Indrā nav vietas garlaicībai

Pievienots: 18.01.2019

Indrā jaunais 2019. gads ir sācies aktīvi un radoši. Senioru deju kolektīvam „Labvakar”, ko vada Ilona Kangizere, piepulcējās jauni dalībnieki, bet tie, kam dejošana nav sirdslieta vai arī nevar to atļauties veselības stāvokļa dēļ, labprāt pievērsās mākslas jomai. Pirmā nodarbība Indras Kultūras nama vizuāli plastiskās mākslas pulciņā norisinājās decembrī. Pēc brīvdienām nodarbības turpinājās.

Pulciņa vadītāja Ērika Zarovska pastāstīja: „Indrā vecāka gadagājuma cilvēku kļūst arvien vairāk. Viņiem ir daudz brīvā laika, taču doties kaut kur ārpus mājām, lai nodarbotos ar kādu vaļasprieku, ir diezgan sarežģīti, un ne vienmēr ir pietiekami daudz apņēmības. Kad pirms vairākiem gadiem radās ideja izveidot senioru deju kolektīvu, mēs līdz galam neticējām, ka viss izdosies. Taču, kad Indras pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne un kultūras nama vadītāja Anžela Kuzminska personīgi apmeklēja mūsu seniorus un pārliecināja vecāka gadagājuma cilvēkus iesaistīties šajās aktivitātēs, deju kolektīvs tika izveidots, un kopš tā laika dalībnieku skaits tikai pieaug. Pašlaik tajā darbojas vairāk nekā divdesmit cilvēku.”

Organizējot vizuāli plastiskās mākslas pulciņu, Ērika Zarovska uzskatīja, ka viņas mērķis ir nodrošināt senioriem un vidējā vecuma iedzīvotājiem iespēju pavadīt savu brīvo laiku radoši un  lai ieguldītais darbs  sniegtu labumu visiem ciemata iedzīvotājiem. Piemēram, pirmajā nodarbībā seniori izgatavoja iepakojumu, kurā vēlāk ielika gardas pašceptas piparkūkas. Šādas dāvanas Jaungada pasākumā saņēma visjaunākie Indras iedzīvotāji.

„Savu darbu sākām ar zīmēšanu. Negribam, lai pulciņa dalībnieku radošie darbi plauktos pārklātos ar putekļiem, tāpēc plānojam vismaz reizi gadā organizēt izstādi. Šobrīd mūsu tēma ir Jāņu dienas zāles, un, manuprāt, darbojoties pulciņā reizi nedēļā, līdz Līgo svētkiem mēs sagatavosim darbus izstādei,” uzskata Ērika Zarovska.

Vārds „zīmēt”, tāpat kā jebkura jauna nodarbošanās cilvēkos raisa nedrošības sajūtu  . Ja cilvēks jau vairākus gadus nav ņēmis rokās zīmuli, viņam nav viegli uzdrošināties un izmēģināt savus spēkus šajā nodarbē. Tāpēc, lai nerastos psiholoģiskais diskomforts, pirmajā tikšanās reizē Ērika Zarovska nepiedāvāja pulciņa dalībniecēm darbu pie molberta, bet izsniedza zīmuļus, lapas ar nepabeigtiem attēliem un formulēja uzdevumu – turpināt zīmējuma līnijas un uzzīmēt kaut ko patstāvīgi.

„Pensionāriem ir daudz brīvā laika, ko mēs pavadām galvenokārt mājās,” dalījās savās pārdomās Indras iedzīvotāja Valentīna Orlova, „ un iespēja kaut kur aiziet, kaut ko uzzināt un iemācīties – tas ir liels prieks.”

Šim viedoklim piekrita arī Valentīna Movčane: „Pašlaik ir ziema, visi darbi mājās padarīti, ir garlaicīgi, gribas vienkārši pabūt starp cilvēkiem un izmēģināt kaut ko neparastu.”

Zīmēšanas nodarbības ieinteresēja ne tikai ciema seniorus, bet arī vidējā vecuma iedzīvotājus. Piemēram, Jeļena Šuļska atzinās, ka ir apveltīta ar māksliniecisko talantu un gleznošana ir viņas kvēlā aizraušanās. Sieviete cer, ka pulciņš palīdzēs viņai pilnveidot prasmes.

Uz jautājumu „Vai jums izdodas?” daži pulciņa dalībnieki atbildēja ar stingru „Nē!”. Taču skolotājai Ērikai Zarovskai par to ir cits viedoklis: „Protams, mēs visi esam atšķirīgi, mums visiem ir dažādas spējas, un arī radošie darbi visiem būs dažādi, bet tas nenozīmē, ka kādam zīmējums ir sliktāks, bet citam - labāks. Cilvēkam ir nepieciešams uzstādīt sev jaunus mērķus, iziet no komforta zonas un attīstīties.”

Elvīra Škutāne, autores foto