Katram savs ceļš un redzējums

Pievienots: 13.03.2017

Rīgas Valsts tehnikuma Krāslavas filiāles Kokapstrādes nodaļas divi jaunieši - Olga Plutjakova un Jānis Juhna - piedalījās „Erasmus+” mobilitātes projektā „Profesionālo kompetenču pilnveide PIKC RVT audzēkņiem un personālam”. Līdz ar to viņiem radās iespēja 30 dienas praktizēties Norvēģijas uzņēmumā „Hagen”, kur apguva koka kāpņu izgatavošanu, sākot ar atsevišķām kāpņu daļām un beidzot ar visu kāpņu sakomplektēšanu. Atgriezušies mājās, jaunieši tikās ar „Krāslavas Vēstis” žurnālistu, lai pastāstītu par sevi un izvēlēto profesiju, dalītos iespaidos par praksi un iedvesmotu citus apgūt kādu noderīgu profesiju tieši šajā mācību iestādē. Protams, abi jaunieši saka lielu paldies Rīgas Valsts tehnikumam par doto iespēju piedalīties projektā.

Olgai un Jānim ir kopīgas iezīmes - abi būtībā ir lauku bērni, bet jau vairākus gadus dzīvo pilsētā, abi nāk no kuplām ģimenēm, abiem patīk sportiskas aktivitātes, un pats galvenais – viņi nav kļūdījušies profesijas izvēlē. Ceļš uz to gan bijis katram savs.

Olga

Pabeigusi Krāslavas poļu pamatskolu, Olga iesniedza dokumentus Rīgas Valsts tehnikumā, kuru izvēlējās pēc sava brīvās cīņas trenera ieteikuma. Mamma un tētis meitu gribēja redzēt vidusskolas solā, bet jauniete paklausīja treneri un nekļūdījās. Par laimi, vecāki nelika šķēršļus un piekrita meitas lēmumam, jo galu galā vidusskolas izglītību viņa iegūs reizē ar ļoti noderīgu profesiju - mēbeļu galdnieks. Olga arī izrādījās kā celmlauzis savām četrām māsām un trīs brāļiem. Kopā ar viņu RVT Krāslavas filiālē mācās trīs māsas, nākamgad vēl viena māsa un viens no brāļiem plāno izvēlēties šo mācību iestādi.

Tagad, esot trešajā kursā, jauniete pilnā pārliecībā apgalvo, ka savu izvēli nenožēlo, bet pirmsākumos tā līdzinājās lēcienam ar galvu ūdenī – izpeldēsi vai nē, kas zina… Tieši tehnikumā viņai dzima mīlestība uz koku, un iespēja praktizēties ārzemēs lika citām acīm paskatīties uz ražošanas procesu kā tādu.

Olga: „Norvēģijā strādājām firmā, kura nodarbojas ar daždažādu koka kāpņu izgatavošanu no sākuma līdz beigām. Rūpnīca ir maksimāli robotizēta, visas detaļas no sagatavēm izgriež faktiski bez cilvēka līdzdalības. Mums uzticēja tos pašus darbus, ko citiem rūpnīcas strādniekiem - slīpējām sagataves, špaktelējām, urbām, montējām un demontējām kāpnes. Vienīgais, ko nenācās darīt, – krāsot detaļas un programmēt darbgaldus. Lai gan ar programmēšanu mūs iepazīstināja – visu parādīja un pastāstīja. Arī robotizētos darbgaldus drīkstējām iedarbināt, kad sagataves pārvērtās detaļās, tās vajadzēja noņemt no darbgalda un ievietot jaunu sagatavi. Mani visvairāk aizrāva kāpņu salikšana, kur bija arī liela atbildība. Gadījās arī pa kādai kļūmītei. Reiz slīpēju detaļu, kas nokrita uz grīdas un tika bojāta. Strādnieks, kurš bija turpat līdzās, mierīgā balsī sacīja, ka nekas briesmīgs nav noticis, viņš to varot salabot. Attieksme pret mums bija ļoti laba.”

Olga neuzskata, ka izvēlētā nākotnes profesija viņai būtu par smagu. Galu galā jau kopš septītās klases meitene aktīvi nodarbojas ar cīņas sportu, un šis sports norūda visu ķermeni. Starp citu, skolas gados viņa gribēja kļūt par profesionālu sportisti, bet studijas tehnikumā pamazām izvirzījās priekšplānā, paņemot daudz laika, un tagad jauniete tik augstu mērķi sportā sev neuzstāda. Tas gan netraucē Olgai lepoties ar daudzām izcīnītām godalgotajām vietām dažādās sacensībās Latvijas mērogā.

Olga: „Redzētais Norvēģijas rūpnīcā ļoti iespaidoja, un jūtu, ka jauniešiem Latvijā ir par šauru. Es vēl neizlēmu, ko varētu darīt pēc diploma saņemšanas, visticamāk, turpināšu studijas augstskolā. Man šķiet, ka dzīvē svarīgi būt neatkarīgai no apkārtējiem ne finansiālajā, ne kādā citā ziņā. To var panākt ar labām zināšanām. Lai dzīvē labi justos, cilvēkam vajag savu ģimeni, bērnus, gādīgu vīru, savu mājiņu pie ezera, bet tā, lai pilsēta nav tālu. Protams, labi apmaksātu darbu, lai varētu atļauties visu minēto un arī ceļot. Katrā ziņā man ir rezerves variants - kļūt pat sporta treneri.”

