Latvijai - 100

Pievienots: 12.11.2018

Pasaulē dzīvo vairāki tūkstoši dažādu tautu, un tikai 200 no tām ir sava valsts, ir iespēja saglabāt savu valodu, tradīcijas un kultūru.

Iespēja izveidot savu valsti Latvijā radās pēc Pirmā pasaules kara, kad sabruka impērijas. Latvijas teritorijā darbojās sabiedriski politiskās organizācijas – Latvijas pagaidu nacionālā padome un Demokrātiskais bloks, šo organizāciju mērķis bija valsts nodibināšana.

Kopš 1918. gada 18. novembra, kad Nacionālā teātra telpās tika proklamēta Latvijas Republika, ir pagājuši 100 gadi. Jubilejas svinības notiek visā valstī, arī mūsu novada skolās. Oktobrī skolēni rakstīja uzrunas Latvijai 100.dzimšanas dienā. Tajās skolēni atzīstas mīlestībā savai dzimtenei, apjūsmo tās skaistumu un izsaka novēlējumus, lai mūsu valsts būtu jauka dzīvesvieta katram cilvēkam.

Viktorija Nalivaiko,
Krāslavas novada
Vēstures un sociālo zinību skolotāju MA vadītāja

(1.vieta)

 Uzruna Latvijai 100.-jā gadadienā

Mana Latvija ir ļoti skaista. Latvija ir mana dzimtā vieta, te ir manas mājas. Es mīlu Latviju.
Ikviens Latviju redz citādāk. Vieniem tā saistās ar pelēkām un drūmām domām, bet otriem ar spilgtām, izteiktām krāsām.
Es savu Latviju redzu kā skaistu, krāšņu un drošu valsti.

Viena krāsa, ar ko man saistās Latvija, ir zilā.Tas ir tāpēc, ka manas dzimtenes lielākā bagātība un lepnums ir viļņojošā jūra, ezeri un upes. Otra krāsa ir zaļā. Tā ir manas Latvijas daba.
Dzīvot te ir skaisti, un es nekad negribētu pamest šo zemi. Par manu Latviju es varu teikt droši, ka tā ir vienīgā vieta uz zemes, kuru es vienmēr saukšu par mājām.

Latvijas cilvēkiem es novēlu: mācēt izvērtēt to, ko saka citi, būt vienmēr godīgiem vienam pret otru, laimīgiem, jo jūs dzīvojat Latvijā!

 Karīna Pavļukeviča,
 Izvaltas pamatskolas 8. klases skolniece

(1.vieta)

Mana uzruna Latvijas 100-gadei

Mana valsts, daudz laimes dzimšanas dienā! Latvijā mani uzrunā it viss! Vēlos sākt manu runu, izmantojot dziesmas vārdus: „Skaisti zaļi meži manā Latvijā, ezeri un jūras – zemē skaistākā. Māmiņa un tētis, māsa, brālītis,... uz šīs zemes svētas dzīvot neapnīkst!!!”

Es lepojos ar to, ka esmu daļa no šīs zemes, jo manas saknes ir šeit un citas Dzimtenes man nekad nebūs. Mūsu valsts galvenā bagātība ir cilvēki – labsirdīgi, čakli, patiesi un garā stipri. Esmu pateicīgs visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri šeit strādā un rūpējas par mūsu valsts labklājību. Jāvērtē tas, kas ir sasniegts, jāsaka milzīgs paldies mūsu senčiem, kuri cīnījās par Latvijas laimi. Jauniešiem man gribētos atgādināt, ka mūsu nākotne ir mūsu rokās, jāturpina cīņa par valsts gaišāku nākotni. Rainis rakstīja: „Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!” Manuprāt, tas ir galvenais, par ko mums vajadzētu domāt.

Mīļā Latvija! No visas sirds novēlu Tev ilgu mūžu, lai mums netrūkst talantīgu, godīgu un izglītotu pilsoņu un lai Dievs mūs visus sargā!

 Ustins Jeršovs,
Krāslavas Varavīksnes vidusskolas
10.klases skolnieks   

 (2.vieta)

Mūsu tēvzeme

 Latvija, Tu esi tik skaista valsts! Vieta, kur dzīvo mana ģimene, cilvēki, vieta, kur ir daudz mežu, upju, ezeru, pakalnu. Viss ir tik skaists! Arī valoda. Esi stipra, mana valsts!
Latvija, Tu mums esi ļoti dārga, mūsu senči atdeva savas dzīvības par Tevi. Tu esi tik bagāta ar tautas dziesmām, kurās min gan ļauno, gan labo, ar dejām, dziesmām, tautas tērpiem.
Latvija, Tava tauta ir stipra! Maza nenozīmē vāja. Jau 100 gadus esi stipra un būsi vēl ilgi. Es ceru un ticu tam!

Arī turpmāk esi skaista, stipra, krāšņa, spēcīga, ar tik skaistu valodu un tautu! Lai karogi plīvo pie katras mājas!
Mīlu Tevi, Latvija, mana sirds pieder Tev, un es domāju, ka citu cilvēku sirdis arī. Lepojos ar to, ka esi mana Tēvu zeme.

Ženija Nikolaičenko,
Izvaltas pamatskolas 7. klases skolniece

(2.vieta)

Mana Latvija

Latvija, dzimtene mana. Meži, ūdeņi, pļavas, debesis – viss pieder mums.  Tu tā kā maza sēkla zemē iesēta, lai augtu, plauktu, ziedētu un vienmēr sauktos mana dzimtene.
Tu spēji izturēt stiprus vējus, kuri kā dzelzs zirgi gribēja izbradāt mūsu zemi, pakļaut mūsu cilvēkus. Spēks izturēt, nepadoties. Ar dziesmu gājām cīņā, ar dziesmu darbā, jo dziesma mūs vieno.

 Tālumā skanēja vilciena dunoņa, bija dzirdamas cilvēku balsis un vaimanas, viņi starp vagona spraugām noraudzījās uz savām mājām, asaras ritēja pa vaigiem… Skumji, ka dažiem cilvēkiem šī bija pēdējā tikšanās ar dzimteni.

Cilvēkus kā vītolus uz dažādām pusēm mēģināja locīt kolhozu laiks, bet cilvēki bija sīksti, tie spēja izturēt un nesalūzt. Par spīti visam, tie turpināja tiekties pēc brīvības.
  Šodien Latvija ir vieta, kur es jūtos brīva kā putns, kas spēj priecāties par vasaras krāšņumu, ziemas baltumu, dzirdēt gājputnus un piedzīvot dabas atmošanos.

 Tu esi brīva, mūsu Latvija!
 Dievs, svētī Latviju!

Laura Mežiņa,
Krāslavas Valsts ģimnāzijas 8. klases skolniece