Jura Rogas foto
Pievienots: 05.06.2015
Viens no veiksmīgajiem uzņēmējdarbības piemēriem Krāslavas novadā ir SIA „Krāslavas avots” alus darītava, kuru kopš 2002. gada vada šīs sabiedrības valdes loceklis Nikolajs Turuta. Alus darītavas vēsture gan ir senāka – tā strādā kopš 1989. gada, taču gadsimta mijā nonāca krīzes situācijā un nomainījās īpašnieks. Šobrīd uzņēmums saražo līdz pat 300000 litru „Krāslavas oriģinālais gaišais” un „Krāslavas tumšais” alus gadā, kas tiek piegādāts vairākām Latvijas pilsētām, un pusgadu tas tika piegādāts arī Igaunijai tirgus iepazīšanas nolūkā. Šajā rakstā iepazīstinām ar cilvēku, kuram izdevās paglābt ražotni no iznīcības un nodrošināt darbu vairāk nekā desmitam cilvēku. Pie viņa ražotnē savulaik viesojies ne tikai zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, bet arī valsts prezidents Andris Bērziņš.
Profesija -- meliorators
Nikolajs ir dzimis Moldāvijā netālu no tās galvaspilsētas Kišeņevas. Viņa vecāki iepazinās Sibīrijā, kurp abi bija izsūtīti no savas dzimtenes (tēvs -- moldāvs, māte nāk no Aizputes). 1954. gadā vecāki tika amnestēti un gribēja apmesties uz dzīvi Latvijā, bet tika liegts pierakstīties agrākajā dzīvesvietā un lielās pilsētās. Tā kā mamma jau gaidīja bērnu, abiem nācās steidzami pārcelties uz Moldāvijas dienvidiem, kur radniecības saites bija daudz stiprākas nekā Latvijā, tik stipras, ka radi spēja apiet likumu un abiem sarūpēja pierakstu. Liktenim labpatikās, ka vecāku sapni piepildīja dēls, kurš, laikam ritot, ar savu ģimeni pārcēlās uz dzīvi Latvijā.
1976. gadā Nikolajs pabeidza Moldāvijas meliorācijas institūtu, gadu nodienēja armijā Piemaskavā ļoti atbildīgā kara objektā. Pēc dienesta nepilnus trīs gadus nostrādāja Udmurtijā (Urāls). Tai laikā augstskolu absolventiem nebija brīvu diplomu, katram par diplomu trīs gadus bija jāatstrādā tur, kurp valsts sadales komisija norīkoja. Nikolajam vienmēr bija interese paskatīties, kā cilvēki dzīvo dažādās vietās un komisijā viņš pats izteica vēlmi braukt apgūt neskartās zemes, uz ko tautu aicināja valsts vadītāji. Kad apritēja 23 gadi, Nikolajs jau bija nodibinājis savu ģimeni un vajadzēja domāt par patstāvīgu dzīvesvietu. Apmesties uz dzīvi Latvijā izvēlējās bērnības asociāciju ietekmē, kad ar mammu brauca ciemoties pie viņas māsām Rīgā un Jelgavā. Viņš redzēja, ka šeit nav daudz dzērāju, no kuriem centās turēties pa gabalu, kā arī tauta ļoti kulturāla.
Atgriešanās Latvijā
Zīmīgi, ka ar savu izredzēto Nikolajs iepazinās tieši Latvijā. Atvaļinājumā atbrauca uz Rīgu atpūsties un izlūkot situāciju. Apmetās pie tantes, kura izīrēja istabas. Vienā istabā dzīvoja pats ar draugiem, otrā – toreiz nepazīstamas meitenes, kuras no Udmurtijas arī bija atbraukušas uz Latviju atpūsties.
