkārt lietots, ja regulāri būtu jāizārda šujmašīnas vīle, tas ātri vien radītu apģērbam neatgriezeniskus bojājumus un to nevarētu ilgstoši izmantot. Mums stāstīja, ka šāda veida uzņēmumi Itālijā ir liels retums.
Mēs pamatā strādājām ēkas otrajā stāvā, pirmajā rit darbs ar klientiem - piemeklē apģērbu, aksesuārus, sniedz padomus. Reiz ienāca krievvalodīga kliente, tad no augšstāva pasauca mūs palīgā un kliente bija ļoti priecīga par iespēju komunicēt dzimtajā valodā, kā arī palika apmierināta ar mūsu darbu.
Darbā nedaudz traucēja tas, ka neviens no mums nerunā itāļu valodā. Pirms došanās uz Itāliju mums bija izsniegta lapa ar biežāk lietojamiem pamatvārdiem un frāzēm. Uzņēmuma saimniece prata gan angļu, gan itāļu valodu, bet viņas palīdze angliski runāja vāji, pamatā - itāliski. Bet uz prakses beigām jau sakām saprast arī itāļu sarunvalodu.
Personīgi mani Itālijā visvairāk iepriecināja tas, ka tur cilvēki ir ļoti atvērti, uzticas, jautā, mudina uz sarunu, ar jebkuru var viegli uzsākt komunicēt. Latvijā ne tuvu tas tā nav. Ja runājam par ieguvumiem profesijā, tad viennozīmīgi tā ir roku darba pieredze šūšanā. Tehnikumā mūs pamatā māca darboties ar mūsdienīgām šujmašīnām, tik daudz uzmanības roku darbam nav.”
Kristīna: „Esmu pārliecināta, ka neesmu vīlusies profesijas izvēlē. Man arī ļoti patika iespēja apģērbu remontā pielietot roku darbu. Atceros, pirmais uzdevums bija piešūt pogas, tad ārdīju vīles un darīju visu citu. Pirmajā laikā bija bail kaut ko ne tā izdarīt. Centāmies visu paveikt maksimāli rūpīgi, bet, laikam ritot, mazliet atslābinājāmies. Mūsu veikums vienmēr tika novērtēts ar: „okey”, viss ir labi. Man liels prieks, ka neko nesabojāju, jo nebija jau nekas sarežģīts. Atmiņā iespiedās karnevāla kostīmi - tie bija ļoti interesanti. Skolā iegūto zināšanu darbam man pilnībā pietika, tikai vairāk bija tieši roku darba. Tuvojoties vasarai, Itālijā iestājas karnevālu sezona, pieprasījums pēc tērpiem ir labs.
Starp citu, Itālijā uzņēmumi sāk darbu plkst. 10.00, bet pabeidz - plkst. 19.00. Tikai atsevišķi lielveikali drīkst strādāt līdz plkst. 20.00. Konkrēti mūsu uzņēmumā pusdienu pārtraukums ilga divas stundas, taču tas var būt arī īsāks. Vārdu sakot, Latvijā mēs strādājam vairāk.”
Jūlija: „Mani pārsteidza, ka cilvēki Itālijā ciena vecas mantas, liela vērtība ir roku darbs. Praksē bija iespēja pieskarties pagātnei – tagad vieglāk atšķiru, kurš kuram gadsimtam vai īsākam laika posmam atbilst tas vai cits tērps. Mums tehnikumā mācīja tērpu vēsturi, bet līdz praksei dzīvē ar to nebija saskarsmes. Mums bija iespēja strādāt ar Romanovu dinastijas tērpu kopijas kolekciju. Bija acīmredzams, ka kolekcija tiek ilgstoši izmantota, spriežot pēc apģērba stāvokļa.
Vēlreiz pārliecinājos, ka roku darbs ir ļoti dārgs un tas nav mīts. Bet Itālijā vispār dzīvot ir dārgi, arī produkti dārgi. Vietējā ēdienkarte atšķiras no mūsējās, tālab mēs paši centāmies gatavot un naudiņa no maka tecēja ātri. Brīvajā laikā pilsētā pastaigājāmies kopā. Sākumā plānojām, kurp tieši brauksim, bet drīz vairs neko neplānojām un kāpām laukā tajā pieturā, kas vairāk iepatikās.
Mani ļoti iespaidoja itāļu attieksme pret dzīvniekiem. Uz ielas ievēroju vientuļu suni, kāds cilvēks nopirka viņam ēdienu, atvēra bundžu un uzlika uz salvetes, ko iepriekš paklāja. Tā viņš rīkojās tāpēc, lai maltītes laikā izbirušo pārtiku suns varētu turpināt baudīt no tīras salvetes, nevis netīra trotuāra. Es ļoti mīlu dzīvniekus, un mani šis skats burtiski fascinēja. Arī savstarpēji cilvēki ir ļoti draudzīgi, visi sveicinās, smaida, izturas laipni un ir jauki.”
Juris Roga,
foto no jauniešu personīgā arhīva