Mums pieder zeme, kalni, upes

Pievienots: 24.09.2015

Krāslavas Kultūras namā atklāta Vjačeslava Aprupa gleznu izstāde „Mums pieder zeme, kalni, upes”, kuru apskatīt un sveikt mākslinieku ieradās pārsteidzoši daudz cilvēku, tostarp vairāki novada domes deputāti, mākslinieki, dejotāji, mediķi, skolēni, žurnālisti.

Taču arī Vjačeslavs ir pārsteigumu pilns – paspēj rūpēties par cilvēku veselību, dejot tautas dejas, sportot, piedalīties televīzijas konkursā un atrast skaistās vietas, kuras iemūžināt gleznās.

Izstādes atklāšanā Vjačeslavs saņēma daudz un krāšņus ziedus, dāvanas un sirsnīgus pateicības vārdus gan par savām siltos un gaišos toņos radītajām gleznām, gan par profesionāli paveikto darbu savā tiešajā arodā, palīdzot cilvēkiem un ārstējot pacientus.

Kā jau sapratāt, pēc profesijas V. Aprups ir ķirurgs un strādā Krāslavas slimnīcā jau 29 gadus. Glezniecībai viņš ir pievērsies pirms pieciem gadiem, var sacīt, nejaušas sagadīšanās dēļ. Mākslas zinības un noslēpumus ir apguvis pašmācības ceļā, laika ritumā gaitā pakāpeniski uzlabojot savu glezniecības tehniku.

Vjačeslavs: „Sākums ir tajā, ka Krāslavas novadā uz vienu kvadrātkilometru ļoti daudz mākslinieku - tas pārsteidz. Kad runā ar citu novadu iedzīvotājiem, uzzini, ka tur to tik daudz nav. Šeit tiek regulāri rīkoti plenēri - jau 35 gadus. Apmeklējot plenēru izstādes, es sāku domāt, ka vajag arī pašam kaut ko darīt lietas labā. Plenēri bija tas stimuls, kas mani pamudināja. Domāju, ja tik smuki glezno cilvēki, kuri atbraukuši no citām vietām, man arī jāpamēģina. 2009. gada novembrī pamēģināju, un aizgāja tā lieta. Brīnos pats, ka viss iet raiti uz priekšu.”

Vjačeslavs pamatā glezno impresionisma stilā. Savos darbos attēlo kluso dabu, ainavas un mēģina ielauzties sarežģītajā portreta žanrā. Mākslinieks uzskata, ka katram cilvēkam ir talanta dzirksts, tikai jāprot to atklāt. Ir nepieciešama uzdrīkstēšanās kaut ko mainīt savā dzīvē. Pēc savas pieredzes viņš var teikt, ka māksla palīdz atklāt un izbaudīt dabas mūžīgi mainīgo skaistumu, kā arī palīdz atbrīvoties no stresa, ar kuru sastopas smagajā ķirurga darba.

„Gleznojot es vismazāk domāju par jautājuma māksliniecisko pusi, vairāk par to, kā gleznā izskatās krāsas, lai tās izstaro labestību, lai ir skaists un gaišs darbs. Jo negatīvā mums apkārt tāpat ir vairāk, atliek tikai ieslēgt televizoru, kur izskan tie briesmu stāsti. Ar savu piemēru gribu arī citus iedvesmot un priecājos, ka manās pēdās aizgāja vēl viens kolēģis – labi glezno. . Galvenais ir nesēdēt un negausties, bet nodarboties ar kādu sev tīkamu lietu – gleznošanu, sportošanu, ceļošanu. Iespēju daudz, tā gaušanās, ka dzīve grūta, ir muļķības.”

Ar savu piemēru Vjačeslavs grib iedrošināt arī citus sava aroda pārstāvjus ķerties pie otas un krāsām. Pats ir piedalījies vairākās izstādēs, kā arī ir bijušas personālizstādes Krāslavā, Dagdā, Daugavpilī, Rīgā, Aknīstē un Jēkabpilī.

Vjačeslava gleznās cilvēks nav, toties viņš bieži glezno ceļu un skaidro to šādi: „Ceļš ir cilvēka roku darbs, un caur to manās gleznās arī parādās cilvēks. Turklāt ainava ar ceļu ved mūs tālumā, cilvēkam ir interese zināt, kas sākas tur, kurš ceļš gleznā šķietami izbeidzas? Ceļš ir kustība, dzīvība!”

Juris Roga,

autora foto