Jura Rogas foto
Pievienots: 23.01.2020
Pērnā gada nogalē Balvu par mūža ieguldījumu interešu izglītības attīstībā novadā saņēma nu jau bijusī Krāslavas Bērnu un jauniešu centra (BJC) direktore Rita Vekšina, kura dalās savās atmiņās par dzīves gadiem, kas veltīti darbam ar bērniem un jauniešiem. Sāksim ar iepazīšanos.
- Mana dzimtene ir Indra, tur pagāja bērnība, mācījos Indras vidusskolā, kur arī sāku darba gaitas kā skolas pionieru organizācijas vadītāja. Darbam nepieciešamās zināšanas un prasmes ieguvu Rīgas Vecāko pionieru vadītāju skolā. Strādājot skolā, iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā un neklātienē studēju filoloģiju, jo vecāki un mani bijušie skolotāji vēlējās, lai arī es kļūtu skolotāja. Mana mamma bija pedagoģe, tēvs - kolhoza brigadieris, kurš arī vēlējās, lai eju mammas pēdās.
Bet man gribējās kaut ko citu, vienudien saņēmu piedāvājumu braukt pastrādāt uz Arteku. Tāds piedāvājums togad tika izteikts tikai trīs cilvēkiem Latvijā. Piekritu bez šaubīšanās, līdz ar to studijas institūtā nepabeidzu. Pēc diviem gadiem atgriezos Latvijā un sāku strādāt Krāslavas pionieru namā par metodiķi. Vēlāk mani iecēla par šīs iestādes direktori, un šajā amatā nostrādāju līdz pat pensijai - 32 gadus, vienīgi mainījās iestādes nosaukums un tās atrašanās vieta. Augstāko izglītību ieguvu jau Latvijas brīvvalstī - pabeidzu Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, kur studēju psiholoģiju un pedagoģiju.
- Ar ko atmiņā palikuši pirmie darba gadi?
- Kopumā esmu nostrādājusi 45 gadus, man patika vadīt un organizēt jau kopš agras jaunības, piemēram, savā skolā biju komjauniešu organizatore. Kā pionieru organizācijas vadītājai man bija viegli strādāt, jo biju jauna, īpaši neatšķīros no vidusskolas vecuma jaunatnes. Man vienmēr patika kaut kas jauns, kopīgi ar bērniem darīju visu iespējamo un neiespējamo, lai dzīve būtu interesantāka. Skolas vadība iedalīja darba kabinetu, man gribējās, lai tā nav vienkārša telpa un sāku ar stendu ierīkošanu. Bērni ar prieku nāca palīgā, pat šodien satieku Krāslavā dažus no tiem, kuri auga kā aktīvisti tajā laikā.
- Kādu ietekmi uz jums atstāja darba gadi Artekā?
- Arteks bija internacionāla nometne, kurā augu gadu mācījās un atpūtās gan PSRS jaunatne, gan sociālistisko valstu un pat kapitālistisko valstu pārstāvji. Arteks – neliela un skaista pilsētiņa Melnās jūras krastā, bet visvairāk cilvēkus vilināja tas, ka turp sabrauca dažādu valstu jaunatne. Bija iespējas kontaktēties, iepazīt citas kultūras. Vadītājiem bija jāzina angļu valoda, jo kā gan citādi kontaktēties ar ārzemniekiem? Man, piemēram, nācās strādāt ne tikai ar padomju sociālistisko republiku jaunatni, bet pat ar bērniem no Dienvidāfrikas, Amerikas. Bija ļoti interesanti, iemācījos daudzas Latvijai neraksturīgas spēles, bija arī jāiziet cauri konfliktiem, jāiemācās tos risināt. Spilgtā atmiņā ir Azerbaidžānas un Armēnijas puiši, kuri atteicās uzkopt teritoriju, argumentējot savu rīcību: „Es esmu vīrietis, es ar slotu nestrādāšu!” Tā ir viena no nacionālajām niansēm, to visu vajadzēja labi zināt vai apgūt, lai visus saturētu vienotā kolektīvā. Īpaši sarežģītās situācijās nāca talkā mans tiešais priekšnieks. Kvalitatīva ēdināšana, laba nakšņošana, neizsmeļamas atpūtas iespējas, saule un peldes – tādus apstākļus nevarēja nodrošināt nekur citur. Ieguvu lielu darba pieredzi, daudz jaunu draugu, ar kuriem sarakstos pat tagad.