Nikolajs: ”Tur iepazinos ar nākamo sievu un turpinājām uzturēt šīs attiecības Udmurtijā. Kad izlēmām pārbraukt, Latvijā devos uz meliorācijas ministriju. Sākumā gribēju iekārtoties Jelgavā, bet labas saskaņas ar radiem vairs nebija un palūdzu ierādīt vietu tālāk no Rīgas. Man piedāvāja izbraukt ar vilcienu Rīga-Bigosova maršrutu Latgales virzienā, ņemot vērā arī manas valodu zināšanas. Pa ceļam bija Līvānu PMK, Kraujas PMK, Krāslavas PMK. Ja pavisam nekā, varēju aizbraukt arī uz Ludzas PMK. Krāslavas 14. PMK satiku tā vadītāju Osi. Pēc sarunas kabinetā viņš mani aizveda uz meliorācijas objektu sovhozā “Sauleskalns”, uzreiz pēc Līgo svētkiem. Kad uzkāpām Sauleskalnā un paskatījos visapkārt, redzētais skaitums mani apbūra. Sacīju -- vairs neko citu nemeklēšu. Mana augstskolas specializācija ir hidrotehniskā būvniecība, kas Moldāvijā bija ļoti pieprasīta, jo laikā daudz būvēja aizpostus, lai radītu 200-500 ha lielus dīķus. Ūdens ir milzīgs spēks, pat akmens tam nespēj stāvēt pretī. Jaunajā vietā bija otrāds process -- jānosusina. Bet līdzība liela, un man jau bija arī tāda pieredze.”
Krāslavā jaunajai ģimenei sākotnēji nācās mitināties kopmītnes istabiņā Sporta ielā 5, bet pēc dažiem gadiem viņiem jau bija savs dzīvoklis. Nikolajs meliorācijā nostrādāja 11 gadus, būvējis daudzus objektus visā bijušajā Krāslavas rajonā. Spilgtā atmiņā palika pirmais objekts sovhozā “Sauleskalns” un kompleksais zemju apūdeņošanas un nosusināšanas objekts padomju saimniecībā “Andrupene”, kas izrādījās vistuvāk viņa specialitātei. Kolhozu un sovhozu sabrukuma gados meliorācija nebija vajadzīga un melioratori nonāca neapskaužamā situācijā. Nikolaja ģimenei bija jāaudzina un jāskolo divi bērni -- Vjačeslavs un Diāna. Par to, ka vecāki krīzes gados bija savu uzdevumu augstumos liecina atvašu panākumi. Vjačeslavs ir izmācījies par būvnieku, dzīvo un strādā Daugavpilī. Viņa ģimenē ir dēls un ir pieaugusi meita. Savukārt Diāna ieguva augstāko ekonomistes izglītību, aizbrauca darba meklējumos uz Īriju, kur iepazinās ar puisi no Ukrainas un abi pārcēlās un Cīrihi (Šveice). Viņš ir programmētājs pasaules mēroga kompānijā un tas nozīmē, ka diez vai bērns atgriezīsies Latvijā.
Pārkvalificējas par uzņēmēju
Nikolajs: “Kad 90 gados paliku bez darba, mani bērni vēl bija skolēni. Sieva ikdienas pieprasījuma preču nodaļā strādāja par grāmatvedi, taču arī viņa palika bez darba. Ko darīt? Nācās no melioratora pārkvalificēties par uzņēmēju jeb, ka es tolaik sacīju – par spekulantu. Vedu preces no Krievijas pa tiešo uz Poliju. Centos strādāt maksimāli oficiāli, lai nebūtu jādot kukuļus un jāsaskaras ar reketu. Pēc pāris gadu darba mūsu valstī stājās spēkā dažādi aizliegumi un šis bizness apsīka. Šūšanas firma “Latvija” tolaik šuva bērnu apģērbu no mākslīgās vilnas. Nopirku atgriezumus, sieva piegrieza, bet es šuvu mīkstās rotaļlietas un čībiņas un atkal vedu pārdot uz Poliju. Latvijā tai laikā nebija pircēja, šeit viss gāja lejup. Braukājot sapratu, ka