Māksliniece Elizabeta Anna Stivriņa

Pievienots: 16.12.2019

Tuvojas gada nogale. Katrs no mums, nav svarīgi – liels vai mazs -, gaida kādu brīnumu, pārsteigumu, labas emocijas. Ir tik patīkami, ka pozitīvas emocijas skolā var radīt arī paši skolēni, ceļot gaismā savus apslēptos talantus. Un tāds viens cilvēciņš ir manas audzināmas 11. b klases skolniece Elizabeta Anna Stivriņa. Meitene ir ļoti radoša, zinoša un talantīga māksliniece, kas sevi ir parādījusi un pierādījusi gan mūzikas, gan mākslas pasaulē. Mūsu skolā – Krāslavas Valsts ģimnāzijā -  ir izveidota Elizabetas darbu izstāde – slavenību portretu galerija, kas jau ir radījusi pozitīvu emocionālu saviļņojumu skolas kolektīvam, tāpēc nolēmu arī mazliet parunāt ar Elizabeti par viņas aizraušanos.

- Vai tu sevi dēvē par mākslinieci?

- Nē, tas, ar ko es nodarbojos, ir tikai savā ziņā hobijs, jo, manuprāt, par mākslinieku var saukt to cilvēku, kurš ar mākslu nodarbojas profesionāli, turklāt jau ļoti ilgu laiku un ir iekarojis diezgan lielas auditorijas uzmanību.

- Kad un kā rodas iedvesma nodarboties ar mākslu?

- Man rodas iedvesma nodarboties ar mākslu tad, kad man ir brīvs laiks un piemērots noskaņojums, savukārt tas man ir tad, kad es noskatos kādu iedvesmojošu filmu, izlasu kādu grāmatu vai noklausos dziesmu. Interesanta lieta ir tāda, ka es vienkārši tāpat nezīmēju visas slavenības pēc kārtas. Es zīmēju tieši tos cilvēkus, kuri ir atstājuši uz mani ļoti labu iespaidu, iedvesmojuši un palīdzējuši izveidoties man kā personībai un atrast pašai sevi.

- Pastāsti, kā radās iecere zīmēt tieši portretus? Vai zīmē vēl arī ko citu?

- Viss sākās pavisam vienkārši. Es pirms pāris gadiem vēlējos izdrukāt kādas slavenības bildi, par kuru es tolaik biju stāvā sajūsmā, bet mums mājās bija salūzis printeris, tāpēc es nolēmu šo slavenību pamēģināt uzzīmēt. Rezultātā sanāca darbs, kas, protams, bija ne pārāk spīdošs, bet man patika. Tad vēlāk ar laiku es sāku praktizēties arvien vairāk un vairāk, jo man bija mērķis – iemācīties zīmēt portretus.

- Kas ir tavs galvenais iedvesmas avots?

- Es ļoti daudz iedvesmojos no mūzikas un citu cilvēku paveiktā darba dzīves laikā. Šie cilvēki pārsvarā ir muzikanti un ļoti radošas personības. Piemēram, Deivids Bovijs (David Bowie) un Džonijs Deps (Johnny Depp). Mēdzu iedvesmoties arī no grāmatām. Man patīk tādi autori un viņu darbi kā Patrika Rotfusa romāns „Vēja Vārds”, Albēra Kamī romāns „Svešinieks”, Patrika Zīskinda romāns „Parfīms” u.c.

- Vai esi ko speciāli mācījusies, lai šādi zīmētu?

- Nē, visu esmu apguvusi tikai un vienīgi pašmācības ceļā.

- Tu esi zīmējusi tikai slavenības, vai ir arī darbi ar citiem cilvēkiem?

- Pārsvarā slavenības, bet es biju zīmējusi dažas reizes pēc pasūtījuma.

- Vai zīmē tikai vienā tehnikā? Kāpēc tieši šo izvēlējies?

- Portretus es zīmēju vienā tehnikā - grafiski. Ar grafīta zīmuļiem un ogli, dažreiz palīgā nāk tuša. Kāpēc tieši tā? Manuprāt, zīmējot šādā tehnikā, darbi liekas reālistiskāki, un man pašai tā vairāk patīk.

- Tavi darbi tika izstādīti novada centrālajā bibliotēkā. Kā tur tika novērtēti tavi darbi?

- Cik es esmu dzirdējusi, cilvēkiem patika un man bieži uzdeva jautājumu: „Vai tu mācījies mākslas skolā?” Tas, protams, bija patīkami.

- Varbūt jau esi dzirdējusi kādas atsauksmes no skolas vai klases biedriem?

- Pirms izstādīt darbus skolā, bija nelies satraukums, jo skolā tomēr cits citu lielākoties pazīstam, tāpēc uztraucos, kā nu būs? Bet, kā izrādījās, daudzi pēta un atzinīgi novērtē manus darbus. Tas tiešām ir patīkami. Arī man pārsvarā ir teikti labi vārdi, piemēram, „Cik skaisti!”, „Tev ir talants!”, „Malacis!”, „Kā tā vispār var uzzīmēt?” un tādā garā.

- Tu arī mūzikas jomā esi parādījusi sevi. Pastāsti par to!

- Esmu pabeigusi mūzikas skolu, saksofonspēli un biju uzstājusies kopā ar Krāslavas Mūzikas skolas pūtēju orķestri vairākos koncertos un konkursos. Spilgtākie un iespaidīgākie, protams, bija Dziesmu un deju svētki, mūsu pilsētas svētki, kā arī bezgala daudzie mazāka vai lielāka mēroga skolas koncerti.  Mūzikas skola man ir daudz ko devusi un iemācījusi, mainījusi manu mūzikas gaumi.

- Kā ģimene reaģē uz tavu aizraušanos ar mūziku un zīmēšanu?

- Pie manas aizraušanās ar mūziku ģimene jau sen ir pieradusi. Tas, ka man istabā pastāvīgi skan 60-90. gadu mūzika, jau nav nekas īpašs. Pie saksofona skaņām arī jau ir pieraduši. Saistībā ar zīmēšanu - es mēdzu dažreiz pārsteigt, uzlabojot savas prasmes un darbu kvalitāti.

- Vai tava aizraušanās ar mākslām ir (kā tautā saka) gēni? Vai tu esi vienīgā šāda māksliniece savā ģimenes un radu lokā?

- Mana mamma ir ļoti kreatīvs, talantīgs un radošs cilvēks, un mana aizraušanās ar mākslām varētu būt „gēni”, bet tikai daļēji, jo viss pārējais ir praktizēšanās, vēlme apgūt ko jaunu un mērķis virzīties, attīstīties, iet uz priekšu. Mana mamma man dod vairākus padomus, piemēram, kā labāk darbu noformēt, kur tumšāku ēnu iezīmēt un tādā garā. Mana mamma man ir kā padomdevēja un atbalstītāja, vienīgi viņas padomus es uzklausu, jo esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš mēdz darīt visu pa savam. Tāpēc liels viņai paldies.

- Paldies par sarunu!

Aija Jakovele, Krāslavas Valsts ģimnāzijas 11. b kl. audzinātāja