- Atgriezāties Latvijā, jo nebija iespēju palikt ilgāk?
- Bija, bet man tik ļoti pietrūka Latvijas dabas: bija tika milzīga vēlme basām kājām skriet pa pļavu, ka ilgāk nespēju izturēt. Tur pavasarī viss ir ziedos, bet pēc tam izžūst. Acis priecē vienīgi tās rozes, kuras speciāli laista. Jā, tur aug arī koki, bet ne miņas no Latvijas zaļuma. Starp citu, tur arī melnās maizes nebija – mamma man no Latvijas sūtīja melnās maizes sausiņus, lai es varētu sajust dzimtenes garšu.
Divu gadu laikā iekrāju milzīgu pieredzi, ko liku lietā Latvijā. Piemēram, atvedu jaunumu – aģitbrigādes. Izmēģinājām, tās veiksmīgi iekļāvās mūsu situācijā. Atceros Marinu Šavikinu un aģitbrigādi „Rodničok” no Piedrujas, ar kuru ieguvām godalgotu vietu valsts līmeņa konkursā. Biju atvedusi daudz interesantu ideju, bet visspilgtāk atmiņā ir aģitbrigādes, kuras pie mums pastāvēja vairākus gadus.
- Kā jūs raksturotu mūspuses bērnus un jaunatni, varbūt ir kādas būtiskas atšķirības no citviet Latvijā dzīvojošiem?
- Latgalē atšķiramies ar to, ka iemācījām bērniem tradīcijas. Viss modernais agrāk iedzīvojās Rīgā, pie Rīgas, Kurzemē. Latgalē bērniem patika adīt un demonstrēt, kad citi jau to negribēja. Mūspusē līdz pat šai dienai saglabājas stipras aušanas tradīcijas, ir bērni, kam tas labi padodas, ir stelles un labs profesionālis! Protams, visu var nopirkt, bet tam, ko bērns ir radījis savām rociņām, ir milzīga nozīme viņa turpmākajā dzīvē. Vecāki, kas to saprot, ved savus bērnus uz BJC jau no agrīna vecuma. Sevišķi tie vecāki, kas paši izgājuši centra sistēmai cauri. Mūsu bērni ir tuvāk pie dabas un tuvāk veidošanai. Viņiem patīk, viņi grib un radoši strādā. Latgales interešu izglītības izstādē žūrija no Rīgas vienmēr sajūsmā par mūsu bērniem, jo darbu ir daudz vairāk! Krāslavas BJC pirms gada tika atzīts par vienu no aktīvākajiem dalībniekiem valsts izstādē Latvijā. Centram ir potenciāls, varbūt tas ir tāpēc, ka mūspusē bērniem mazāk iespēju pieslieties citām tehnoloģijām, salīdzinājumā ar lielām pilsētām. Jā, visiem ir viedierīces, bet mūsu bērnus tās nav tik spēcīgi ietekmējušas, kā dažkārt stāsta.
- Kādus paņēmienus pielietojāt, lai no bērniem un jauniešiem izaudzinātu kārtīgus cilvēkus?