nepaliek laika ģimenei un sākām biznesu savā rajonā -- nopirku Dagdas tirgū vienu veikaliņu un tirgojāmies. Pakāpeniski izveidojām savu veikalu tīklu pagastos. Pirkām nolaistās ēkas, atjaunojām un nodrošinājām lauku ļaudis ar nepieciešamāko preci. Kopumā mums jau ir septiņi veikali, ar darbu nodrošinām apmēram 30 cilvēkus. Piektdienās Dagdā rīkojam gadatirgu, kas labi apmeklēts. Tirdzniecība gāja labi, bet vienā dienā sapratu, ka tas nav mans, ka man gribas kaut ko citu, kas ir tuvāk dvēselei -- kaut ko radīt! Nekad nespēju samierināties ar to, ka savā dzimtenē mēs tik nemākulīgi pārņēmām tēvu un vectēvu darba mantojumu, ka daudz noderīga iznīcinām. Alus ražošana bija nejaušība. Šķiet, tas bija 2001. gada rudenī, kad pie manis atnāca kāds cilvēks un informēja, ka vēl viens uzņēmums Krāslavā, iespējams, tiks slēgts…”
Redz, kā dzīvē notiek
Nikolajs centās būt tālāk no alkohola lietotājiem, bet nu pats ražo alkoholiskos dzērienus un dod darbu 16 cilvēkiem savā ražotnē, plus ieguvēji ir Latvijas zemnieki, kuri audzē alus miežus. Ceļš uz panākumiem nebija rozēm kaisīts, tomēr sarunbiedrs uzskata, ka viņam bija viegli sākt, jo alus darināšanā nebija profesionālis, un arī uzņēmumā nebija tāda. Līdz ar to pašam vajadzēja ņemt rokās grāmatas un mācīties, lai būtu priekšstats par produktu, ko gatavojas ražot. Kad pilnībā bija apguvis šo ābeci, sāka interesēties par alus vēsturi un, skrupulozi pētot, uzdūrās daudziem interesantiem faktiem, piemēram, Latvijā alus darināšanas tradīcijas sākās tikai pēc 16 gadsimta, pirms tam bija izplatīta vīnogulāju audzēšanas kultūra, un arī šobaltdien Latvijā ir vīnogu audzētāji.
“Kad pārņēmu rūpnīcu, naudu attīstībai nedeva neviena banka,” turpina Nikolajs. “Šeit bija deviņi strādnieki, visus savācu un raksturoju situāciju. Sacīju, ka sākam no nulles, bet ar katru gadu būs labāk un labāk. Noticēja ne visi, bet es neapvainojos -- katrs pats tiesīgs izlemt kam ticēt, kam -- nē. Palika seši, daži tagad jau pensijā. Pakāpeniski sameklējām jaunus kadrus, paši apmācījām.”
Ambiciozie plāni
Nikolajs: “Mums nav mērķis palielināt sasniegtos ražošanas apjomus. Mūsu plāni ir krietni ambiciozāki – ražot dzīvo kvasu. Bet tamdēļ mums vajag uzlabojumus sanitārajā sadaļā. Ja alus uzglabājas 12 diennaktis, tad kvass tikai trīs, bet mums jāpanāk, lai tās ir vismaz 5-7 diennaktis, tad var fasēt pudelēs un izplatīt mazumtirdzniecības tīklā. Mēs gribam ražot kvasu bez piedevām, tādu, kāds bija padomju laikā bija nopērkams no mucām. Pats produkts tolaik bija labs, ka dažreiz pietiekami akurāti neizmazgāja mucu – tas jau bija cilvēka faktors. Mērķis nosprausts, strādāsim, izmantosim uzkrāto pieredzi.“
Ar seju pret pašu zemniekiem
Iepazīstinot ar savu ražotni, Nikolajs izstāsta arī ēkas vēsturi, kuru ir izpētījis un glabā senas fotogrāfijas. Viņš secina, ka pagātnē tieši no šejienes grāfu Plāteru kompleksu apgādāja ar visu nepieciešamo, tostarp produktiem, kurus šurp, norēķinoties ar Plāteriem, saveda zemnieki.
