Jura Rogas foto
Pievienots: 13.09.2019
Kopš vasaras Piedrujas un Kalniešu pagasta pārvaldei ir jauna vadītāja – Svetlana Kozlovska, kura dzimusi un izaugusi Piedrujas pagastā.
Savulaik Svetlana pabeidza Piedrujas pamatskolu un devās uz Daugavpils 1. arodvidusskolu, kuru absolvēja 2004. gadā, iegūstot iestāžu darba organizācijas un vadības specialitāti. Apprecējās ar savu bijušo klasesbiedru Pjotru un atgriezās dzimtajā ciemā strādāt par lauku attīstības speciālisti. Šajā amatā nostrādāja četrus gadus, bet pēc novadu izveides vajadzības pēc lauksaimnieku konsultanta vairs nebija, un Svetlana reģistrējās kā darba meklētāja Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) filiālē Krāslavā. Apmeklēja kulinārijas kursus – mācījās cept pīrādziņus. 2010. gada janvārī Svetlanu pieņēma darbā Piedrujas pagasta pārvaldē par sekretāri-lietvedi un kasieri.
- Kā jums iesākās darbs jaunajā amatā?
- Piedrujā man viss ir daudz vienkāršāk, jo šeit faktiski katrs iedzīvotājs man ir labi pazīstams, zinu daudzu ģimeņu vēsturi vairākās paaudzēs. Tāpat ļoti labi zinu, kādā stāvoklī pagastā ir celi un lauku saimniecības. Vīram pieder zemnieku saimniecība „Dzintari”, es viņam palīdzu saimniecībā grāmatvedības un citos jautājumos, tālab lauksaimnieku problēmas man nav svešas. Citiem vārdiem – šeit viss zināms un ir acu priekšā. Turpretī Kalniešos nākas iepazīt gan cilvēkus, gan teritoriju, tālab tur pildīt jaunos pienākumus ir nedaudz sarežģītāk nekā dzimtajā pagastā. Jaunajā amatā gribētos daudz paveikt, bet budžets ir ierobežots un drīkstu darboties tikai budžeta un likuma ietvaros. Tas tāpat kā ģimenē – cik daudz naudas jums ir, tik daudz varat tērēt. Arī ģimenē vajadzības bieži vien pārsniedz iespējas.
- Piedrujā šai amatā jūs nomainījāt Ēriku Gabrusāni, Kalniešos – Gundegu Grišāni. Vai sadarbojaties iepriekšējām pārvalžu vadītājām un kādos jautājumos?
- Bez šaubām, viņas man palīdz pilnīgāk iejusties jaunajā amatā. Sevišķi lielu ieguldījumu manā izaugsmē ir devusi Ērika Gabrusāne, ar kuru esmu nostrādājusi turpat 10 gadus plecu pie pleca. Viņa ir iniciatīvas bagāta sieviete un ar savu piemēru rāda, kādai ir jābūt labai, cilvēku cienītai un mīlētai vadītājai.
Šobrīd pagastos turpinās iepriekš ieplānotie darbi. Piemēram, Piedrujā ierīkojam ūdensvadu, kura kopgarums ir 850 metru. Kalniešos tuvojas nobeigumam sporta zāles grīdas remonts. Tur bija problēmas ar jumtu, tāpēc nācās pilnībā nomainīt grīdu. Darba abos pagastos ir daudz, bet vissāpīgākais jautājums ir ceļi, jo finansējuma tiem nepietiek.
Svarīgi ir arī uzturēt kārtību ciematos, lai viss ir sakopts un tīrs, lai mūsu novada vadībai un ciemiņiem nav kauns pie mums viesoties. Abi pagasti ir ļoti līdzīgi, tos apdzīvo pārsvarā krieviski runājošie cilvēki, un šeit valda līdzīgs gars. Protams, kultūras pasākumos skan abas valodas, valsts svētki tiek svinēti latviski.
- Jūsu vadītajās pārvaldēs nav nevienas izglītības iestādes. Šis fakts jums atvieglo vai sarežģī darbu?