- Mūsu mērķis nav tikai audzināt, galvenais – ieinteresēt! Ja bērnam radusies viena interese, svarīgi parādīt viņam vēl un vēl kaut ko. Pēdējā laikā daudz runā par kompetencēm, tad BJC tās jau sen ir ieviestas. Paskatāmies veidošanu – tur ir krāsas, tur ir vizuālā māksla, tur ir rokdarbi un pat vēsture! Mums ir konkursu tēmas, vajag palasīt, atrast materiālu, lai izveidotu savu darbu. Ir tādi, kuri viens, divi – gatavs, ir tādi, kas līdz mērķim iet soli pa solim, mācās sevi sakārtot. Skolotājs pieradina pie kārtības, pie disciplīnas. Ir gadījumi, kad bērns atstāj darbu pusceļā un negrib atgriezties. Mēs nevaram piespiest, skolotājam vajag palīdzēt izveidot interesi un pats galvenais - sasniegt rezultātu. Bērns nāk, strādā, kontaktējas, mācās atbildību! Tā izpaužas audzināšana.
BJC gatavojam jaunos cilvēkus lielajai dzīvei. Šeit viņš aug un attīstās, darbojoties līdz pat 12. klasei, daži pat vēl ilgāk - līdz 26 gadiem. Mums ir auto-moto pulciņš un sporta tūrisma pulciņš, kuros jaunieši turpina darboties arī pēc skolas. Viņiem jau ir ļoti konkrēti mērķi, kurus grib sasniegt. Mūsu audzēknis Ilmārs Murāns sāka ar sporta tūrisma pulciņu, nu jau drīz būs izmācījies par ugunsdzēsēju. Šajā profesijā noteikti lieti noder sporta tūrisma pulciņā gūtās iemaņas. Aušanas pulciņa meitenes, apgūst arī tērpu šūšanu, demonstrē paššūtos tērpus. Centra bērni dodas uz Rīgas Valsts tehnikumu, kur turpina iesākto. Principā viena daļa atrod savu nākotnes profesiju. Nesen nopirkām koka iededzināšanas aparātus, lai arī zēniem ir jaunas iespējas, un viņiem arī top gana labi darbi.
Lai kā tu centies, ne vienmēr viss izdodas, kā vēlies. Darba mūžā man nācies risināt situācijas, kur jaunieši veikuši pārkāpumus. Reti, bet ir gadījies. Neviens pedagogs nespēj aizstāt vecākus, veiksmīgs iznākums tādās situācijās ir ļoti atkarīgs no ģimenes. Vecāku atbalsts bērnam ir primārais un visu labo darbu pamatu pamatā, kā arī nodrošina vēlamo rezultātu vienmēr. Ne skolotājs, bet vecāku atbalsts. Gadās, ka situācija pieļauj neiesaistīt problēmas risināšanā vecākus, un parasti bērns ļoti augstu novērtē šādu uzticēšanos.
- Vai Krāslavas BJC kaut kādā veidā atbalsta jaunieši, kurus esat sagatavojuši lielajai dzīvei?
- Jā! Piemēram, mūsu bijušais audzēknis Dmitrijs Silovs, labs speciālists, vienmēr palīdzēja tiesāt BOCCIA sacensības. Robežniekos rīkojām Valsts mēroga sacensības sporta tūrismā, un bijušie audzēkņi, kuri paši savulaik apmeklēja pulciņu, brīvprātīgi palīdz organizēt sacensības. Gadās, centru atbalsta bērnu vecāki, dāvina pulciņiem noderīgas lietas. Mēs esam ļoti pateicīgi par atbalstu gan bijušiem audzēkņiem, gan vecākiem.
- Mūsdienās par bērniem ir liela konkurence, piedāvājumu un iespēju viņiem netrūkst. Ar ko jūs pievilinājāt audzēkņus?