Šodien lielajā ēkā izvietoti trīs iespaidīga lieluma katli: vārīšanas, filtrācijas un dzesēšanas, kuros norit viss alus darināšanas process. Ir savas dzirnavas, kas samaļ iesalu līdz noteikta izmēra frakcijai. Ir liela kompresoru telpa, kur saražo nepieciešamo aukstumu. Rūgšanas laikā temperatūra pieaug līdz 26-30 grādiem, bet nedrīkst pārsniegt 15 grādu. Atdzesēt tonnām produkcijas nozīmē lielu elektrības patēriņu -- sezonā apmēram 60 tūkstoši KWh. Ražotnei ir arī sava pusautomātiska fasēšanas līnija, kur nav daudz mehanizācijas, toties tā ir ekonomiskāka – mazāk izlīst garām pudeles kakliņam. Katlu mājā ir gana jaudīgs tvaika katls alus vārīšanai tur jau bija, bet telpu apkures katls tapis pēc Nikolaja skices un ir izdevies. Ir arī savs dziļurbums, pašu spēkiem ierīkota ģērbtuve, dušas, atpūtas istaba kolektīva vajadzībām. Dažas telpas vēl turpina remontēt, lai varētu uzglabāt lielāku daudzumu gatavās produkcijas.
Uzņēmumā ir izstrādāta paškontroles sistēma, laboratorijā seko līdzi visam ražošanas procesam, sākot ar ūdens un citu komponentu kvalitātes analīzēm, beidzot ar gatavās produkcijas pārbaudi. Turklāt paraugi tiek nodoti pārbaudēm arī neatkarīgā sertificētajā laboratorijā. Alū ir četri pamatkomponenti: ūdens, iesals, apiņi un raugs. Agrāk Latvijas komponente bija tikai ūdens, pārējo ražotne ieveda no ārzemēm. Šobrīd ražotājs jau pagriežas ar seju pret Latvijas zemniekiem, kuri iemācījušies izaudzēt alus miežus, par ko uzņēmējam liels prieks.
Protams, Nikolajs neatklās sava alus ražošanas noslēpumus, bet pieredzē viņš labprāt dalās gan ar 20-30-gadīgo jaunatni, gan ar gados vecākiem uzņēmējiem, kuri vēlas konsultēties gan par biznesa lietām, gan kā strādāt ar valsts struktūrām un citos jautājumos. Savukārt jaunatnei, kura grib saprast, kā gūt panākumus biznesā, sastādīja sarakstu ar veiksminieku un neveiksminieku iemaņām. Padomājis, šos virsrakstus nomainīja pret ceļš augšā un lejā.
Veiksmes formula no Nikolaja
Lai kāptu augšā, pamatu pamats ir grāmatu lasīšana, sevišķi daudz jālasa klasiskā literatūra. Svarīga pastāvīga un radoša sevis attīstība, neatkarīgi no vecuma. Jebkuram darbam jāpieiet ar dvēseli un radoši. Būtiskas ir arī fiziskās aktivitātes. Jākontaktējas ar gudriem cilvēkiem. Panākumu sasniegšanā būtiska ir darba mīlestība. Lai zinātu, ko īsti vēlies sasniegt, vajag nospraust mērķus, kurus jāizpilda. Obligāti jātur dotais solījums, jādara labi darbi un jābūt godīgam -- saki taisnību, nestāsti pasakas!
Savukārt lejup cilvēku velk slinkums, negatīvas domas jeb neticība savām spējām, tenkas, smēķēšana un alkohols, pornogrāfija un nekrietnas sarunas, solījumu neturēšana, tukša laika šķiešana sociālajos tīklos, datorspēles un televizors.
Juris Roga,autora foto
Novembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 | 03 | ||||
04 |
05 | 06 | 07 | 08 | 09 | 10 |
11 | 12 | 13 | 14 | 15 | 16 | 17 |
18 | 19 | 20 | 21 | 22 | 23 | 24 |
25 | 26 | 27 | 28 | 29 | 30 |