Nozīmīgākie uzņēmumi Krāslavas pilsētā 1920.-1930. gados

Pievienots: 26.04.2023

Izstāde „Krāslavas pilsētai 100. Dzimuši Krāslavai” ir atklāta un gaida apmeklētājus, taču ar to nenoslēdzās mūsu pilsētas jubilejas pasākumu norises, ar to tikai viss sākās. Tādēļ arī turpmāk publicēsim interesantākos un nozīmīgākos vēstures faktus Krāslavas pilsētas vēsturē 100 gadu garumā no rakstu cikla „Krāslavas pilsētai 100”.

Turpinot tēmu „Krāslavieši attīsta savu pilsētu. 1920.-1930. gadi”, sīkāk ielūkosimies divu tā laika Krāslavas pilsētai svarīgo uzņēmumu darbībā. 

Pēc 1727. gada inventāra Kreslavkas upes krastā jau bija ūdens dzirnavas ar vienu akmeni. 1729. gadā Krāslavu nopirka grāfs Jans Ludvigs Broel Plāters. Viņa dēls Konstantīns Plāters pārbūvēja un modernizēja dzirnavas, tur jau darbojās divi akmeņi. Dzirnavas piederēja grāfiem līdz pat 1918. gadam.

Pēc Latvijas valsts zemes reformas Krāslavas Lejas ūdensdzirnavas 1922. gada 23. oktobrī tika piešķirtas Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Artūram Aparniekam.

A. Aparnieks piedzima 1896. gadā 25. februārī Beļavas pagastā, netālu no Gulbenes, darbveža Nikolaja Aparnieka ģimenē. Mācījās vietējā pagasta skolā, Jēkabpils tirdzniecības skolā. Absolvēja Zveņigorodas komercskolu Krievijā un turpināja izglītību Rīgas Politehniskajā institūtā inženieru zinātņu nodaļā.

1915. g. maijā A. Aparnieks brīvprātīgi iestājās Nikolaja kara inženieru skolā, pēc tās beigšanas no 1916. gada janvāra dienēja Rēveles (Tallinnas) jūras cietoksnī kā inženieru karaspēka virsnieks. 1917. gada maijā A. Aparnieks tika pārcelts uz Sevastopoles cietokšņa jūras mīnu bataljonu, piedalījās cīņās pret lieliniekiem Krimā, kādu laiku dienēja Ukrainas hetmaņa Skoropadska karaspēkā.

1918. gadā A. Aparnieks atgriezās Latvijā un pieteicās Krievijas Ziemeļrietumu armijas brīvprātīgo vervēšanas birojā, no kura tika nosūtīts Judeņiča armijā kā inženieru rotas poručiks. Dienēja Bulaka – Balahoviča apvienotās grupas operatīvajā štābā kā jātnieku sapieru izlūku komandas priekšnieks. No turienes pārgāja uz Igaunijas armiju, kurā palika līdz 1919. gada aprīlim. 1919. gadā naktī no 14. uz 15. martu A. Aparnieka komanda ienaidnieka aizmugurē uzspridzināja tiltu pār Berezovskas upi uz Pleskavas – Gdovas – Narvas ceļa, sabojāja telegrāfa līniju posmā Gdova – Pleskava, uzspridzināja 2 dzelzceļa tiltus un ieņēma Gdovas staciju. Par šiem nopelniem A. Aparnieks 1919. gada maijā tika apbalvots ar Sv. Vladimira 4. šķiras ordeni.

1919. gada aprīlī A. Aparnieks brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, bet jau 15. maijā tika iecelts par Ziemeļlatvijas partizānu pulka komandieri, cīnījās pret lieliniekiem Vidzemē un Latgalē. Par brīvības cīņām A. Aparnieku 1920. gadā apbalvoja ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni.

Pēc atvaļināšanas no armijas 1922. gada sākumā A. Aparnieks neilgi strādāja Iekšlietu ministrijā, tad pārcēlās uz Krāslavu, kur sekmīgi vadīja Lejas (Lielās) ūdensdzirnavas.