- Atradām savu nišu, izveidojot vairākus pulciņus, kas citur nav. Tās ir „rozīnītes”, kas turpmāk jāuztur un jāattīsta. Savulaik Gunārs Upenieks atsūtīja pie manis Guntaru Jemineju un sacīja, ka vajag izveidot auto pulciņu. Sākumā iedalīja garāžu, izveidojām biedrību, rakstījām projektus, sameklējām tehniku, visu, kas vajadzīgs darbam ar jauniešiem. Protams, viss notiek ar domes atbalstu. Krāslavas novada bērnu ar īpašām un speciālām vajadzībām klubs „Saulessvece” tapa ar Žannas Garbrederes iniciatīvu, kura kā neviens cits mūsu kolektīvā saprata, ka bērniem ar īpašām vajadzībām nav vietas esošajā sistēmā un vajag izveidot kādu piedāvājumu. Kādā no semināriem ieraudzījām līdzīgu klubu Daugavpilī, patika un sākās darbs. Bija grūti, bet šodien šo klubu zina visā Latvijā. Cits interesants sveču liešanas pulciņš dzima no hobija, nav tādu kursu, kuros māca sveces liet. Žanna to prata, pati izbūrās cauri kaudzēm literatūras un sāka mācīt bērniem. Sporta tūrisma pulciņš tapis, pateicoties Jurim Jermakam, kurš gribēja jaunsargiem dod papildu zināšanas, piemēram, tādas, kā izdzīvošana mežā un citas ekstrēmas lietas. Arī šeit bija liels domes atbalsts, jo materiālā bāze ir ļoti nopietna, turklāt tas viss saistīts ar pastiprinātu drošību. Peldēšanas pulciņš tapa pēc Gunāra Upenieka ieteikuma. Jā, tam nav saistības ar radošumu, bet ar bērnu veselību un drošību uz ūdens – pats galvenais, par ko ir ļoti pateicīgi vecāki!
- Jums interesantāk bija vadīt kolektīvu vai būt saskarsmē ar bērniem?
- Viss bija interesanti, jo šajā darbā man bija svarīgi panākt, lai interešu izglītības mehānisms strādātu. Arī bērnam vajadzēja pievērst uzmanību, jo viņam svarīgs ne tikai skolotājas, bet arī direktores vērtējums, uzslava, padoms… Daudzi nesaprot, ja kaut kur piebremzēsim, paliksim uz vietas, tad nekā nebūs. Ja bērnam ir rezultāti, viņš obligāti jāvirza tālāk, jādod iespēja augt. Tam vajag finansējumu, transportu braucienam tālāk, to visu organizēt nav viegli. Bet, ja bērni neredzēs pasauli, tad mums te nekā nebūs. Jau tagad lauku bērniem ir mazākas iespējas nekā pilsētniekiem. Uz Krāslavas BJC ved bērnus arī no lauku skolām, tuvākām un tālākam, piemēram, auto-moto pulciņu gadu apmeklēja puika no Daugavpils, jo tur nav tādas iespējas.
- Jūs tagad esat pelnītā atpūtā, varbūt palika kāds nerealizēts sapnis?
- Man ilgu gadu sāpe un neīstenots sapnis – savs jumts virs galvas, proti, sava pastāvīga BJC ēka, kur būtu daudz kabinetu! Es apzinos, ka tas nav realizējams, turklāt nav jau slikti ģimnāzijas telpās, bet sava ēka dod lielāku rīcības brīvību un vairāk iespēju!
Vēl viena vēlme – ir vajadzīga kāpšanas siena sporta tūrismam Krāslavā! Tas ir sports, kas aizrauj daudzus bērnus. Sacensību organizēšanai Robežniekos ir ļoti labi apstākļi, bet treniņu process ir apgrūtinošs, jo nākas uz turieni braukt, un transports - tā ir problēma.
Saviem kolēģiem novēlu zinātkārus bērnus, kuri grib veidot, dejot, sportot un interesanti dzīvot. Esmu pārliecināta, šādiem centriem ir nākotne valstī. Es dodos atpūtā, kuģis peld tālāk uz savu mērķi!
- Paldies par interviju!
Juris Roga
Novembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 | 03 | ||||
04 |
05 |
06 | 07 |
08 |
09 | 10 |
11 |
12 | 13 |
14 | 15 |
16 | 17 |
18 | 19 |
20 |
21 |
22 |
23 | 24 |
25 |
26 | 27 | 28 | 29 | 30 |