- Dzīvē ir tā, ka viena problēma velk līdzi citu. Jā, skolēnu trūkuma dēļ vairs nav skolas Piedrujas un Kalniešu pagastā, bet skolas vecuma bērni mums tomēr ir, un jānodrošina viņiem iespēja mācīties citur. Tas savukārt nozīmē, ka mums vajag labus ceļus, lai bērnus nogādātu skolās un mājup droši un ātri. Es iekšēji pārdzīvoju, ka bērniem agri jāceļas, lai laikus paspētu uz stundām. Piedrujas bērni tiek aizvesti uz Indras skolu, viens bērns apmeklē skolu Robežniekos, un vairāki brauc uz Krāslavas skolu. Kalniešu bērni brauc uz Krāslavas skolu.
Kad es mācījos Piedrujas pamatskolā, pie mums bija pat paralēlklases, jo skolu apmeklēja aptuveni 150 bērnu. Tagad bijušās pamatskolas vēstures kabinetā ir mans darba kabinets. Zinību dienā šeit vairs neskan bērnu smiekli un čalas, un tad sevišķi jūtam, ka iedzīvotāju skaits pagastā ir krietni sarucis. Gados jaunākie un drošākie aizbraukuši darbā uz ārzemēm, viena daļa iedzīvotāju pārbrauca uz pilsētām, un šī tendence arvien saglabājas. Vienīgi pensionāri ir stabili mūsu iedzīvotāji, un viņiem arī nedaudz vienkāršāk par tādiem būt – faktiski noslēgušies savā vidē un jūtas tur komfortabli. Viss dzīvošanai nepieciešamais ir pieejams uz vietas: visus nepieciešamos maksājumus var veikt uz vietas, nav nekur jābrauc; abos pagastos ir veikali; viņiem tiek rīkoti atpūtas vakari, citi pasākumi; Piedrujā ir savi amatierkolektīvi; ir aktīvas rokdarbnieces, kas pulcējas kopā, kontaktējas un rada aizraujošus darbus. Laukos smagāk ir jaunajiem, jo viņiem nepieciešams tas, ko mēs nevaram piedāvāt vai nodrošināt.
- Kas tad palīdz noturēt jaunatni laukos?
- Mums ir dažāda lieluma zemnieku un piemājas saimniecības, kas veiksmīgi strādā. Tieši pateicoties šīm saimniecībām laukos vēl ir jaunatne, jo ir darbs un ir iespēja uzturēt ģimeni. Varbūt skaļi sacīts, bet tieši viņi ir īsteni patrioti, kas nevēlas strādāt svešiem vai svešumā. Šie cilvēki mums visiem ir jāciena jau par to vien, ka viņi te dzīvo, strādā un neprasa pabalstus.
- Jums nākas tikties ar iedzīvotājiem, ko viņi pieprasa visbiežāk vai par ko visvairāk sūdzas?
- Dažādi ir, bet nevēlos izpaust šos jautājumus, jo abi pagasti ir nelieli un ļaudīm uzreiz būs skaidrs, kurš kādu personisku jautājumu nācis pie manis risināt. Kopumā iedzīvotājus uztrauc sadzīviski jautājumi, piemēram, par ūdensapgādi, kapiem un tamlīdzīgi. Piedrujas iedzīvotāji ir klusāki, jo es šeit dzīvoju, viņi mani labi zina un savu sāpi var izteikt, satiekot mani uz ielas – pat uz kabinetu nav jānāk. Kalniešos nāk uz pieņemšanu, un oficiālas sarunas ir citādākas, dažreiz mierīgākas, dažreiz skaļākas.
Problēmas pastāv gan vienā, gan otrā pagastā, un tās būs vienmēr – nevar visu vienā mirklī paspēt izdarīt, bet izdarīt cenšamies. Arī neapmierinātie iedzīvotāji ir un būs vienmēr. Kalniešos asa problēma ir latvāņa izplatība. Skaidrs, ka tā nav tikai viena atsevišķa cilvēka problēma un atbrīvoties no šīs invazīvās kultūras nav vienkārši.