Jānis

Jānis ir jaunākais ģimenē – viņam ir divi brāļi un māsa, bet neviens nav mēbeļu galdnieks. Jānis sev ceļu lauzis pats. Izglītojās Konstantinovas sākumskolā un Dagdas vidusskolā, pēc tam devās uz RVT Krāslavas filiāli, jo vēlējās ātrāk iegūt profesiju un par augstskolu pat nesapņoja. Pirms tam gan apsvēra dažādus citus variantus un skolas, tostarp puišu vidū iecienīto automehāniķa profesiju.

„Izlēmu doties uz RVT Krāslavas filiāli, un tajā brīdī šeit bija iespēja mācīties tikai par mēbeļu galdnieku,” turpina Jānis. „Paskatījos, ka strādāt ar koku ir daudz izdevīgāk, ērtāk un darbs krietni tīrāks nekā automehāniķim. Vislielākais gandarījums, ka tehnikumā iegūtās prasmes darbā ar koku varu pielietot mājās, palīdzot vecākiem. Mums ir sava māja laukos – tur daudz jāstrādā ar koku. Palīdzot tēvam, esmu guvis labas iemaņas darbā ar dažādiem instrumentiem. Mani arī nesasprindzina tas, ka kokapstrādē nākas izmantot maskas pret putekļiem un citus darba aizsardzības līdzekļus. Ierasta lieta.

Starp citu, Norvēģijas rūpnīcā, kur izgājām praksi, redzēju ne tikai ļoti modernas iekārtas, bet arī to, kā tur gādā par darbiniekiem. Piemēram, pateicoties griestos iebūvētajām iekārtām, kas nemitīgi mitrina gaisu, cehā putekļu faktiski nebija. Maskas bija jālieto, tikai veicot slīpēšanas darbus. Turp braucot, mums bija informācija par šo rūpnīcu, bet redzētais vienalga šokēja. Nevarēju iedomāties, ka tā ir tik milzīga, un tajā strādā apmēram 200 cilvēku divās maiņās - rīta un vakara. Mums bija iespēja pastrādāt abās, personīgi vairāk patika strādāt tieši dienas otrajā pusē. Lai abi bijām no vienas skolas, prakses laikā ne vienmēr strādājām blakus, bet darbi tika uzticēti līdzīgi. Man bija prieks darīt jebkuru no tiem. Manuprāt, prakses vadītāji palika gandarīti par mūsu veikumu, savukārt darbinieki bija pārsteigti, ka visu ātri sapratām un padarījām kvalitatīvi. Angļu valodas zināšanu mums pietika, lai sazinātos pietiekami brīvi, bez zīmju valodas. Jā, mēs visu paveicām lēnāk par pastāvīgajiem darbiniekiem, bet daudz neatpalikām. Labprāt brauktu vēl tādā praksē, lai gan bija brīži, kad skumām pēc mājām.

Arī sadzīve bija augstā līmenī – mums iedalīja katram savu istabiņu dzīvojamā mājā, kas atradās četru minūšu gājienā no rūpnīcas. Mājās ēst gatavojām paši – es pirku produktus un nesu mājas, Olga gatavoja.”

Izrādās, gatavošana ir Olgas hobijs. Pagājušajā vasarā strādājusi par pavāri kafejnīcā „Todes”, un par viņas veikumu neviens nesūdzējās. Jānis izrādījās gana apķērīgs, lai ļautu Olgai izpausties virtuvē, bet pats staipītu smagos iepirkuma maisiņus. Tā teikt, atcerējās fiziskās formas uzlabošanas treniņus sporta zālē, ar ko regulāri nodarbojās trīs gadus. Pēdējo gadu puisis ir nopietni pievērsies volejbolam. 

Jānis domā, ka Latvijā būs ļoti grūti atrast labu darbu profesijā, un tālab jau tagad apsver visus par un pret izvēlei meklēt darbu ārzemēs. Viņu uz to mudina ne tikai darba samaksas jautājums, cik potenciālo darba devēju nevērīgā attieksme pret darbiniekiem, sak, ja kaut kas nepatīk, meklē sev citu vietu!  Bet Jānis vēlas ātrāk nostāties uz kājām un normāli dzīvot. Un tamdēļ nevajag neko fantastisku, kā vien savu māju laukos un savu ģimeni. Dzīve laukos viņam tuvāka nekā dzīve pilsētā. Arī savu jauno hobiju – medības – vieglāk realizēt, dzīvojot laukos. Audzis laukos, puisis neslēpj, ka viņu arvien vilina tieši lauki.

„Pateicoties praksei Norvēģijā, secināju, ka pēc diploma saņemšanas nebūtu slikts variants uz kādu laiku aizbraukt turp peļņā,” turpina Jānis. „Pēc tam atgrieztos, lai piepildītu sapņus. Citādi savu nākotni laukos neredzu, jo vajag daudz spēku tērēt, lai kaut ko dabūtu gatavu no nulles. Es neparko nemainītu savu profesiju, vēlmes var būt pieticīgākas, bet profesija – tikai šī!”

Juris Roga