Lejas ūdensdzirnavas viņš izveidoja par plašu rūpniecības uzņēmumu. A. Aparnieka dzīvojamā māja Krāslavā atradās Rīgas ielā 5, tagadējā tirgus laukuma vietā pie lielveikala „Maxima”. Pretējā ielas pusē atradās dzirnavu ēka. Abas ēkas nojauca 1960. gadu sākumā, kad sāka būvēt universālveikalu. Līdztekus darbam dzirnavās A. Aparnieks studēja inženierzinātnes Latvijas Universitātē. 1940. gadā viņš atgriezās armijā un tika iecelts par Latgales kara apgabala priekšnieku, taču sakarā ar Latvijas okupāciju 1940. gada 17. jūnijā pienākumus netika pildījis. 1940. gada 20. augustā viņš tika arestēts. Baltijas Sevišķā kara apgabala tribunāls A. Aparnieku notiesāja uz 10 gadiem. 1956. gada beigās viņš atkal atgriezās Latvijā un sāka strādāt par būvinženieri institūtā „Pilsētprojekts”, bija viens no Rīgas autoostas projekta autoriem. 1966. gada 20. augustā, tieši 26 gadus pēc sava aresta, A. Aparnieks dabūja atļauju izbraukt pie savas sievas un meitas Aijas uz ASV. Savā četrdesmit sestajā kāzu gadadienā viņš beidzot varēja satikt sievu Mildu, no kuras bija šķirts ilgus 26 gadus. Taču izsūtījumā A. Aparnieka veselība bija stipri iedragāta un 1968. gada 15. maijā Sanfrancisko pārstāja pukstēt A. Aparnieka sirds. Viņš tika apbedīts Latviešu kara invalīdu Brāļu kapos Katsīkļu kalnos pie Ņujorkas.

Elektriskā stacija Krāslavā uzsāka darbību 1912. gadā un piederēja grāfam Gustavam Broel Plāteram. Tā atradās Celtuves ielā 6. Iekārtas elektriskajai stacijai tika piegādātas no Rīgas sabiedrības „Gaisma un Spēks” laikā no 1912. gada līdz 1914. gadam.

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā, tuvojoties frontei, tika izsludināta pilsētas evakuācija. Uz Krieviju steidzīgi tika evakuētas valsts iestādes, baznīcas vērtības un arī lielākās Krāslavas ražotnes kopā ar strādniekiem. Arī Krāslavas elektrostacija ar mašīnām un piederumiem tika evakuēta uz Krieviju, Orlas pilsētu.

Sākot ar 1919. gadu, Krāslavas Izpildu komiteja gādāja par elektriskās stacijas reevakuāciju atpakaļ uz Krāslavu, bet Orlas Saimnieciskā Padome lūgumu vairākkārt noraidīja. Evakuētās Krāslavas elektriskās stacijas iekārtas tika izmantotas Maloarhangeļskas pilsētas apgaismošanai. 1922. gada 29. martā grāfs Gustavs Broel Plāters savā vēstulē Krāslavas miesta valdei apstiprināja, ka evakuētās elektriskās stacijas iekārtas pieder miesta valdei.

1926. gada 14. aprīlī Marija Broel Plātere pārdeva elektriskās stacijas ēku Leizeram Cenciperam, bet 1928. gada 26. martā Leizers Cencipers pārdod ēku Krāslavas pilsētas valdei.

1927. gadā tika izstrādāts elektriskās stacijas tīkla projekts. Elektriskās stacijas darbība tika atjaunota 1928. gada 18. novembrī. Uz 1934. gadu Krāslavas elektriskajai stacijai pavisam bija 400 abonenti. 1935. gadā Krāslavas elektriskajā stacijā strādāja rēķinvedis Izidors Škapars, mašīnists Artamons Fiļipovs, montieris Jāzeps Mikutis, kurinātājs Aleksandrs Rustamovs, no 1938. gada par elektriskās stacijas vadītāju strādāja V. Davidovs. 

Pēc arhīva datiem, 1939. gadā elektriskās stacijas centrālē atradās 1 sūcgāzes un 1 dīzeļmotors, kurš uzstādīts 1932. gadā. Elektrības tarifi tika noteikti pēc dzīvokļu platības un mēnešu normām – 11 - 45 sant. par klv.st.; uzņēmumiem apgaismojuma tarifi 25 – 45 sant. par klv.st. 1938. gadā saražots 86, 624 klv. st. vērtībā par 28, 644, 33 latiem.

Pēc Otrā pasaules kara Krāslavas elektrostacijā tika uzstādīti spēcīgi dīzeļdzinēji.

Elektrostacija darbojās līdz 1960. gadu sākumam, kad pabeidza augstsprieguma līnijas Daugavpils – Krāslava būvi.

Turpinājums sekos…
Baiba Mileika,
Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja
vēstures speciāliste

Foto apraksti:

1. foto Krāslavas pilsētas valdes un elektrostacijas darbinieki elektrostacijas telpās, 1920. gadu beigas-1930.gadu sākums
2. foto Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Artūrs Aparnieks, 1920. gadu foto
3. foto Krāslavas Lejas ūdensdzirnavas, 1930. gadi
4., 5. foto Krāslavas Lejas ūdensdzirnavas, 1930. gadi LNA LVVA F-1679; A-154; L-180
6. foto Krāslavas elektrostacija, 1930. gadi
7. foto Krāslavas pilsētas valdes un elektrostacijas darbinieki elektrostacijas telpās, 1920. gadu beigas -1930. gadu sākumā