Kopš bērnības atceros, kā kopā ar vecmāmiņu devos uzkopt tuvinieku kapus. Pie reizes uzkopām arī tos, kas atradās turpat blakus, bet kurus vairs nebija, kas uzkopj. Tagad tas viss ir uz pārvaldes pleciem. Es neko nesaku, Piedrujā mums vienkāršāk – ir vairāki cilvēki, kas var strādāt ar trimmeri, bet Kalniešos ir tikai viens cilvēks, un viņam jāizpļauj 17 kapsētas. Tas ir milzīgs darba lauks. Labi, ka vasarā ir bērni, kas palīdz novākt zāli. Citādi nebūtu iespējams tos visus sakopt.
- Kas jūs visvairāk uztrauc vai biedē?
- Tas, ka abos pagastos ir daudz vientuļu cilvēku. Vientuļu tādā ziņā, ka bērni aizbraukuši projām uz pilsētām un mājas palicis tikai viens no vecāka gadagājuma cilvēkiem. Vecuma dēļ nav spēku paveikt ikdienā nepieciešamus smagākus darbus. Bērni, protams, palīdz finansiāli un regulāri apciemo, bet viņi nav klāt ikdienā. Arī pagasts nevar katram pielikt klāt cilvēku, jo nav mums tādu resursu. Gribas palīdzēt, bet nespējam.
Vēl uztrauc tas, ka trūkst darbaroku, proti, domāju tādus cilvēkus, kuriem var uzticēt darbu un būt pārliecinātām, ka viss tiks paveikts godam bez klāt stāvēšanas.
- Ko jūs novēlētu abu pagastu iedzīvotājiem?
- Veselību, jo šodien tā ir vislielākā bagātība. Gribu uzsvērt, man abos pagastos dzīvo iniciatīvi ļaudis, īstie darbarūķi. Gandrīz katram laukos ir kaut kāds zemes gabals, gotiņa vai sivēntiņš. Diemžēl laucinieku darbs ne vienmēr tiek pienācīgi novērtēts un apmaksāts. Šobrīd ir tendence, ka iedzīvotāji sākuši rūpēties par mājām. Lai daudzi nav bagāti, bet visur puķes, visi cenšas nopļaut zālājus, un tas ir apsveicami, ka ne tikai ciematu ļaudis, bet visa novada iedzīvotāji tiecas pēc skaistā un labā. Gribas, lai tas tā turpinās, lai šī dzirkstelīte nenodziest.
- Kā atpūšaties pēc darba? Vai arvien jūsu hobijs ir motocikli?
- Jā, savulaik aizrāvos ar motocikliem, dvēselē šis hobijs arvien ir dzīvs. Gribētos nopirkt kādu labu moci, ar kuru traukties pa ceļu, bet es taču tagad esmu mamma! Bērns ļoti izmainīja dzīvesveidu, tas palika klusāks, mierīgāks un piezemētāks, nācās atmest karstgalvīgos izbraucienus ar moci. Ģimenē aug četrgadīgs puika Daniels, kurš apmeklē bērnudārzu Krāslavā. Patiesībā tagad brīva laika atpūtai un hobijiem tikpat kā nav. Mana atpūta ir darbs mājās - cepu pankūkas un atpūšos. Kā jau katrai sievietei man ir vēlme būt sievišķīgai, iespēju robežās aizraujos ar rokdarbiem, puķu audzēšanu.
- Paldies par interviju un veiksmi darbā!
Juris Roga,
autora foto
Novembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 | 03 | ||||
04 |
05 |
06 | 07 | 08 | 09 | 10 |
11 | 12 | 13 | 14 | 15 | 16 | 17 |
18 | 19 | 20 | 21 | 22 | 23 | 24 |
25 | 26 | 27 | 28 | 29 | 30 |